Bijušais Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors, tagad zvērināts advokāts Aldis Pundurs Neatkarīgajai atklāja, ka nesen publiskotie viesnīcā Rīdzene notikušo politiķu sarunu atšifrējumi atšķiras no t.s. oligarhu krimināllietā esošajiem tekstiem. Viņš pieļauj, ka sarunu publiskotāji tās atspoguļojuši «radoši» – sev vēlamajā virzienā.
A. Pundurs arī neslēpa, ka uz krimināllietu uzraugošajiem prokuroriem toreizējā KNAB vadība izdarījusi spiedienu, lai panāktu apsūdzību celšanu par katru cenu un tā dēvētās oligarhu krimināllietas nosūtīšanu uz tiesu bez procesuāli nostiprinātiem pierādījumiem.
Lietu vērtējusi prokuroru komanda
Cenšoties noskaidrot, kā demokrātiskā un tiesiskā valstī iespējams nozagt valsts noslēpumu saturošus materiālus, ar tiem musināt sabiedrību ar mērķi panākt ģenerālprokurora un vairāku politiķu atkāpšanos un pašiem valsts noslēpuma zadzējiem palikt nesodītiem, Neatkarīgā sāk aptaujāt ekspertus kriminālistikas un krimināltiesību jomā.
Šā gada 11. jūlijā oficiālajā portālā Latvijas Vēstnesis aptaujāts krimināllietu Nr. 16870000911 uzraugošais prokurors Māris Leja, kurš cita starpā saka: «Šajā lietā (domāta krimināllieta Nr. 16870000911) vienā daļā bija nozīmēti vairāki prokurori, kas pārbaudīja pierādījumus un vērtēja, vai tie ir pietiekami apsūdzības celšanai. Tas notika pēc manas personīgās iniciatīvas ar domu pārliecināties, vai es nekļūdos. Lieta tomēr bija skaļa un sarežģīta, tāpēc lūdzu lietas materiālus nodot vēl vairākiem citiem prokuroriem.»
Neatkarīgā no dažādiem avotiem noskaidroja, ka viens no šiem prokuroriem, kurš vērtēja iespējas celt apsūdzības pret vairākiem Latvijas politiķiem un uzņēmējiem krimināllietā Nr. 16870000911, kas sabiedrībā tiek dēvēta par oligarhu lietu, bija prokurors Juris Juriss, bet otrs - Aldis Pundurs. Abi cita starpā ir juridisko zinātņu doktori.
Dažādi atšifrētāji
Neatkarīgā A. Punduram vaicāja, kāda bija viņa loma šīs lietas uzraudzībā, un viņš paskaidroja: «Tajā laikā es strādāju Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu krimināllietu izmeklēšanas nodaļā. Man un vēl vienam prokuroram, kura uzvārdu es neminēšu, nodaļas virsprokurors uzdeva pārbaudīt šīs krimināllietas materiālus. Man konkrēti tika uzdots pārbaudīt daļu no lietas materiāliem un uzrakstīt atzinumu - ir vai nav pamats celt apsūdzību, un, ja ir pamats celt apsūdzību, tad konkrēti par kādiem nodarījumiem. Prokurors Māris Leja man iedeva krimināllietā esošo sarunu atšifrējumus un vēl dažus krimināllietas materiālus. Šīs sarunas bija ierakstītas viesnīcas Rīdzene numuriņā. Māris Leja acīmredzot tā gribēja nodrošināties, ka savos lēmumos viņš nekļūdās.»
Pēc šā gada vasarā krimināllietā Nr. 16870000911 it kā figurējošo sarunu publiskošanas bijušais prokurors atsaucis atmiņā iepriekš pētīto un vērtēto: «Salīdzinot sarunas, kuras tagad ir publicētas, ar tām, kuras man tika iedotas, lai vērtētu pierādījumus krimināllietā, varu teikt, ka tur krimināllietā es redzēju daudz mazāk sarunu. Manā rīcībā bija mazāks sarunu apjoms, un arī tās sarunas, kuras bija manā rīcībā un [tagad] ir publicētas, atšķiras. Tas nozīmē, ka - vai nu ir bijuši dažādi sarunu atšifrētāji, vai arī korespondenti, gatavojot publikācijas, ir pa savam izmainījuši sarunu saturu. Tieši kuri vārdi un teikumi atšķiras, tagad precīzi pēc atmiņas nevaru pateikt, jo man to sarunu atšifrējumu nav, bet, manuprāt, atšifrējumos atšķiras gan atsevišķi vārdi, gan vārdu salikumi.»
Krimināllieta bez pierādījumiem
A. Pundurs atminējās, ka, pētot krimināllietas materiālus, bijis redzams, ka tā ir slikti izmeklēta. Precīzāk - likumā noteiktajā kārtībā praktiski ir neizmeklēta: «Mani secinājumi par to krimināllietu bija, ka toreiz nebija pamata nevienai personai celt kādu apsūdzību. Šāds secinājums tika balstīts uz vairākiem argumentiem. Pirmkārt, noklausītās sarunas bija nekonkrētas. Daļa sarunu bija par sliktu tām personām, kuras tika noklausītas, daļa sarunu - gluži otrādi - viņām par labu. Izdarīt secinājumu, ka uz sarunu pamata vien pret kādu no personām būtu ceļama apsūdzība, nevarēja. Bez tam - sarunas bija iegūtas operatīvās darbības rezultātā. Likums nosaka, ka šādā veidā iegūtās sarunas jāpārbauda ar kriminālprocesuālo darbību gaitā iegūtajiem pierādījumiem. Tas nozīmē, ka atbilstoši likumam pēc sarunu iegūšanas operatīvā ceļā būtu jānotiek izmeklēšanai, būtu jāsavāc procesuāli pierādījumi, kuri apstiprinātu šajās sarunās paustos faktus. Šīs kriminālprocesuālā ceļā iegūto pierādījumu daļas krimināllietā redzami nebija. Nebija faktiski nekādu kriminālprocesuālo pierādījumu, kuri apstiprinātu noklausītajās sarunās minēto. Pieņemsim - sarunās personas runāja par kaut kādām uzņēmuma daļām, kuras kādam piedāvātas, un kāds ir atteicies, sakot, ka tās daļas neņems, jo esot publiska amatpersona un viņam prasīšot, no kurienes viņš tās daļas ieguvis. Krimināllietā nebija savākti pierādījumi, ka šādas daļas vispār eksistē, kam konkrēti tās pieder, un ka tie, kuri tās piedāvā, patiešām ir tiesīgi un spējīgi tās kādam citam reāli pārdot. Nebija nekādu procesuālo pierādījumu, dokumentu, lietisku pierādījumu, liecinieku liecību, kas apstiprinātu sarunās minēto. Arī sarunu atšifrējumiem bija jātaisa ekspertīze. Krimināllietā redzami trūka tās izmeklēšanas daļas, kuru paredz likums un kura nepieciešama ikvienā krimināllietā, lai varētu celt apsūdzību un virzīt lietu uz tiesu. Es savā atzinumā, ja nemaldos, arī uzrakstīju, ko izmeklētājiem vajadzētu darīt. Nezinu, vai mani ieteikumi tika ņemti vērā.»
Izmeklētāju neprofesionālisms
Vaicāts, kā tiesiskā valstī izmeklētājs var uzdrīkstēties nodot prokuroram krimināllietu apsūdzības celšanai, kur vienīgais pierādījums ir operatīvā ceļā noklausītas sarunas, A. Pundurs atbildēja: «Jūs to traktējat nedaudz vienkāršoti, taču man jāatzīst, ka vienu brīdi pie mums tiešām valdīja tendence - izmeklētāji uzskatīja, ka pietiek vien ar noklausītām sarunām un prokurora pienākums ir uz šo sarunu pamata celt apsūdzības, iet uz tiesu un ka tiesa, pamatojoties tikai uz šīm sarunām, apsūdzētos arī notiesās. Šāda nostādne vienu brīdi tika proklamēta un gandrīz vai uzspiesta.»
Uz jautājumu, vai tādējādi nenotiek Staļina laiku renesanse, bijušais prokurors teica: «Tam nav nekāda sakara ar Staļina laikiem. Uzradās cilvēki, kuri reāli nezināja, kas ir pierādījumu bāze un kā pierādījumi ir vācami. Šie cilvēki sāka mācīt prokurorus un arī tiesnešus. Nevienā valstī jau nekas tamlīdzīgs nenotiek.»
Lūgts nosaukt konkrēto izmeklētāju uzvārdus, A. Pundurs teica: «Es atturēšos minēt viņus vārdos. Vienu brīdi bija tā, ka prokuroram teica: «Sarunas ir, un tātad pierādījumu pietiek - celiet apsūdzību, tiesājiet un lieciet šo cilvēku cietumā. Nekāda izmeklēšana vairāk nav vajadzīga.» Bet likums noteic, ka operatīvie sarunu ieraksti ir tikai sākums rūpīgam izmeklēšanas darbam. Pēc tam ir jāsavāc procesuāli pierādījumi, tie jānofiksē, jānostiprina un tikai tad var celt apsūdzību. Mūsu pieminētajā krimināllietā nekā tamlīdzīga nebija. Runāt jau var visu ko. Minētajā krimināllietā nebija pierādījumu, kuri apstiprinātu noklausītajās sarunās minēto. Prokurori uzskatīja, ka tikai uz sarunām vien bez citiem pierādījumiem celt apsūdzību nevar.»
Tiesiskuma garants
Vaicāts, kā var izskaidrot visatļautību, ka izmeklētājs nevis ņem vērā prokurora norādījumus, bet gan sāk publiski pelt prokuroru un ģenerālprokuroru, kūdot sabiedrību pieprasīt ģenerālprokurora atkāpšanos, A. Pundurs skaidroja: «Kad strādāju Ģenerālprokuratūrā, bija jūtams spiediens uz prokuroriem. Fakts, ka Māris Leja lūdza, lai arī vēl citi prokurori pārbauda pierādījumus krimināllietā, acīmredzami liecina, ka viņš vēlējās sevi pasargāt no šī spiediena, neraugoties uz pierādījumu trūkumu, lai celtu apsūdzību. Jā, tā bija - prokurors tika nostādīts par «malējo». Tagad ģenerālprokurors un Ģenerālprokuratūras prokurori tiek pasniegti par valsts nozagšanas piesedzējiem, kuri nevēlas cīnīties pret valsts nozadzējiem. Bet tā tas nav. Nešaubīgi - Māris Leja un pārējie prokurori varbūt vēl vairāk par citiem vēlējās un vēlas cīnīties ar valsts nozadzējiem, bet ne jau tādā veidā. Lai kā arī būtu, nevar celt apsūdzības bez pierādījumiem. Prokurors šeit uzstājas kā zināms tiesiskas valsts garants, kad viņš nedrīkst cilvēkus apsūdzēt un nedrīkst ļaut tiesāt bez pierādījumiem, kaut gan varbūt kādai sabiedrības daļai vai kādiem to arī ļoti gribētos.».
