CILVĒKSTĀSTS: No diplomētas inženieres par skolotāju

MĪLESTĪBA. Skolotāju Lūciju Ozoliņu priecē tā mīlestība, ko viņa saņem no saviem skolēniem, – nereti viņi esot līdzjūtīgāki un saprotošāki nekā parasto skolu audzēkņi /F64
  • MĪLESTĪBA. Skolotāju Lūciju Ozoliņu priecē tā mīlestība, ko viņa saņem no saviem skolēniem, – nereti viņi esot līdzjūtīgāki un saprotošāki nekā parasto skolu audzēkņi /F64
1 / 1

Daudzi skolotāji nereti turpina strādāt izglītības jomā arī pēc pensijas gadu sasniegšanas. Tā noticis arī ar Jumpravas internātpamatskolas skolotāju Lūciju Ozoliņu. Tiesa, viņa par pedagoģi kļuva tikai pēc tam, kad aiz muguras bijuši gari darba gadi farmācijas uzņēmumā Grindex, pēc tam arī biogāzes ražotnes laboratorijā un zemnieku saimniecībā. Savu izvēli par labu speciālajai skolai nekad neesot nožēlojusi, jo kur gan citur būtu saņēmusi tādu mīlestību kā no šiem bērniem.

Skolā Lūcija Ozoliņa sākusi strādāt pirms 23 gadiem. It kā nejaušība, taču savulaik esot domājusi par šādu iespēju, tomēr nobijusies un izlēmusi par labu citam ceļam. Apguvusi ķīmiķa-inženiera tehnologa profesiju. Tā kā, šādā, veselībai kaitīgā, darbā strādājot, varējusi agrāk aiziet pensijā, tad 45 gados teikusi ardievas rūpnīcai. Jaunībā bieži vien teikusi: kad aizies pensijā, nevienu dienu vairs nestrādās. Taču dzīvē noticis citādi. Kad ģimene no Rīgas pārcēlusies uz Jumpravu, sākotnēji vēl mēģinājusi izbraukāt uz Rīgu, taču tad piedzimis viens, tad otrs bērns. Kad sācies Atmodas laiks, diemžēl abi ar vīru palikuši bez darba un nolēmuši izveidot zemnieku saimniecību. Taču tas nu nekādi nav bijis viņas aicinājums, un taisni brīnums, kā tos astoņus gadus izturējusi. Lauksaimniecība tik ļoti apnikusi, ka reiz aizgājusi uz Jumpravas speciālo internātskolu, kur lūgusi, lai pieņem jebkurā darbā. Skolas direktore uzticējusi mācīt ģeogrāfiju un sadzīves ķīmiju, kā arī audzināmo klasi. Paralēli darbam skolā arī studējusi - Liepājas Universitātē ieguvusi speciālās izglītības pedagoga specialitāti. Pa šiem gadiem iznācis pasniegt arī matemātiku, vēsturi, dabaszinības un dzīvesmācību (kaut kas līdzīgs sociālajām zinībām). Ar laiku sapratusi, cik svarīga ir tieši dzīvesmācība, jo lielai daļai šīs skolas audzēkņu trūkst vienkāršu praktisko iemaņu. Daļa vecāku, vēloties, lai viss tiek izdarīts ātrāk, bērniem neuztic pat viņiem paveicamus pienākumus un tādējādi padara viņus patstāvīgai dzīvei nepiemērotus, un tad tieši skola ir tā vieta, kas var palīdzēt aizlāpīt robus.

Reizēm jau šķietot, ka bērniem patiktu labāk redzēt gados jaunākus skolotājus. Bet, kad nesen to vaicājusi, skolēni atbildējuši, ka tā nebūt nav - viņi novērtējot to, ko cilvēks zina, un galvenais ir - lai būtu interesants. Un ar viņu tā esot. «Svarīgi šajā skolā ir pieņemt bērnus tādus, kādi viņi ir, būt patiesam un neizturēties ar pārākumu. Ja viņi ko tādu jūt, kontakts nekad neizveidosies, jo falšumu jau nenoslēpt,» uzsver skolotāja. Pirms dažiem gadiem pastrādājusi arī parastajā vidusskolā par speciālās izglītības skolotāju - palīdzējusi tiem skolēniem, kam ar mācībām ir grūtības. Tad nācies atzīt, ka speciālās skolas audzēkņi ir līdzjūtīgāki un saprotošāki. Jo, kad pēc smadzeņu satricinājuma viņai dažkārt uz īsu brīdi bijuši redzes traucējumi un, uz tāfeles rakstot, tekstā ielaidusi kļūdas, speciālās skolas bērni nekad nesmējušies, bet pat mudinājuši pasēdēt un pagaidīt, kad paliek labāk. Vidusskolā nekad tādu iejūtību nav sagaidījusi. Un vēl: tie bērni, kas mājās nesaņem mīlestību, ļoti pieķeras skolotājam, un ir ļoti aizkustinoši, ka pirmdienas rītā vai 1. septembrī kāds apķeras ap kaklu un paziņo, ka tā vēlējies satikt. Un tas patiešām priecējot, jo te tā gandarījuma, ka esi devis zinības, ir mazāk. Nereti pat tie, kuriem bijuši nopietni pārkāpumi, pēc skolu beigšanas atbrauc ciemos ar puķēm un konfektēm. Un tad tiešām saprotot, ka nav velti strādāts.

Pēc 23 gadiem Jumpravas internātpamatskolā Lūcija Ozoliņa ir pārliecināta, ka šādām skolām noteikti ir sava vieta izglītības sistēmā un visi bērni ar garīgās attīstības traucējumiem nebūtu integrējami parastajās skolās, kur ne vienmēr iespējams atvēlēt laiku individuālajam darbam. Turklāt daudziem ir arī uzvedības problēmas - vai tās nebūs vēl lielākas? Jo dažs atnāk uz šejieni, kad nomainījis vairākas skolas, un šeit jūtas labi, jo nejūtas atšķirīgs - arī sekmes uzlabojas, kļūst sabiedriski aktīvs.



Komentāri [0]

 

Latvijā Vairāk >

Kaut kas traks!