Tālajā 1966. gadā par Lielstraupes psihoneiroloģiskās slimnīcas galveno ārstu tika iecelts tikko Medicīnas institūtu beigušais Jānis Strazdiņš. Viņš Straupi izveidoja par lielu medicīnas, rehabilitācijas un kultūras centru. Vēlāk Strazdiņš ir strādājis atbildīgos amatos Rīgā, bijis divu Rīgas domes un triju Saeimas sasaukumu deputāts. Tagad Straupes slimnīca tiek slēgta. Kā tas tā varēja notikt? Kas būs tālāk? Kas atbildīgajām institūcijām būtu jādara turpmāk? Par to Neatkarīgās intervija ar psihiatru un narkologu Jāni Strazdiņu.
- Kas notiek ar Straupes slimnīcu?
- Straupe tiek slēgta. Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas vadītāja Maija Ansvertiņa plašsaziņas līdzekļos moži un optimistiski mierina, ka viss būs lieliski - slimniekus pieņems Strenčos, līdzšinējiem Straupes slimnīcas darbiniekiem jau šomēnes būšot darbs Strenčos, viņus uz turieni vadās ar autobusu. Es gan neesmu tik optimistisks, jo spēju iztēloties, kādas neērtības tas cilvēkiem radīs. Ne katrs varēs katru dienu braukt uz darbu vairāk nekā 50 kilometru.
Tikmēr Straupes pils paliek bez saimnieka. Veselības ministrija nav panākusi objekta kā valsts īpašuma ierakstīšanu Zemesgrāmatā. Pastāv tiesvedība par divām telpām starp luterāņu draudzi un slimnīcu.
Straupes slimnīcai savulaik tika iedalīts dzīvojamais fonds - dzīvokļi - un vēl slavenajam Kalnasētu krogam tika uzbūvēts otrais stāvs, kur dzīvot. Cilvēkiem bija darbavieta, bija pieredze, speciālisti bija izgājuši skolu gadu gadiem. Man arī tā bija pirmā darbavieta - septiņus gadus tur nostrādāju. Vēlāk arī mani skolnieki tur strādāja. Cilvēki bija saauguši kopā ar šo vietu. Savulaik bija arī darba terapijas vietas slimniekiem - mehāniskās darbnīcas, galdniecība, siltumnīcas, garāžas. Vēlāk baznīca, kas bija sabrukuma stāvoklī, tika atjaunota. Tur ir izveidota skaista koncertzāle - viena no pirmajām trim koncertzālēm, kas Latvijā izveidotas baznīcā. Līdz ar to šī vieta pārvērtās arī par kultūras dzīves centru. Tur bija arī dzejas vakari - atceros Imanta Ziedoņa, Ārijas Elksnes dzejas vakaru. Bija arī izstādes un koncerti. Šos pasākumus apmeklēja arī slimnieki. Šī telpa bija vērtīga arī psihoterapijai. Baznīcā lasījām lekcijas, kuras pacienti ar lielu interesi klausījās un pārdomāja, kā dzīvot tālāk, kā baudīt dzīvi bez alkohola. Slimnīcu bija iecienījuši daudzi gara darbinieki kā vietu, kur aizbraukt un saņemt palīdzību. Galvenais jau ir psihoterapija, jo ar tabletēm vien ir par maz. Ar «ampulām» un «torpēdām» nepietiek - vajag cilvēka motivāciju, pārliecības pārveidošanu, iemācīšanu dzīvot bez alkohola, atgriezties darbā, ģimenē. Mūsu slimniekiem jau nav tādas smagas patoloģijas kā dažam psihoneiroloģisko slimnīcu pacientam, kam slimībai pat nezinām cēloņus. Narkoloģiskās slimnīcas pacientiem slimības cēloņus mēs zinām, zinām arī, kas notiek cilvēka smadzenēs un kas tur ir labojams. Mūsdienu zinātne to ir atklājusi. Ir tikai jāpielieto šie atklājumi.
Bet Straupes pils ir vēstures un arhitektūras piemineklis, kas ir sabojāts un turpina bojāties. Nelaime izcēlās, kad pirms kādiem astoņiem gadiem neprofesionāli, neko nesaprotoši strādnieki tika uzsūtīti augšā ar laužņiem atdauzīt nost ledu no kārniņu jumta. Ar to jumts tika sabojāts pa visu perimetru, ūdens sūcas iekšā ēkā, sapūdē pārseguma konstrukciju koksni un drupina apmetumu.
Slimnīcai ik gadu iedalīja kvotas, bet to apmērs bija pietiekams vien slimnīcas darbam, remontam ar to naudu nepietika. Slimnīca bija palikusi bez kāda atbalsta pieminekļa uzturēšanā. Ārstiem aizvien grūtāk kļuva savilkt galus kopā. Finanšu ministrija atrunājās ar krīzi, un finansējums bija ļoti nepietiekams. Līdz ar to piemineklis ir sabojāts un novests līdz avārijas stāvoklim. Galvenais jautājums ir tas, kas pašlaik jārisina Latvijas Kultūras un arhitektūras pieminekļu inspekcijai - jārisina objekta pārņemšanas jautājums, jo tas nevar palikt bez saimnieka. Tur ir milzīgas vērtības iekšā - holandiešu podiņu krāsnis, metālkalumi, kokgrebumi. Ja nav citu līdzekļu, tad no ārkārtas situācijām paredzētiem līdzekļiem jāveltī finansējums Straupes glābšanai.
- Bet slimnieki. Kurp viņi tagad varēs doties? Uz Strenčiem?
- Gandrīz puse slimnieku brauca no Rīgas. No Vidzemes puses nemaz tik daudz slimnieku nebrauca. Strenču slimnīca lai nedomā, ka tai tagad būs viegli un tā pie sevis dabūs visus tos pacientus, kas būtu bijuši Straupei.
Tādas vietas kā Straupe vairs nebūs. Būs iespēja saņemt palīdzību dārgāk privātās iestādēs.
Straupe ir Latvijas narkoloģijas Alma mater, kur par speciālistiem veidojušies visi pazīstamākie mūsu valsts narkologi. Kad es savulaik nodibināju Rīgā Narkoloģijas dispanseru, pie mums strādāja trīs bijušie Straupes galvenie ārsti, kas bija pārcēlušies strādāt uz Rīgu. Straupe ir tradīcijas.
- Kā var noprast, tagad problēmu ir daudz?
- Jā, ir daudz. Piemēram, savulaik ar Norvēģijas atbalstu nodibinājām pusaudžu rehabilitācijas kopienu desmit kilometru attālumā no Straupes. Šī kopiena bija Straupes slimnīcas pārraudzībā. Risinājām viņu tehniskos, pārtikas apgādes, transporta jautājumus. Tagad visai šai loģistikai būs jāpārvar daudz lielāki attālumi. Šī pusaudžu rehabilitācijas kopiena gan jau pati tiks galā. Tā ir Labklājības ministrijas pārraudzībā un var pretendēt uz ES finansējumu, iesniedzot konkurētspējīgus projektus.
- Kāpēc šī kopiena ir zem Labklājības, nevis Veselības ministrijas?
- Tāpēc, ka tā neskaitās terapijas, bet rehabilitācijas kopiena, līdz ar to tas ir labklājības, ne veselības jautājums.
Ir jau arī reizēm visnotaļ pozitīvi atrasties Labklājības ministrijas redzeslokā. Savulaik, kad biju Saeimas deputāts, man izdevās pierunāt tālaika labklājības ministri Dagniju Staķi atvērt rehabilitācijas programmu smagajiem alkoholisma slimniekiem. Tā tika atvērta Ģintermuižā Jelgavā. Tas ļāva piesaistīt ES struktūrfondus telpu remontam, slimnīca bija ļoti apmierināta. Vēl tagad šī programma turpina darboties.
Tomēr ļoti daudz slimnieku paliek bez palīdzības.
Skaitļi ir šokējoši. Viena dāņu farmaceitiskā firma ieviesa Latvijā jaunu ārstniecības līdzekli. Pirms sākt pārdot savus medikamentus, viņi veica tirgus izpēti un konstatēja, ka Latvijā ir 172 tūkstoši alkohola atkarīgo. Bet ārstējas tikai 8%.
Ir ļoti daudz neaprūpētu slimnieku.
Ārstēšanas jautājumi nav atrisināti. Būs problēmas arī Rīgā. Jo aizvērās ciet vēl viena terapijas iestāde akūtiem slimniekiem Līdzjūtība Biķernieku ielā. Nomira stacionāra vadītājs.
- Kas turpmāk notiks Straupē?
- Galvenais ir jautājums par vēstures un arhitektūras pieminekli Straupes pili un tās apkārtni. Ļoti labs saimnieks būtu Pārgaujas pašvaldība, kas rūpētos par pieminekli un arī varbūt saglabātu tur terapiju. Vismaz ambulatoro narkoloģisko terapiju.
Daudzos rajonos ir uz pusslodzi narkologs un uz pusslodzi psihoterapeits, kas bieži vien ir viena tā pati persona. Uz Straupi noteikti brauktu daudzi, jo negrib cilvēki iet pie ārsta savā pilsētā, kur var pie narkologa kabineta mulst, sastopot kaimiņus un kolēģus.
Pašlaik ļoti liela atbildība ir Kultūras ministrijai un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Objekts ir viņu pārraudzībā, to nedrīkst pamest, tas jāsargā un jāglābj.
Labs piemērs tam, kā pašvaldība veiksmīgi saimnieko, ir Jaunpils. Pili ir pārņēmusi pašvaldība, iekārtojusi tur kultūras centru, tur ir labs restorāns, apkārtne ir sakopta.
- Tātad - kāds būtu pareizais risinājums ar Straupes pili?
- Veselības ministrijai jāieraksta savs īpašums Zemesgrāmatā, bet uz Pārgaujas novada pašvaldības vārda. Jo pašvaldība zina, ko tur darīt, tā visu ir izpētījusi. Kad pils būs pašvaldības īpašumā, būs iespēja izmantot Eiropas Savienības fondus.
Tā ir visu mūsu vērtība, 13. gadsimta pils. Nolaidīgas nedomāšanas dēļ tā ir nolaista, birokrāti ir skatījušies tikai uz skaitļiem, bet ne pēc būtības. Nedrīkst tādā veidā iznīcināt kultūras pieminekli.
- Vai slimnīca Straupē ir likvidēta neatgriezeniski?
- Jā, neatgriezeniski. Lēmums ir pieņemts, ka no narkoloģijas Straupe ir projām. Bet ir palicis kultūras pieminekļa jautājums.
Par veselības ministri Andu Čakšu šajā sakarā neko sliktu nevar teikt. Viņa sacīja, ka gaida pašvaldības lēmumu, un pašvaldība tur tiešām rīkojas. Bet process atdūrās pret tiesvedību un to, ka pils nav ierakstīta Zemesgrāmatā. Dēļ tā ir kavēšanās. Vietējie iedzīvotāji ir ļoti ieinteresēti šajā objektā. Tur ir attīstāms tūrisms. Pils tornis, oriģinālais zvans, mēra kapi, tas, ka Straupe ir bijusi Hanzas pilsēta, ir pievilcīgas lietas, ko, kā tagad mēdz teikt, var «pārdot». Ja vēl tur būs laba ēdināšana, kultūras centrs. Tur ir brīnišķīgs pirmais stāvs, ir unikāli mākslas darbi. Vienota apkures sistēma ar baznīcu.
Pašlaik ir vismaz jānodrošina apsardze un apkure.
Veselības ministrijai ir jādomā, kur veidot jaunu narkoloģijas centru. Varbūt tas var būt tuvāk Rīgai. Tagad varbūt tiks slēgtas kādas skolas, un varbūt ir atbilstīgas telpas, ko izmantot slimnīcas iekārtošanai? Jo apstākļi Tvaika ielā Rīga ir diezgan slikti. Arī tur trūkst naudas.
- Jūs nosaucāt dažus skaitļus, kurus dāņi konstatējuši. Bet kādas ir atkarību tendences nākotnē? Tās pieaug, stāv uz vietas, samazinās?
- Mana prognoze nav iepriecinoša. Diemžēl mums alkoholisms ir iedzimts. Tas ir pārmantots vairākās paaudzēs. Jau vairākus gadsimtus latvieši ir bijuši lieli dzērāji. Tagad ir nākušas klāt jaunas atkarības formas, kas ir vēl briesmīgākas, - ir nākusi klāt azartspēļu atkarība. Pilna Latvija ar «laimētavām», kur cilvēki atstāj savas algas, ieslīgst parādos, nospēlē biznesu, īpašumus, ģimeni.
Atkal ir atgriezusies narkomānija. 2000. gadā man bija gods izveidot Narkomānijas profilakses centru, kas tagad ir pārveidots par Atkarību profilakses centru. Tolaik bija pirmais lielais vilnis narkotiku izplatībā un izdevās to apturēt, samazinājās arī AIDS slimnieku skaits. Tagad tas atkal ir atpakaļ. Tā ir arī sociāli bīstama problēma. Narkotikas var brīvi nopirkt Rīgā kā Amsterdamā. Pat Valmierā var nopirkt.
- Bija liela sabiedrības iesaistīšanās cīņā pret tā sauktajiem spaisiem jeb «legālajām narkotikām». Tika panāktas likumu izmaiņas, un tagad šīs narkotikas vairs nevar nopirkt uz katra stūra.
- Spaisi ir arī tagad, bet par pārējo narkotiku cenu. Bet vismaz vairs nav tā, ka tos tirgo atklāti kioskos par smieklīgi zemu cenu kā kaktusu mēslojumu vai vannu tīrīšanas līdzekli.
- Cik lielā mērā atkarības ietekmē demogrāfisko situāciju?
- Ļoti lielā mērā. Ir tūkstoši atkarīgu cilvēku, kas nestrādā, kuri nevienam nav vajadzīgi, kas slaistās pilsētās un laukos, kas pamet savus bērnus. Savā laikā šīs problēmas ir pārliktas no narkoloģijas uz sociālo palīdzību. Taču sociālās palīdzības darbinieki ir tā pārslogoti, ka ar šīm problēmām netiek galā, viņi nepārzina, kas notiek ģimenēs, un fiziski to nevar paveikt. Mums ir pārņemts ārzemju modelis, ka mediķis ir tikai detoksikācijai, bet ar pārējo nodarbojas sociālā palīdzība. Mediķis pārbauda, vai nav lūzis galvaskauss, veic izmeklēšanu dzērājiem, kamēr pārējie gaida rindā, un tur aiziet milzīgi līdzekļi.
Anonīmie narkomāni savā vizītkartē ir ierakstījuši: «Visi narkomāni beidz lietot narkotikas, bet tikai dažiem tas izdodas dzīves laikā.» Kas tie ir par viediem vārdiem! Tā ir patiesība. Narkomāna mūžs ir īss. Starp viņiem ir vislielākā mirstība un arī inficēšanās ar HIV un saslimšana ar AIDS. Latvija ir kļuvusi par HIV un AIDS līderi Eiropā. Tas ir negods Latvijai. Tas arī ir demogrāfijas problēmu pamatā, ne jau tikai zemā dzimstība un cilvēku braukšana projām uz ārzemēm. Viņiem jau to nevar liegt - durvis ir vaļā. Ja Anglijā un Īrijā maksā daudz vairāk par to pašu darbu, tad būs cilvēki, kas brauks projām. Lidmašīnas biļeti ir viegli nopirkt, un, ja šeit nebūs darba un algas, aizbrauks projām vēl vairāk. Valstī būs tukšums, un kas to aizpildīs?
- Jūs ilgus gadus esat bijis deputāts Saeimā. Vai jums negribas atgriezties aktīvajā politikā?
- Iepriekšējās vēlēšanās izvēlējos nekandidēt, jo gribēju atgriezties narkoloģijā. Es gan nekad nebiju narkoloģiju pametis un visu laiku praktizēju - man vienmēr Aptiekas ielā ir bijis kabinets. Savu profesionalitāti neesmu zaudējis, bet esmu to pilnveidojis kā prakses ārsts, kas ikdienā redz, kas notiek ar cilvēkiem, kādi ir viņu likteņi, no kurām valstīm viņi atbrauc nokārtot medicīniskos dokumentus, kā viņiem tur iet, kad viņi grasās atgriezties, vai vispār grasās atgriezties.
Bet man atgriezties Saeimā? Vismaz pašlaik to nevēlos. Negribu būt tajā vidē, kas pašlaik ir izveidojusies Saeimā. Tur ir tik nervoza gaisotne, tik bieži Mēness fāzes iespaido deputātu uzvedību. Visas tās uzstāšanās, tās runas, spriedze, apvainojumi, nepārtrauktais kašķis. Tagad vēl nāk 13. Saeimas vēlēšanas un ālēšanās vēl pieņemsies spēkā. Vēl arī tā «oligarhu komisija»... Tur jau nenodarbojas ar to, kas likumdevējam būtu jādara. Uzmanība ir novērsta projām no valstij būtiskām problēmām. Tas ir smagi cilvēku nervu sistēmai.
- Tad jau jūs kā psihiatrs būtu ļoti vajadzīgs Saeimā. Tur dažbrīd dažam prātiņš sašķobās, un jūs varētu uz vietas sniegt palīdzību...
- Mums, psihiatriem, ir teiciens: «Ar trakiem nestrīdas, ar viņiem tikai pa labam.» Ir jābūt kādam spēkam, kas vieno cēlam darbam tautas kalpus, jābūt stingrai Saeimas vadībai, kas uzsit ar āmuru pa galdu un dažu iekarsušo aptur. Tā vide ir pārkarsēta. Likumdošanas kvalitāte ir zema. Rīgas domē jau arī veidojas līdzīga situācija kā Saeimā. Iepriekš, kad Saskaņai/GKR bija liels pārsvars, dome diezgan mierīgi strādāja, bet tagad ir kašķis par katru jautājumu.
Tā tam nevajadzētu turpināties. Nākamās vēlēšanas būs ļoti izšķirošas, vēlētājiem ļoti nopietni jāapdomā, ko ievēlēt - vai tos, kas būs destruktīvi, vai tomēr domājošus priekšstāvjus.
