Tieslietu ministrijas paspārnē izveidotā darba grupa par orgānu transplantācijas jautājumiem plāno noteikt ārstniecības iestādes pienākumu noskaidrot tuvāko piederīgo informāciju par mirušā gribu ziedot orgānus transplantācijai pēc nāves vai ne. Šīm izmaiņām likumos tikai daļēji piekrīt Veselības ministrija (VM) un nepiekrīt ārsti – transplantologi, jo šāda mehānisma ieviešana dzīvē var pat apturēt transplantācijas operācijas.
Pašlaik Latvijā darbojas tā sauktā piekrišanas prezumpcija. Tas nozīmē, ka ikviens pilngadīgs cilvēks, kurš nav Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē vērsies ar iesniegumu, ka pēc viņa nāves orgānus nedrīkst transplantēt, kļūst par potenciālo orgānu donoru pēc nāves. Kādā veidā notiks sagatavošanās iespējamam transplantācijas procesam, ja slimnīcai būs jāuzmeklē radinieki (jautājums - kādas pakāpes radinieki) un cik ilgs laiks tam tiks dots, - šie ir ļoti sarežģīti jautājumi. Tieslietu ministrijā Neatkarīgajai stāsta, ka darba grupa darbu pie grozījumiem Krimināllikumā un likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā ir pabeigusi, un pašlaik grozījumi tiek noformēti un rakstīta likumprojekta anotācija.
Jāsakārto, bet ne jāsarežģī
Šāds īsumā ir ārstu transplantologu viedoklis. Ārsti līdz šim sekojuši minētajam piekrišanas principam, proti, ja cilvēks nav aizliedzis pēc nāves izmantot viņa orgānus transplantācijā (uzrakstījis iesniegumu), tad viņš var kļūt par donoru. Ja ārsts, novērtējot aizgājēja - pacienta veselības stāvokli, atzīst viņa piemērotību orgānu ziedošanai, par to tiek informēti tuvinieki, un var sākt transplantācijas procesu. Tuviniekiem ir tiesības vērsties ar rakstisku iesniegumu atteikumam. Praksē mediķi vienmēr runā ar tuviniekiem, ja šie radinieki ir slimnīcā uz vietas.
Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis uzsver, ka transplantācijas jomā izšķirošs ir laiks. Piemēram, lai transplantētu plaušas, tas jāpaspēj paveikt pirmajās astoņās stundās pēc donora bioloģiskās nāves, bet sirds ir jāpārstāda četrās.
Būs jāzina, ko domā
Tieslietu ministrijas darba grupa strādāja pie šiem jautājumiem saistībā ar Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību ratifikāciju. Tieslietu ministrijā arī skaidro, ka sagatavotie grozījumi paredz konkrēti likumā noteikt šo prezumēto piekrišanas principu, kas pašlaik ir tikai pastarpināti secināms, skatot divus likuma pantus kopā. No Tieslietu ministrijas skaidrojuma izriet, ka likums pašlaik paredz tuvāko piederīgo tiesības informēt ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā pausto gribu, bet likums neparedz nekādu mehānismu, kā tuvākie piederīgie šīs tiesības var realizēt. Tas arī ir Latvijas regulējuma trūkums, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi divos spriedumos pret Latviju.
Tieslietu ministrijas speciāliste Lana Mauliņa stāsta, ka darba grupa savu darbu pabeigusi, taču Tieslietu ministrija tagad noformē grozījumus un sagatavo anotāciju, lai likumprojektus varētu izsludināt valsts sekretāru sanāksmē. Jautājumā par orgānu transplantāciju plānots noteikt ārstniecības iestādes pienākumu noskaidrot klātesošo tuvāko piederīgo sniegto informāciju par mirušā dzīves laikā pausto gribu, bet ja tuvākie piederīgie nav klāt, tad - pēc iespējas - noskaidrot, apzinoties, ka ne vienmēr ļoti īsā laikā tas būs praktiski iespējams. «Un tikai tad, ja persona savu gribu nav reģistrējusi un tuvākie piederīgie savas tiesības informēt ārstniecības iestādi nebūs izmantojuši vai arī neko par mirušā dzīves laikā pausto gribu nevarēs pateikt, būs piemērojama prezumētā piekrišana,» norāda L. Mauliņa. Vienlaikus Tieslietu ministrijā atzīst, ka darba grupas ietvaros netika panākts skaidrs atbalsts šāda veida mehānismam no VM un ārstiem transplantologiem.
Risks - meklēt tuviniekus
Lai arī VM atbalsta prezumētās piekrišanas nostiprināšanu likumā, tā vienlaikus saskata risku tajā, ka ārstniecības personām var likt kā pienākumu pēc iespējas noskaidrot mirušā grupu arī tajos gadījumos, kad šie tuvākie nav klāt ārstniecības iestādē. «Jāņem vērā, ka transplantācija ir augstas sarežģītības ārstniecība, kas veicama īsos termiņos, un medicīnas personālam jāveic savi tiešie pienākumi, kas saistīti ar ārstniecību, līdz ar to, paredzot likumā regulējumu, ka ārstniecības iestādei pēc iespējas jānoskaidro mirušās personas griba no viņas klātneesošajiem piederīgajiem šādā nekonkrētā veidā, uzliek pienākumu ārstniecības iestādei veikt ar ārstniecību nesaistītus pienākumus - piederīgo meklēšanu,» VM viedokli dara zināmu speciālists Oskars Šneiders. Šādā gadījumā pastāv risks, ka ārstniecības iestādei var pārmest, ka tā nav izmantojusi visas iespējas, lai apzinātu mirušā tuviniekus, kuri, iespējams, ir bijuši informēti par mirušā gribu atļaut vai aizliegt izmantot viņa orgānus pēc nāves.
VM ieskatā atbalstāms ir tikai tāds regulējums, kas uzliek pienākumu slimnīcai informēt (nevis meklēt) klātesošos tuvākos piederīgos. Gadījumos, ja tuvāko piederīgo nav klāt, slimnīca informētu to mirušā cilvēka kontaktpersonu, kas norādīta eveselības sistēmā.
