Ar režisora Leonīda Leimaņa spēlfilmas Pie bagātās kundzes gādību līdz mūsdienām atklejojusi urbānā leģenda par it kā pirmās republikas laikā pastāvējošu Mazmājnieku partiju. Šādas partijas eksistencei šīs leģendas ietvaros būtu jāsimbolizē ne tikai tā laika politiskās dzīves sadrumstalotība, bet dziļākajā būtībā arī pašas demokrātiskās sistēmas bezjēdzīgā, iluzorā daba.
Patiesībā šī «mazmājnieku» partija simbolizē pavisam ko citu. Tā simbolizē pilsoņu politisko pārstāvniecību demokrātiskā sistēmā, jo ar mazmājniekiem jāsaprot nevis kaut kādi «mazmājiņās» sēdētāji, bet gan vienģimeņu māju īpašnieki, kuriem ir savas specifiskās intereses. Šīs intereses būtiski atšķiras no, teiksim, īres namu īpašnieku vai šo namu īrnieku interesēm, tāpēc ir gluži loģiski, ja kāds politisks spēks uzņemas tās aizstāvēt. Mazmājnieku partija izklausās smieklīga tikai pēc sava nosaukuma, bet ne būtības.
Diemžēl šī padomju laiku propagandas filmiņa savu postošo darbu ir padarījusi. Šauri specifiska politiskā pārstāvniecība ir padarīta nožēlojama. Pēc būtības ir sagrauts demokrātiskās pārvaldes sistēmas pats pamats - savu interešu deleģēšana politiskajai pārstāvniecībai - partijai. Partijas baidās pārstāvēt kādu specifisku iedzīvotāju grupu, savukārt cilvēki nesaredz partijās savu konkrēto, specifisko interešu aizstāvjus. Pat pašvaldību vēlēšanās, kur šo interešu specifika ir ļoti uzskatāma, šī nodalīšanās nenotiek, lai gan jebkurā pilsētā, piemēram, daudzstāvu māju iedzīvotāju intereses būtiski atšķiras no privātmāju iedzīvotāju interesēm.
Praksē lielākā daļa partiju ir it kā orientētas uz visiem un tajā pašā laikā ne uz ko konkrētu. Rezultātā partiju piedāvājums uz vēlēšanām kļūst ārkārtīgi vienveidīgs. Ja līdzšinējā vara iedzīvotājiem ir kaut ko iedevusi, tad partijas, kuras uz varu vēl tikai pretendē, sola tieši to pašu, tikai vēl drusku vairāk. Mēģinājumi pārnest politisko cīņu citā lauciņā nenotiek. Piemēram, Rīgā sabiedriskā transporta dotācijām tiek izlietoti milzu līdzekļi - 91 miljons eiro. Visi Rīgā deklarējušies pensionāri brauc bez maksas. Tajā pašā laikā ielu remontiem šogad paredzēts tērēt tikai 11,6 miljonus eiro, kas ir vairākas reizes mazāk nekā nepieciešams, lai pilsētas ielas būtu daudzmaz pieklājīgā stāvoklī. Rīgā dzīvo simtiem tūkstošu autobraucēju, kuru specifiskās intereses saistās ar perfektu ielu segumu. Daudzi no viņiem būtu gatavi balsot par partiju, kura tiešā tekstā teiktu - mēs neatbalstām tik lielu līdzekļu novirzīšanu sabiedriskajam transportam. Mēs neatbalstām pensionāru bezmaksas vizināšanu sabiedriskajā transportā. Mēs piedāvājam pensionāriem atvieglotus braukšanas tarifus, teiksim, 30 centu par braucienu, bet papildus iegūto naudu novirzām, lai dubultotu līdzekļus ielu seguma atjaunošanai. Šāda piedāvājuma nav. Tā vietā ir piedāvājumi, ka būsim mazāk izšķērdīgi, mazināsim korupciju utt., taču šis stāsts jau sen kā nestrādā, jo visi līdzšinējie korupcijas un izšķērdēšanas «apkarotāji» šo apkarošanu ir diskreditējuši, darbos parādot sevi kā tādus pašus vai pat vēl sliktākus.
Jauna, oriģināla piedāvājuma nav. Tāpat pilnīgi iztrūkst nākotnes vīziju - kāda mūsu pilsēta izskatīsies pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem un uz kādu pilsētvidi virzāmies. Nekāda nākotnes horizonta. Mēs dosim 90% nodokļu atlaides nekustamajam īpašumam! Kurš vairāk? Mēs dosim bezmaksas sabiedrisko transportu visiem! Varbūt kāds sola vēl piemaksāt? Pašiem politiķiem un viņu godkāri apmierinošajiem piarščikiem šķiet, ka tā ir uzvaroša stratēģija. Gribētos redzēt.
Patiesība ir vēl nežēlīgāka. Visiem tiem reklāmas bukletiņu blāķiem, kas šobrīd tipogrāfijās tiek drukāti diennakts režīmā, ir nulles vērtība, jo - ne tos kāds lasa, ne kāds tiem tic. Nozīme ir tikai tam, kas tu esi. Šo vēlēšanu sakarā jāatkārto žanra klasiķis - no s*da pīrādziņu neizcepsi. Ja tev nav nedz vīzijas, nedz patiesas degsmes kaut ko darīt, bet ir tikai tāda kā pašiedomāta vēlme būt politikā, tad nelīdzēs ne nauda, ne piarščiki, nekas. Diemžēl politiskās pārstāvniecības atgriezenisko saišu trūkums rada pieaugošu sajūtu - nav par ko balsot! Nav ne mazmājnieku, ne alus dzērāju partijas, par ko kaut aiz spīta nobalsot. Tikai vienas vienīgas makaronu karinātāju partijas.
