Jēkabpils Goda pilsonis, viens no Latvijas represēto organizācijas un fonda Sibīrijas bērni dibinātājiem Ilmārs Knaģis nu jau nosvinējis 91. dzimšanas dienu un joprojām ir sabiedriski aktīvs, un ar savu viedokli par visu, kas notiek Latvijā un pasaulē. Dīkā nesēž, jo padomā jau trešā grāmata. Divas «par tiem laikiem» – skaisto bērnību un skarbo jaunību, kas pagāja izsūtījumā – jau ieraudzījušas dienas gaismu. To moto: bez pagātnes nav nākotnes, proti, savu vēsturi aizmirst nedrīkst.
Ar Ilmāru Knaģi tiekamies viņa vecvecāku celtajā Brīvības ielas 144. namā, pašā Jēkabpils vecpilsētas sirdī. Zīmīgs ir ielas nosaukums, jo tieši brīvība viņam ilgus gadus tika atņemta, bet viņa tuviniekiem - arī dzīvība.
Baigais gads
Gan tēvam Emīlam, kas strādāja bankā, bija Aizsargu organizācijas biedrs un bija pazīstams kā ļoti sabiedriski aktīvs cilvēks, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zelta zīmi, gan Ilmāram un viņa mātei Marijai (viņu, kas bija tiem laikiem ļoti izglītota, savulaik tēvs noskatījis Krievijā) 1941. gads bija tiešām «baigais gads». Patiesībā visa dzimta tika karos un izsūtījumos saplosīta: vectēvs jau 1920. gadā bija gājis bojā bēgļu gaitās Krievijā, vecāmāte Minna Knaģis mira kara izskaņā Vācijā 1945. gadā, tēvs iznīcināts Krievijas nāves nometnē Vjatlagā, tēvabrālis Alberts mira trimdā Anglijā. Un nemaz nerunājot par draugiem, klasesbiedriem un paziņām. Kad Ilmārs atgriezies no izsūtījuma 60. gados, pārliecinājies, ka teju visus skāris smagais represiju un kara «rullis». Bet pašam nācies izciest izsūtījumu pat divreiz: pirmajā reizē 15 gadu vecumā kopā ar māti bija jāmēro garais ceļš uz Sibīriju. Toreiz tēvu Krustpils stacijā redzējis pēdējo reizi un vēl atceroties, kā viņš un vēl divi citi aizsargi aizgājuši, stalti izslējušies, bet blakus viņiem divi visai nošņurkuši sarkanarmieši ar plintēm. Un vēl atmiņā palikuši tēva vārdi, kad ienāca krievu armija. Vērojot to maršējam Jēkabpils ielās, viņš pievilcis abus bērnus sev klāt un nočukstējis: «Nu ir cauri...» Atšķirībā no daudziem citiem viņam ilūziju nebija.
Seši gari gadi Sibīrijā Ilmāram pagājuši, strādājot dažādus darbus kolhozā. Bijis jāizdzīvo neiedomājamā nabadzībā. 1942. gada pavasarī daudzus izsūtītos, arī viņu pašu, pa Jeņisejas upi aizveduši uz Tālajiem Ziemeļiem - aiz polārā loka. Ziemeļos, lai izdzīvotu, nācies nodarboties ar zveju un medībām. Te noderējušas mazpulka gados apgūtās iemaņas un šaušanas apmācībās iegūtā pieredze.
Atkal izsūtījums
Kad 1947. gadā nepilngadīgajiem un daļai jauniešu bija atļauts atgriezties Latvijā, Ilmārs apmeties pie māsas Helēnas Rīgā, jo uz Jēkabpili viņš nedrīkstēja doties. Problēma bijusi tā, ka nevienā dzīvesvietā nevarēja pierakstīties, kamēr nebija darba, bet darbu nedeva, ja nebiji pierakstījies. Tāds apburtais loks, kurā nokļuva Ilmārs un viņam līdzīgie. Palaimējies, jo dabūjis darbu kanalizācijas pārvaldē. Šis darbs licies kā medusmaize, salīdzinot ar to, kas tika pārciests Sibīrijā. Brīvību izbaudīt nenācās ilgi - 1949. gada jūlijā viņu atkal izsūtīja, šoreiz uz 13 gadiem - uz Krasnojarsku, kur lielajām triecienceltnēm bija vajadzīgs bezmaksas darbaspēks. Galu galā viņš nonācis pie mātes Igarkā, kur strādājis dzelzceļa būvē, kura tā arī netika pabeigta, jo pēc Staļina nāves visi darbi tika pārtraukti. Daudzi tolaik aizbraukuši projām no nometinājuma vietām, bet daļa palikuši naudas dēļ, jo nu varējis labi nopelnīt. Ilmārs ne tikai strādājis, bet centies iegūt arī izglītību: pabeidzis vakara vidusskolu un neklātienē autotehnikumu. Pēc tam devies uz Kansku, kur remontējis traktoru un automobiļu dzinējus. Vēlāk šīs prasmes noderējušas ģeoloģiskajās izpētēs, kurās sācis piedalīties pēc 1955. gada, kad noņemts no specuzraudzības. Šajā laikā saticis arī savu nākamo sievu Lidiju. 1960. gadā piedzimusi meita Inga, un pēc pāris gadiem atgriezušies Latvijā.
Vēsture jāatceras
Sieva nu jau dažus gadus kopš mirusi, bet meita ar vīru jau desmit gadu dzīvojot Ņujorkā. Ir jau reizēm vientuļi un arī veselība uzdod, bet «kamēr cilvēks dzīvs, tikmēr jākust» un arī prāts jādarbina. Re, plānā ir trešā atmiņu grāmata - jāķeras tik klāt! Pirmajā Bij’ tādi laiki viņš aprakstījis divos izsūtījumos piedzīvoto, bet otro Ne mēs tos laikus izdomājām, kas iznāca pērn, pats rakstnieks sauc par pirmās grāmatas papildinājumu ar akcentu uz Jēkabpils pilsētas vēsturi. «Man laimējās bērnību pavadīt neatkarīgajā Latvijā, piedzīvot sešus visgaišākos gadus Latvijas vēsturē, kad prezidents Kārlis Ulmanis aicināja: «Kam drosme ir un goda prāts, kam skaidra sirds, kam tauta tuvāk par draugu stāv - tas nāk man līdz! Lai mūžam godā, slavā celtu Latviju»,» šķirstot atmiņu grāmatu, klusi teic tās autors.
Ik pa laikam Ilmārs Knaģis pārcilājot arī fotogrāfijas, daudzas no tām rāda krāčainas upes un laivotājus. Izbraukājis daudzas Krievijas mežonīgās upes un piestājis vietās, kur savulaik bija izsūtīti latvieši. Kad sākusies Atmoda, 1990. gadā izpildījis sev doto solījumu uzlikt krustu tiem, kas gāja bojā Sibīrijā. Agapitovā, kura daudziem kļuva par īstu nāves salu, tika uzstādīts sešus metrus augsts krusts. Arī tēvam, kurš mira Vjatlaga nometnē (tur tika iznīcināti ap 3200 latviešu). Par nopelniem komunistiskā genocīda upuru piemiņas saglabāšanā 1996. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tāpat saņēmis 1991. gada barikāžu aizstāvju piemiņas zīmi, bet 2016. gada janvārī Latvijas Ordeņu brālība par aktīvo sabiedrisko darbu piešķīra Goda biedra nosaukumu.
