Trīs reizes Aizputes novada Cīravas pagasta Krūkļu māju dārzs nominēts par sakoptāko daiļdārzu pagastā.
Tā saimniece ir Dzērves pamatskolas sporta skolotāja Inga Roģe, un, protams, sievai palīdz vīrs Aldis, pēc profesijas ugunsdzēsējs, un, kamēr uguni nedzēš, viņš ir arī instruktors. Roģiem ir trīs atvases - vecākajai meitai Ievai ir 23 gadi, viņa strādā un studē medicīnu 5. kursā Rīgas Stradiņa universitātē, dēlam Reinim ir 21 gads, un puisis studē meža zinātnes Latvijas Lauksaimniecības universitātē - 3. kursā. Pie vecākiem tagad ir tikai pastarīte, vienpadsmitgadīgā Marta, kura mācās mammas skolā. Dārzs ir Ingas hobijs, un visa ģimene piepalīdz. Jaunā sieviete ir tik uzņēmīga, ka audzē arī arbūzus un vīnogas, ģimenei ir 15 stropi ar bitēm un, protams, sakņu un augļu dārzs ikdienas iztikšanai. Inga cep arī maizi un kopā ar vīru darina vīnu.
«Esmu iedzimtā cīravniece. Mans tētis Juris ir no šīs puses, bet mamma Benita ieprecējusies Cīravas pagastā. Es esmu Cīravas patriote,» uzsver Inga. Krūkļi nav saimnieces dzimtā māja, bet, kad apprecējušies, kaut kur ar vīru abiem bija jāpaliek. Vienu gadu nodzīvojuši pie vīra vecākiem, bet tad sapratuši, ka grib kaut ko savu. Krūkļu mājas trīs gadus bija stāvējušas tukšas un tad pārdotas. «Tad mēs šo māju kopā ar zemi nopirkām. Tas notika 1994. gada rudenī, kad mūsu ģimene te ienāca uz dzīvošanu. Dārzs gan netapa uzreiz, jo bija citas prioritātes,» stāsta māju saimniece. Roģi turējuši lopus - visu, kas vien var būt laukos. No kaut kā bija jādzīvo. Māja arī bija jāsakārto, jo tā bija sliktā stāvoklī. «Vispirms bija mājas apkārtne jāsakopj. Māja celta 1927. gadā. Vēsture ir tāda: vietējā Dzērves pamatskola ir bijusi barona pils, un pēc 1922. gada agrārās reformas sākās muižas zemes dalīšana. Uzzināju, ka tāds Kārlis Kārkliņš šeit ir zemi dabūjis un mājas uzcēlis. Kārļa sieva bija Katrīna, un viņiem bija dēls Mārtiņš - visi 1949. gadā izsūtīti uz Sibīriju. Līdz ar kolhoza izveidošanu mājās iekārtots veterinārais iecirknis. Vēlāk ierīkoti vairāki dzīvokļi,» par savas dzīvesvietas vēsturi zina stāstīt cīravniece. Visādas problēmas pārvarējuši, līdz Roģu ģimene tikusi pie skaistas, sakoptas mājas.
Pirmā dobe - Martas Minkas izveidota
Dārzs Roģu ģimenei ir 15 gadus. Sākuši ar to, ka bija jānoslēpj vecais stallis, kas bijis ļoti kritiskā stāvoklī. Likās, ka tā zona kaut kā jānodala no dzīvojamās. Tad izveidota pirmā dobe. «Protams, kaut kādus žurnālus biju skatījusies, bet drusku bija bail: var arī neizdoties. Uz Cīravu pie vienas paziņas brauca slavenā Liepājas daiļdārzniece Marta Minka. Paaicinājām uz mūsmāju. Kad dārzu zinātāja iebrauca sētā, viņa iesaucās: kāds plašums! Te jau nekā nebija, vien klajs lauks,» turpina Inga. Pirmo dobi izveidoja Minka, un tajā tagad aug tūjas, kadiķi, spirejas. No Martas - plūme ‘Spīdola’ ar sarkanām lapām, plūškoks, kuram bija jābūt ar dzeltenām lapām, taču tas joprojām aug ar zaļām, ir arī vilkābele. «Bija ļoti skaisti, bet šis pakalpojums nav lēts. Sāku domāt - kāpēc man pašai nepamēģināt? Varbūt varu to darīt pati? Tad tapa viena manis veidota dobe - nebūt ne sliktāka. Protams, neesmu profesionāla daiļdārzniece. Lasīju literatūru, ņēmu vērā intuīciju, jo tajā laikā mums interneta nebija.»
Prieku sniedz arī izglābtie augi
Sākusi ar skujeņiem - tūjām, eglēm, kadiķiem. Viena dobe tapusi divos gados, jo Inga pati visu dara - gan rok zemi, gan meklē, ko stādīt. Kad lielie bērni vēl mituši mājās, tad daudz mammai palīdzējuši. «Man ļoti patīk fizisks darbs. Varbūt tas jocīgi skan, un vīrs jau smejas: tu tikai ar lāpstu skrien pa sētu. Protams, vīrs arī palīdz rakšanā.» Inga gan atzīst, ka bieži gadoties arī kļūdas, kad sastādot ne tā, kā vajag, un augi ceļo no dobes uz dobi. Ja, piemēram, tūja jāizrok, jaunā sieviete to vairs nevar pacelt - krūms ir smags. Protams, Aldis tad palīdz. «Mācību gada laikā skolā arī darba ir daudz, bet laiks jāplāno. Es tagad vēl turpinu mācīties - Liepājas Pedagoģijas universitātē otrajā kursā apgūstu bioloģijas skolotājas amatu,» palepojas cīravniece un teic, ka viņai nepatīkot sēdēt, neko nedarot - no tā sākoties depresija.
Krūkļu māju saimniecei neesot mīļāko puķu, jo patīkot visas. Katrā ir kaut kas skaists, katrai ir savs ziedēšanas laiks. Vienu gadu tā puķe ir vienā vietā, citu gadu - atkal citā, jo jāatrod pareizais novietojums. Puķes taču saaug! Astilbes, piemēram, sacero un, lai tās ziedētu, ik pa laikam ir jāpadala. «Iedod vienam kolēģim, radiem piedāvā. Ārā mest žēl, un tad tomēr kaut kur iebāžu.» Dārzā augot arī izglābtie augi - par nocenotām cenām viņa tos iegādājas lielveikalos. Istabā uz palodzes no tādiem, piemēram, aug fenelopši. Tie ir nocenoti, drusku vārīgāki nekā citi, bet vajagot tikai drusciņ apčubināt, pamēslot, un tie skaisti sāk ziedēt. Ingai žēl, ka veikalos tie mokās. Mārtiņrozes un asteres gan neaudzējot, jo nepatīkot rudens.
Raksturs atbilst horoskopam
Viņai mīļas ir budlejas, kuras zied, smaržo un pievilina tauriņus vasaras otrajā pusē. Nepatīkot dālijas, bet dārzā aug dažas šķirnes par godu vecmāmiņai no viņas dārza. «Man dālijas asociējas ar vasaras beigām, ar rudeni, bet es esmu vasaras cilvēks. Tagad, vecākai kļūstot, man īpaši patīk pavasaris. Pati gan esmu ziemā dzimusi, pēc horoskopa Mežāzis. Es horoskopiem neticu, bet vīramāte man iedeva žurnālu - kas Mežāžu dārzā raksturīgs? Tur tik daudz sakritību! Piemēram, Mežāzim, strādājot dārzā, īpaši nav nepieciešami palīgi, bet, ja tos izmanto, tie darbojas stingrā uzraudzībā. Tā īstenībā arī ir, ka es labāk visu daru viena pati. Vēl mans horoskops vēsta, ka dārzā vajadzīgs klasisks dīķis, kur audzēt zivis un ūdensrozes. Zivis gan neaudzēju, bet ūdensrozes katru gadu zied bagātīgi. Vēl - Mežāzi neietekmē stereotipi un modes tendences. Arī tas, ko par dārzu domā citi. Pilnīgi atbilst manam raksturam,» pasmej Inga.
Dārzs Roģu ģimenei ir domāts pašu atpūtai. Kā viņi prot, tā dara, un tā ir viņu teritorija. Ja nesanāk - kļūdu izlabo.
Inga uzskata, ka dārzs nekad nebūs pabeigts, tas top visu laiku. Svarīgi, lai visos gadalaikos ir kur aci piesiet - lai zied un priecē. Vasarā tās ir puķes un košumkrūmi, bet ziemā - skujeņi. «Ziemā tie īpaši jāpieskata. Piemēram, kad ir sniegs sasnidzis, veidojas apledojums. Tad jāiet purināt, lai neveidojas smagums, un jāsargā arī no stirnu uzbrukumiem. Vienu ziemu stirnas skujeņiem noēda visas apakšas. Tā bija ziema, kad sniegs sasniga vēderam pāri un meža dzīvniekiem nebija, ko ēst. Tagad, kad apkārt ir rapšu lauki, skujeņi ir pasargāti. Kamēr tādu nebija, ēda visu, kas ir zaļš. Tūjās, piemēram, ir daudz vitamīnu, un dzīvnieks laikam instinktīvi saprot, ka izdzīvošanas dēļ tas viņam ir nepieciešams.» Līdzās mājai ir birzs, un nākot dažādi meža dzīvnieki - lapsas, mežacūkas, seski, zebiekstes, vāveres, eži. Ziemās iet arī pāri lielie briežu bari. Pavasarī skan putnu dziesmas. Tas vēl ir mūsu Latvijas skaistums un burvība. Ārzemnieki par to brīnās un par šiem skatiem un dabas baudīšanu ir gatavi maksāt lielu naudu.
Pamats ir, tikai jāpielabo
«Īstenībā es domāju, ka manī iedzimis kāds dārza mīlestības gēns, jo manai vecmāmiņai no mammas puses patika puķes un dārzniecības darbi. Kolhoza laikos viņa strādāja dārzniecībā. Līdz tam laikam, kamēr pati varēja apkopt, visu ko audzēja,» stāsta jaunā sieviete.
Vasaras un divgadīgās puķes viņa sējot pati - sēklas pasūta internetā vai nopērk veikalā. Katru gadu kopā ar kolēģi Maiju apmeklējot stādaudzētavu Īves, arī Blīdeni. Reti gan iegriežoties Baltezerā, jo tas no Liepājas puses tālu. Būts ir dažādos gadatirgos, pie rožu audzētājas Dailas Trūbiņas iegādājoties rožu stādus - tie izveidojas par ļoti skaistām un spēcīgām rozēm. «Rozes man mājas galā aug, un kaut kas viņām īsti nepatīk. Taču es spītīgi turos un ārā neroku. Šogad īpaši piestrādāju ar mēslošanu. Liekas - varbūt par maz mēsloju, jo tās ir cimperlīgas un tām vajag daudz barības, lai krāšņi ziedētu vairākkārt,» spriež dārzniece. «Rozes man romantismam - nedaudz esmu arī romantiķe.»
Dārza uzturēšana un ierīkošana nav lēts prieks - par to pārliecinājies ikviens skaista dārza īpašnieks. Stāsta, ka dārzs jāplāno jau rudenī, ziemā, bet pavasarī jāsāk veidot. «Es sakrāju naudu un izdomāju, ko man vajadzēs. Taču nekad tā īsti precīzi nesanāk, jo vienmēr vajag vairāk līdzekļu, nekā ieplānots. Naudu es dārzam atvēlu, jo tas ir mans hobijs. Vīrs atkal ir mednieks - viņš naudu izlieto savam vaļaspriekam. Mums visi rados ir mednieki. Medījumus gan pēc tam mēs gatavojam abi kopā. Daudz kas tiek izdomāts,» stāsta māju saimniece. Aldis, protams, par dārzu neko sliktu nesaka, atbalsta sievu un priecājas par skaistumu.
Dzīve piedāvā izaicinājumus
Inga jau astoņus gadus audzē arī arbūzus. Šajā vasarā tie nebija īpaši saldi, jo šī nebija arbūzu vasara - bija liels mitrums un maz saules. Arbūziem nepieciešams karstums - kad tas ir īpaši izteikts, tad tie izaug saldi. Iedur nazi, un arbūzs pārsprāgst. Paša audzētie izaug vēl gardāki nekā veikalā pirktie. Nopērc, un brīžiem tas ir tik ūdeņains un bezgaršīgs. Pērn Ingai bijusi arbūzu rekordraža - 45 arbūzi no 15 stādiem. Ģimene ēdusi - bijusi organisma skalošanas kūre. Cienājusi radus, draugus, savas skolas bērnus. «Mežāzim jau visu laiku vajag kādus izaicinājumus dzīvē. Arī vīnogas es pati audzēju un pavairoju. No pazīstamā selekcionāra Tālivalža Vēsmiņa nopirku mātesaugus. Viņš žurnālā bija izklāstījis, kā tās var pavairot. Izlasīju - kāpēc nepamēģināt? Tagad man pašai ir savs vīnogu dārzs.»
Roģiem dārzā teritorijā ir sava jauka pirtiņa, un saimniece stāsta, ka visbiežāk tajā ģimene ejot pavasaros, rudeņos un ziemās. Un pēc pirts procedūrām - dīķī, kurš ir divreiz rakts un pārrakts, jo ūdens līmenis neturas. Protams, vasarās var priecāties arī par ūdensrozēm. «Pirts slotiņas sienu no bērza, ozola, apses, kļavas, vībotnēm, upenēm, un klāt lieku piparmētru, lai ir smarža. Pavasarī slotiņas gatavoju no ievu zariem. Ziemā mums noteikti pirts ir relaksācijai vienreiz nedēļā. Smērējamies ar pašu medu, noberžamies ar dažādiem skrubjiem, kurus gatavojam paši,» stāsta saimniece.
