Latvijā vecākais spēlējošais aktieris ir dailēnietis Gunārs Placēns, kuram nu jau 89 gadi. Apmēram piecas reizes mēnesī aktieris spēlē uz Dailes teātra skatuves. Placēns ir ņiprs – savos gados vada Volvo, un tālākais brauciens bija pirms dažiem gadiem ar ģimeni uz Šveici. Gunārs arī strādā lauku mājās, dārzā, kas esot viņa sports. Cienījamais aktieris ir aktīvs dažādās dzīves jomās. Kā viņš saka: dzīvoju tik nost!
«Visi, kuriem nāk pāri 50, 60, 70 gadiem, prasa - kā uzturi sevi formā? Bet man jau 89 gadi, un es vēl spēlēju uz savas mīļās Dailes skatuves! Speciāli nekādi sevi neuzturu. Dzīvoju nost! Katru dienu ēdu, dzeru to, ko tikai gribu! Man, piemēram, salāti negaršo. Bet, kad tā kārtīgi sagriež un kopā ar krējumu, tad gan garšo. Atzīšos, man ļoti garšo saldumi. Bērnībā tos maz esmu ēdis, jo bija grūtības ar naudu. Organismam pietrūkst salduma!» spriež tautā mīlētais aktieris Gunārs Placēns un stāsta, ka ledenes sācis ēst tad, kad atmetis pīpēšanu. Bet tas bijis tik sen, ka jau aizmirsies, kad. Šķiet, pirms 40 gadiem.
«Lai pīpēšanu atmestu, tur nekā sarežģīta nav, vajag tikai stingru raksturu, vairāk neko. Filmējos Vella kalpos, mēs dzīvojām Ventspils viesnīcā. Puikas tur vakaros spēlēja zolīti, piedāvāja uzpīpēt - es ne, man ir raksturs. Tur tā loģika - šodien vēl uzpīpēšu, rīt arī, bet turpmāk vairs ne. Tā aiziet, un viss sākas atkal no gala,» spriež aktieris un turpina, kad atmetis pīpēšanu, kabatā vēl bijušas cigaretes Ļubitelskaja. Tā bijusi drusciņ augstākas klases marka. «Tagad jau ir kulturāli - cigaretes ar visādiem filtriem un dāmu cigaretes. Nav tā, kā bija toreiz! Tagad pat ūdenspīpes ir! Bet tu elpo iekšā tos cigaretes dūmus, un tie nokļūst taisnā ceļā plaušās!» šausminās Gunārs.
Placēns vēl savos dziļajos gados diezgan bieži ir uz Dailes skatuves. Viņam patikusi pagājušās sezonas Spanovska ballīte, kurā uzdziedāja arī seši vecākie aktieri. Bet pārējie bija desmit gadu jaunāki par viņu! «Dailē sāku strādāt 1951. gadā, un man šī ir 66. sezona uz teātra skatuves. Dažreiz brīnos - avīzēs raksta - man jau 25., tad 30. darba gads, liels stāžs. Bet ko tad man teikt? Spēlēju Ērtas dzīvošanas mirklīšos un Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Ir patīkami vēl būt uz skatuves. Mēnesī tagad ir apmēram piecas izrādes,» gandarīts ir Gunārs Placēns.
Liepiņš deķīti velk uz savu pusi
Pekstiņu mājā goda vietā ir arī Gunāra - Šveika lomas atveidotāja - portrets, kuru gleznojis Laimdots Grasmanis, bijušais Rīgas kinostudijas dekorators. «Cilvēki mani atpazīst un saista ar Šveiku. Kaut gan vairāk atpazīst, kad es uzdziedu kaut ko no Hugo Diega repertuāra, braucot koncertēt uz Bambāļiem. Uz teātri jau mazāk cilvēku atnāk, bet, kad parāda televīzijā, tad visi redz. Arī lauku cilvēki. Bet teātrī visas lomas man bijušas skaistas! Es taču esmu pat teātra tēvu Ādolfu Alunānu spēlējis! Ko vēl vairāk vēlēties? Sančo Pansu Donā Kihotā, spēlēju Provinces anekdotēs. Daudz lomu bijušas!» priecājas dailēnietis.
Lai iemācītos lugas tekstu, notiek mēģinājumi - mēnesi, pusotru. Mēģinot un sarunājoties ar partneriem, teksts nofiksējoties atmiņā. Mājās aktieris to vairs nemācās. Atmiņa esot laba - cik vajagot, tik atceroties. « Ērtas dzīvošanas mirklīšos man ļoti patīk spēlēt - jūtos kā mājās. Uz šo izrādi vienmēr ir pilnas zāles. Ļoti ejoša izrāde. Man nav tādas lomas bijušas, ko varu nodēvēt par mūža lomu, jo daudzas ir mīļas. Gunnars Treimanis ir uzrakstījis grāmatu par mani, un tur visas lomas klasificētas - būs apmēram 140. Tas ir tikai teātrī, vēl ir filmas un televīzija,» skaidro cienījamais aktieris.
Savulaik viņam paticis kopā ar Edgaru Liepiņu spēlēt televīzijā. Liepiņš bija Hugo Diegs, bet Placēns Žanis Vieplis. «Liepiņš bija drusku tāds individuālists - to deķīti vienmēr vairāk vilka uz savu pusi.»
Aktiera gēni iedzimuši
Placēna dzimtā vieta ir dziļi lauki - Sausnējas pagasts. Kad viņš audzis, tad elektrības nemaz nebija - pamatskolā mācījies pie petrolejas lampas. Mājās pat skalu uguni dedzinājis un to oglīti kratījis nost. To laiku nevarot pat salīdzināt ar šodienu.
«Esmu biškopis ar diplomu - man kādreiz bija trīs bišu stropi. Turpat blakus kaimiņi, cits pie cita pa gabaliņam, un viņi saka - mums mazi bērni, var būt no bitēm alerģija. Bites atdevu tālāk režisoram Jānim Cimermanim uz Upesciemu. Mācījos arī savulaik divgadīgajā Vestienas lauksaimniecībaslopkopības skolā. Es šodien varētu būt arī agronoms, piena pārraugs, skolotājs lauksaimniecības skolā. Bet laikam tie aktiera gēni man iedzimuši no ģimenes,» spriež Placēns un stāsta, ka par viņa pagastu skolotāja Marija Šmite uzrakstījusi grāmatu Sausnējas rīti. Tur viss par vēsturi un šodienu. Par cara, kungu laikiem - kāda tur dzīve bijusi. Kādas tur skolas bijušas, kādi izlaidumi, kādi skolēni beiguši. «Sausnējā kādreiz bija nespējnieku namiņš, un tur tikai viena tantiņa mita otrajā stāvā. Lepojamies arī ar to, ka pagastā dzimis grāmatas Staburaga bērni autors Valdis. Viņa bijušajā mājā tagad iekārtots Sausnējas novadpētniecības muzejs - arī par mani tur ir materiāli,» savu dzimto pagastu uzliela novadnieks.
Gunāra tēvs Kārlis arī kādreiz savā pagastā spēlējis teātri. «Atceros, pienotavas otrajā stāvā bija zāle, un tēvs spēlēja visus žīdus Blaumaņa lugās. Grāmatā rakstīts, ka mamma Kristīne arī spēlējusi teātrī, bet es to neatceros. Aktiera talants acīmredzot man iedzimts. Tēva brālis Voldemārs arī spēlējis teātrī, bet viņš gan vēlāk aizbrauca uz Kuibiševu. Pamatskolā, kurā mācījos, viņš bija suflieris un piepalīdzēja režijā. Man jau slavena pamatskola skaitījās - Jāņa Zālīša sešgadīgā Sausnējas pagasta pamatskola. Jānis Zālītis bija pirmais Latvijas aizsardzības ministrs.»
Pārpratumi ar Šveiku
Placēniem bijuši trīs bērni. Brālis Ēvalds, divus gadus vecāks par Gunāru, mācījās Rēzeknē par lauksaimnieku. Kad sākās karš, visu skolu evakuēja uz Krieviju. Gunārs tālāk nezina brāļa gaitas. Māsa Gaida, divus gadus jaunāka par Gunāru, strādāja Ērgļu aptiekā. Pēc tam uz Rīgu pārnāca, bet pagājušajā gadā aizgāja Aizsaulē. «Ģimenē mēs draudzīgi dzīvojām, bet katrs savā darbā un nebija vaļas bieži satikties. Kādreiz es biju noslogots teātrī - 25-27 izrādes mēnesī. Spēks bija kaulos.» Aktieris arī atceras laiku, kad pirmoreiz kāpa uz Dailes teātra skatuves - tas vēl bija tad, kad teātris atradās Lāčplēša ielā. Iestudētas bija Antona Čehova Trīs māsas, un Gunārs atveidoja jauno virsnieku. Viņš vēl mācījies Teātra institūtā, kad spēlējis jau Dailes teātrī. Tas bijis 1951. gada pavasarī, un Čehova lugā viņš dublējies ar Hariju Liepiņu. «Mani nelaida pedagogi - bija eksāmeni. Taču kopš tā laika Liepiņš nekad ar mani vairs nav dublējies. Man gan dublanti vispār vairāk nav bijuši. Es esmu spēlējis arī izrādes ar augstu temperatūru. Vēlāk aizgāju pie daktera - o, jums ir bijis plaušu karsonis, saaugumi. Upurēju sevi teātrim, tautas labā. Visi to nedara. Bet Smiļģa laikā neviena izrāde netika atcelta. Ielika dublantu vai aktieris skraidīja pa skatuvi ar lugas eksemplāru rokās. Smiļģis bija despots. Tādam jābūt, jo aktieriem cilvēkā jāatmodina patiesas jūtas. Nevar uzreiz parādīt skatītājiem iekšu uz āru. Tad kaut kā aktieris jānokaitina. Pie Smiļģa es pirmoreiz spēlēju Saltikova Ščedrina Ēnās bagātnieku Narukovņikovu,» atceras mākslinieks.
Rakstnieks Valts Grēviņš vienreiz Placēnam teātra foajē esot prasījis - tu gribi spēlēt Šveiku? Aktieris atbildējis - ko es varu gribēt? «Šveika lomu iedalīja Pāvulam, viņš mēģina, bet man visu laiku jābūt zālē, jāsēž un jāskatās. Pie Smiļģa gandrīz visās lugās tā bija. Pāvuls filmējās filmā Kārkli pelēkie zied, un izrāžu vadītājs pieiet pie Smiļģa un čukst: Pāvuls šodien nebūs, viņš filmēsies. Un Smiļģis jautā: Placēns ir? Jā, šeit es esmu. Uz skatuves! Tā tas sākās. Muzikantam mūzikas instruments ir instruments, režisoram aktieris ir instruments. Jāapietas ir tā saudzīgāk.» Bijusi izrādes pieņemšana, un Pāvuls spēlējis Šveiku. Komisija tolaik nākusi no Kultūras ministrijas, un Vladimirs Kaupužs bijis ministrs. «Pāvuls bija tādus klipšus aiz ausīm pielipinājis - kinostudijā tādi uztaisīti. Ministrs saka: nu nav īsti. Smiļģis saka: paga, paga, mums vēl ir otrs. Kad paskatīsimies to otru, tad runāsim tālāk. Otrajā dienā bija mēģinājums no rīta, vakarā nāca komisija. Smiļģis mani uzaicināja uz savu kabinetu: tik laipns un tik mīlīgs - nosēdināja uz sava dīvāniņa. Tas - rekvizītu dīvāniņš, koka mēbele, apvilkta ar nelielu drēbīti. Es tur pagulēju, bet beigās aizgāju uz savu ģērbtuvi - tur man mīkstāks dīvāns. Vakarā spēlēju Šveiku. Bet Pāvulam tā bija vienīgā reize, kad viņš šo lomu spēlēja - vairāk savā mūža viņš netika spēlējis. Pie teātra bija reklāma, kur stāvēja Pāvula bilde iekšā. Viņš pats neņēma to bildi ārā, bet Pāvuls taču nespēlēja! Arī administrators neizņēma. Un es pats arī tam nepiegriezu vērību. Lai stāv! Es ņēmu un spēlēju! Rezultāts ir tāds, ka cilvēki stāsta, ka viņi Pāvulu redzējuši. Bet man ir jāstāsta patiesība!» pārpratumus skaidro interesantā Šveika lomas atveidotājs.
Daudzi televīzijas skatītāji vēl atceras Žani Viepli Placēna atveidojumā kopā ar Edgaru Liepiņu - Hugo Diegu. Cik katram fantāzija ļāvusi, tik arī darbojušies. Ar koncertiem braukuši arī uz lauku kultūras namiem. «Liepiņš vienmēr gribēja koncertu nobeigt. It kā izrādīties, lai viņš būtu galvenais,» spriež aktieris.
Apciemo dzimto pagastu
Placēna vasaras paiet Skultes Pekstiņos. Šīs mājas un dārzs aktierim jau pieder vairāk nekā 40 gadu. «Man patīk būt gan Rīgā, gan Skultē. Rīgā gan mazāk patīk. Es taču esmu dzimis lauku cilvēks, visus lauku darbus esmu darījis! Protams, Pekstiņos zemes pleķītis mazāks, bet darba pietiek. Šogad tur noķēru trīs kurmjus - vienu gan ilgi medīju, kamēr beidzot noķēru. Man bija lielāka pacietība nekā viņam. Viņš bija par slinku un rakās zem slazda apakšā.» Placēns vēl lauku mājās savā cienījamajā vecumā kāpj kokā pielabot strazdu būrīšus - strazdi tur perē mazuļus. «Pagājušajā vasarā bija iemetinājies sirseņu pāris. Neko nedarījām, lai dzīvo. Daudz rožu zied dārzā, ja vecāks rožu krūms, tad pārstādu citur un pērku jaunu šķirni. Rozes taču zied divas trīs reizes gadā. Zied līdz pirmajai salnai!» Dārzā ziedot Dobeles ceriņu selekcionāra Pētera Upīša selekcionēti iedzeltenīgi ceriņi ‘Baltpurviņa’, veltījums Gunāra mātei Kristīnei.
Ar dzīvesbiedri Rutu viņiem pieder Skultes Pekstiņu māja, dārzs un siltumnīca. Tur sezonas laikā daudz jāstāda, jāpārstāda un jādara dārza darbi. Tas esot sports. «Tagad jau dārzs ir ieziemots. Nogriežu visus lakstus, tie jāsakurina.»
Aktieris savos cienījamajos gados vēl joprojām brauc ar mašīnu, pieredze ir vairāk nekā 30 gadu. «Šogad ar Rutu aizbraucām divas dienas uz manu dzimto pagastu, uz Sausnēju, kur apskatījos savu dzimto māju, kurā esmu dzimis, - tas bija interesanti. Mērījām, cik ozols liels sētā - divi metri 30 centimetri. Tur vēl aug trijžuburu bērzs.»
Viņam patīkot dokumentālās grāmatas un filmas. «Bet ir arī tā - izlasi kaut ko, bet pēc brīža aizmirstas. Ir daudzi jaunāki cilvēki par mani, un viņi saka to pašu,» saka aktieris un atzīst, ka viņš vairs sen televīzijā neskatoties filmas, kurās dzird šaušanas trokšņus. Patīkot komēdijas - tās ir viņa žanrs. «Mans tēvs arī savulaik bija humorpilns, vienmēr mājās viesībās uzjautrināja viesus. Ar dvieli uz rokas - tā kā tādu sulaini spēlēja un uzjautrinājās. Tas gēns laikam manī pārdzimis,» tā Gunārs.
Džimlai rūdi rallallā - kā dzīvē
«Man patika filmas Džimlai rūdi rallallā uzņemšanas laiks, kurā mēs visi, vecie aktieri, spēlējām. Uzņēma Ādažu poligonā. Bija jāskrien no kalna lejā, un tur priežu saknes, un man aizķērās kāja. Taču es centos ļoti. Tāpēc, ka man kāja aizķērās, es nevis kritu, bet lidoju lejā ar seju smiltīs. Man seja bija asiņaina. Filmā man pat ir aplīmēts deguns. Bija jāspēlē tuvplāna skats. Viss tur notika kā dzīvē,» par sev mīļu nodarbi stāsta Placēns.
Gunārs saka, ka viņam vēl arvien ļoti patīk spēlēt, tas ir asinīs. Bet, ja otrreiz būtu jāizvēlas profesiju, tad diezin vai būtu aktieris. «Atceros, kad sāku teātrī, alga bija apmēram 400 rubļu mēnesī. Izdzīvojām ar pašpalīdzības kases palīdzību. Algas dienā gan visu vajadzēja atdot. Cik koncertus es nenobraukāju, lai sakrātu Žigulim 5000 rubļu! Es braucu katru gadu apmēram uz 43 vakariem, kas notika lauku kultūras namos. 25 rubļi - viens vakars. Braukāju ar humoreskām,» atceras sirmais aktieris.
«Savu tagadējo sievu Rutu es pazīstu jau 20 gadu. Viņa daudz ātrāk visu dara nekā es - pretpoli pievelkas. Es esmu lēns,» atklāj aktieris. Gunārs vēl pastāsta, ka viņam patīk risināt krustvārdu mīklas, lasīt dažādus žurnālus. Ar grāmatām esot savādi - izlasi ievadu, palasi tālāk, bet iesākums jau aizmirsies. Sports viņam esot dārzā - šogad kompostu sanesis lilijām, kuras zied Pekstiņos.
Vasara un pavasaris esot Placēna mīļākie gadalaiki. Bet, cik ātri tie aizskrien! Dažreiz pavasaris ir auksts, un vasaras pie mums tik īsas!
«Savam mīļajam Dailes teātrim novēlu, lai būtu pilnas zāles mūžīgi mūžos. Tas ir mans vienīgais un mīļākais teātris - Daile. Filmās man tāda liela, skaista komēdijas loma tomēr nav bijusi. Varbūt vēl būs? Bet tagad, skatoties televīziju, izrādes, nekur vairs nav vecotēvu, jo visi ir jauni. Personāžu tādu vairs nav, vai izmiruši visi? Neeksistē tādi vispār?»
***
Gunāra Placēna pieturzīmes
• Dzimis 1927. gada 31. augustā Madonas apriņķa Sausnējas pagasta Zemturos.
• Mācījies Sausnējas pamatskolā, Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolā, Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā.
• 1951. gadā beidzis Latvijas PSR Valsts teātra institūtu. Tajā pašā gadā sācis darboties Dailes teātrī.
• Atzinību ieguvis, atveidojot dzīvespriecīgus un enerģiskus komiskos tēlus, īpaši ar Šveika lomu Dailes teātra izrādē.
• Nozīmīgākās lomas teātrī:
Šveiks J. Hašeka Šveikā (1961.)
Dons Heromo R. Šeridana Atjautīgajā auklē (1974.)
Doktors Vatsons A. K. Doila Šerlokā Holmsā (1979.)
Sančo Pansa M. de Servantesa Donā Kihotā (1984.)
• Pēdējās lomas:
Reinis Ē. Hānberga Ērtas dzīvošanas mirklīšos (2015.)
Pulkvedis K. Kizija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (2015.)
Reinis Ē. Hānberga Plikajos un pusplikajos (2014.)
Reinis Ē. Hānberga Pirmā grēka līcī (2011.)
Rīgas kinostudijā filmējies no 1958. gada
• Apbalvojumi:
Uzņemts Teātra Zelta fondā (2012.).
Apbalvots ar Barikāžu medaļu, vairākiem Latvijas Republikas Goda rakstiem.
2011. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
• Dzīvesbiedre - Ruta Bāgante
