Miegs stās­ta par rak­stu­ru un ve­se­lī­bu. Kā guli tu?

F64
  • F64
1 / 1

Kā tu gu­li, tāds tu esi. Nav ne­maz jā­būt sap­ņu tul­kam, lai va­rē­tu spriest par cil­vē­ka per­so­nī­bu un ve­se­lī­bu pēc vi­ņa gu­lē­ša­nas pa­ra­du­miem, –da­žā­dos pē­tī­ju­mos se­ci­nā­ju­ši ame­ri­kā­ņu zi­nāt­nie­ki.

Cī­ru­lis

Tā ie­dē­vēts cil­vēks, kurš ce­ļas ag­ri un pa­ras­ti var pa­mos­ties bez grū­tī­bām, rei­zēm pat pirms mo­di­nā­tā­ja zva­na, bet va­ka­ros lab­prāt iet gu­lēt lai­kus. Vi­ņam ļo­ti pie­mē­rots ir tra­di­ci­o­nā­lais dar­ba re­žīms no de­vi­ņiem rī­tā līdz pie­ciem pēc­pus­die­nā. Cī­ru­lis nav ba­ra cil­vēks, viņš vai­rāk ir in­tra­verts, dar­bā ap­zi­nīgs un dis­cip­li­nēts; rei­zēm dar­ba ko­lē­ģiem, ku­riem pa­šiem ir grū­ti no rī­tiem pa­mos­ties, šķiet, ka cī­ru­lis ar sa­vu ag­ro nāk­ša­nu uz dar­bu grib uz­kal­po­ties, kaut arī tā ne­maz nav. Cī­ru­ļa ti­pam at­bilst vai­rāk sie­vie­šu ne­kā vī­rie­šu. Da­ļa cil­vē­ku kļūst par iz­teik­tiem cī­ru­ļiem, sa­snie­gu­ši cie­nī­ja­mu ve­cu­mu. Tiem, kas ce­ļas ag­ri, ir lie­lā­ka tiek­sme uz de­pre­si­ju ne­kā il­ga­jiem gu­lē­tā­jiem.

Pū­ce

Pū­ce ir nakts­putns, un tāds ir arī pū­ces ti­pa cil­vēks. Pa­mos­ties vis­pār­pie­ņem­ta­jā cel­ša­nās lai­kā vi­ņam ir ļo­ti grū­ti, rei­zēm ir va­ja­dzī­gi vai­rā­ki mo­di­nā­tāj­pulk­ste­ņi vai jā­lūdz kā­dam mā­ji­nie­kam, lai pa­mo­di­na. Pū­ci la­bāk ne­trau­cēt, pirms tā nav iz­dzē­ru­si sa­vu rī­ta ka­fi­ju. Līdz vē­lai priekš­pus­die­nai pū­ce ir sa­bo­zu­sies, slik­tā ga­ra­stā­vok­lī, bet vis­pro­duk­tī­vā­kās dar­ba stun­das tai ir va­ka­rā un nak­tī. Pū­ces pa­ras­ti ir sa­bied­ris­kā­kas par cī­ru­ļiem un bie­žāk uz­ņe­mas ris­ku. Pus­au­džu ve­cu­mā tiek­sme uz nakts­dzī­vi pa­rā­dās arī tiem, kas bū­tī­bā ir cī­ru­ļi, bet ap 25 ga­du ve­cu­mu bio­lo­ģis­kais pulk­ste­nis at­kal no­re­gu­lē­jas at­bil­sto­ši cil­vē­ka īs­ta­jam ti­pam. Lie­lā­kā da­ļa pū­ču spēj pie­lā­go­ties tra­di­ci­o­nā­la­jai dar­ba die­nai, bet ir arī tā­di cil­vē­ki, ku­riem la­bāk tīk strā­dāt nakts­mai­ņā vai veikt dar­bu mā­jās sev iz­de­vī­gā lai­kā.

Il­gais gu­lē­tājs

Cil­vēks, kurš grib gu­lēt il­gāk par ie­teik­ta­jām as­to­ņām stun­dām, pa­ras­ti pie­der pie tiem, ku­ri tie­cas pēc ci­tiem cil­vē­kiem un vi­ņu at­bal­sta, lai va­rē­tu la­bi jus­ties. Vi­ņam daudz no­zī­mē ap­kār­tē­jo cil­vē­ku at­tiek­sme. Il­ga­jiem gu­lē­tā­jiem mēdz būt tiek­sme uz de­pre­si­ju. Šie cil­vē­ki ir vis­ap­mie­ri­nā­tā­kie ar dzī­vi, ja dzī­vo sa­ska­ņā un cie­šā tu­vī­bā ar ģi­me­ni un drau­giem.

Tas, kurš guļ maz

Šis cil­vēks re­ti pa­va­da mie­gā as­to­ņas stun­das. Viņš gan zi­na, ka jā­at­pū­šas, bet vien­kār­ši ne­spēj tik il­gi no­gu­lēt. No­vē­rots, ka tā­diem ļau­dīm pie­mīt no­slie­ce uz aug­stu paš­kri­tis­ku­mu, un vi­ņi no­do­das skar­bām pār­do­mām par se­vi, kad nak­tī ir pa­mo­du­šies un vairs ne­var aiz­migt. Da­ļa cil­vē­ku guļ maz tā­pēc, ka trau­cē ne­pār­trauk­tā sprie­dze un rai­zes. Ne­iz­gu­lē­ša­nās dēļ vi­ņi ir pa­kļau­ti lie­lā­kam ne­lai­mes ga­dī­ju­mu ris­kam dar­bā, va­dot trans­por­ta lī­dzek­ļus, kā arī sa­dzī­vē. Me­di­ķi pat ie­sa­ka šā­diem cil­vē­kiem ie­viest spe­ci­ā­lu «raizēša­nās lai­ku», kas ne­drīkst sa­krist ar gu­lēt­ie­ša­nas lai­ku, bet pirms gu­lēt­ie­ša­nas do­māt mie­rī­gas un gai­šas do­mas.

Mie­rī­gais gu­lē­tājs

Pa­ras­ti tas ir paš­pie­tie­kams cil­vēks, kurš ir ti­cis ar se­vi skaid­rī­bā un zi­na, kas vi­ņam ir, jū­tas par to pa­tei­cīgs un vi­su lai­ku ne­tir­dī se­vi par to, kā vi­ņam nav. Tā­di cil­vē­ki va­ka­ros āt­ri ie­mieg un guļ mie­rī­gā, dzi­ļā mie­gā, bet die­nā spēj pro­duk­tī­vi strā­dāt un ne­jū­tas pār­lie­ku no­gur­di­nā­ti.

Grū­ti ie­mie­go­šais gu­lē­tājs

Šis cil­vēks skai­ta ai­tas, līdz vē­lai nak­tij ska­tās te­le­vi­zo­ru, bet vi­ņa do­mas ne­var rim­ties, lē­kā kā vā­ve­res no za­ra uz za­ru, un tās ne­kā­di ne­iz­do­das sa­kār­tot. Tas rak­stu­rī­gi per­fek­ci­o­nis­tiem. Lie­kot lie­tā mil­zu pie­pū­li, lai vi­su kon­tro­lē­tu, vi­ņi var daudz ko pa­nākt dar­bā un ci­tās jo­mās, bet mie­gam šā­da pie­e­ja ne­līdz. Lai ie­mig­tu, nav jā­cī­nās, bet jā­no­mie­ri­nās un jā­at­slā­bi­nās. Cil­vē­ki ar hro­nis­ku bez­mie­gu ne­re­ti ir per­fek­ci­o­nis­ti. Vi­ņiem jā­pa­rū­pē­jas, lai bū­tu pa­rei­zi ie­kār­to­ta gu­ļam­tel­pa, rū­pī­gi jā­ie­vē­ro mie­ga hi­gi­ē­na. Va­ja­dzē­tu iz­vei­dot pa­ra­du­mu pirms gu­lēt­ie­ša­nas al­laž do­māt par vi­su la­bo, kas ša­jā die­nā pa­veikts, bet ilg­ter­mi­ņā jā­cen­šas pie­ņemt, ka ne­viens cil­vēks ne­var būt per­fekts vi­sās dzī­ves jo­mās.

Sap­ņo­jo­šais gu­lē­tājs

Tie, ku­ri ot­rā rī­tā la­bi at­ce­ras sa­vus sap­ņus, pa­ras­ti ir ra­do­ši cil­vē­ki. Rei­zēm ro­be­ža starp sap­ņiem un no­mo­du vi­ņiem ir ļo­ti no­sa­cī­ta. Vi­ņu­prāt, dzī­vē ne­kas nav iz­teik­ti balts vai melns, bet vi­sa pa­sau­le ie­krā­so­ta da­žā­dos pe­lē­kos to­ņos; tā­pat arī cil­vēks ne­kad nav ti­kai aiz­mi­dzis vai ti­kai no­mo­dā. Da­ži no tiem, kas dzī­vi un spilg­ti at­ce­ras sap­ņus, ir dī­vai­ņi, da­žiem pie­mīt no­slie­ce uz ši­zo­frē­ni­ju, bet lie­lā­ko­ties vi­ņi, pro­tams, ir nor­mā­li cil­vē­ki.

Ne­sap­ņo­jo­šais gu­lē­tājs

Vēl ne­sen val­dī­ja uz­skats, ka sap­ņo vi­si cil­vē­ki, iz­ņe­mot vie­nī­gi tos, kas pār­cie­tu­ši no­teik­ta vei­da sma­dze­ņu trau­mas. Ta­ču šo­dien pēt­nie­ki ap­gal­vo, ka esot cil­vē­ki, ku­ri vis­pār ne­sap­ņo vai vis­maz ne­kad ne­at­ce­ras sa­vus sap­ņus, un ka tas nav sais­tīts ar at­mi­ņas pro­blē­mām. Ap­tu­ve­ni de­vi­ņi pro­cen­ti ap­tau­jā­to cil­vē­ku tei­ku­ši, ka sa­vus sap­ņus ne­at­ce­ras, da­ži at­bil­dē­ju­ši, ka sap­ņo re­ti, bet ap­tu­ve­ni di­vi cil­vē­ki no tūk­sto­ša ap­gal­vo, ka ne­kad ne­esot sap­ņo­ju­ši. Vei­cot pē­tī­ju­mus mie­ga la­bo­ra­to­ri­jā, zi­nāt­nie­ki se­ci­nā­ju­ši, ka ar ne­sap­ņo­tā­ju ve­se­lī­bu viss ir kār­tī­bā. Lie­lā­ko­ties ne­sap­ņo­tā­ji ir cil­vē­ki, kas veic ļo­ti kon­krē­tu, funk­ci­o­nā­lu dar­bu.

Lai la­bāk gu­lē­tu:

  • Pirms gu­lēt­ie­ša­nas kār­tī­gi jā­iz­vē­di­na tel­pa, ku­rā jūs gu­ļat.
  • Vie­nam gu­lē­tā­jam ie­tei­ca­ma vis­maz 90 cm pla­ta guļ­vie­ta.
  • Gul­tai jā­būt vis­maz 20 cm ga­rā­kai par gu­lē­tā­ju.
  • Tel­pā, kur gu­ļat, ne­va­ja­dzē­tu būt te­le­vi­zo­ram un/vai da­to­ram.
  • Pirms gu­lēt­ie­ša­nas ne­va­jag pa­ma­tī­gi pie­ēs­ties, ne­bū­tu vē­lams dzert ka­fi­ju un īs­to tē­ju, priekš­ro­ka do­da­ma vieg­lām va­ka­ri­ņām un zā­ļu tē­jai vai sil­tam pie­nam.
  • Jā­mē­ģi­na iz­prast un ie­vē­rot sa­vu da­bis­ko mie­ga rit­mu un jā­iet gu­lēt tad, kad nāk miegs.
  • Pirms gu­lēt­ie­ša­nas jā­at­tu­ras no in­ten­sī­vas fi­zis­kas slo­dzes, sprie­dzes fil­mu vai sa­trau­co­šu zi­ņu si­že­tu ska­tī­ša­nās. Var mie­rī­gi pa­la­sīt grā­ma­tu vai pa­klau­sī­ties klu­si­nā­tu mū­zi­ku.
  • Gu­ļam­is­ta­bai jā­būt ap­tum­šo­tai, jo ap­gais­mo­jums ie­tek­mē mie­ga hor­mo­na iz­da­lī­ša­nos un mie­ga rit­mu.
  • Ie­tei­cams gu­lēt pār­mai­ņus uz abiem sā­niem. Var gu­lēt arī uz mu­gu­ras. Gu­lē­ša­na uz vē­de­ra no­slo­go ple­cus, spran­du un krus­tus un pa­slik­ti­na asins­ri­ti.
  • Ie­tei­cams iet gu­lēt un cel­ties vie­nā un ta­jā pa­šā lai­kā, jo tas pa­līdz no­dro­ši­nāt vien­mē­rī­gu mie­ga rit­mu. Dzī­ves­bied­riem va­ja­dzē­tu iet gu­lēt vien­lai­kus.
  • Pēc ie­spē­jas iz­man­to­jiet gul­tu ti­kai nakts­mie­ram, ne­ņe­miet ta­jā lī­dzi da­to­ru, do­ku­men­tu kau­dzes, kon­spek­tus, rok­dar­bus, ēdie­nus u. c.

Komentāri [0]

 

Māja Vairāk >

Kaut kas traks!