Kad 50. gadu vidū top Ojāra Vācieša dzejolis Meitenei no manas klases, ko par savu uzreiz pieņem simtiem romantisku jūtu pārpilnu vidusskolēnu, divi kurzemnieki – Jānis un Dace, iepriekš katrs savā skolas solā izsēdējies, Kazdangas tehnikumu jau ir absolvējuši un par savu sauc Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti.
Tolaik var tikai nojaust, ka viņiem «lielā dzīves trase», dzejnieka vārdiem runājot, arī turpmāk būs kopīga.
Bet apliecinās to visi nākamie gadu desmiti, kad abi, jau viena ģimene, dzīvos un strādās Dunalkā – kops Latvijas zemi, izaudzinās krietnus bērnus un būs gandarīti, ka gan bērni, gan mazbērni šo zemes mīlestību mantos.
«Saskatījāmies jau Kazdangā,» saka Jānis Griezītis. «Jā, bija tur viens balts puika – gaišiem, kupliem matiem. Tagad viņš arī balts – sirms...» pasmaida Dace. Tad turpina: «No pirmās bučas līdz laulībām desmit gadi pagāja. Kā jaunībā sākām, tā visu mūžu pa zemi ņemamies. Tā mums bijusi gan mīlestības, gan ķildu iemesls, jo zemei arī savs raksturs un savas prasības. Bet to jau iepazīst tikai strādājot. Kad gāju uz tehnikumu, uz lauksaimniekiem, vai es zināju, kas man būs jādara? O, laukos puķītes varēšu lasīt, klausīties, kā putniņi čivina! Kādā bedrē esmu ielēkusi, uzzināju vēlāk, jo kolhoziem, arī mūsu Cīņai, tolaik neklājās viegli. Jānim, priekšsēdētājam, bija vēl grūtāk.»
Cīruļa dziesma un maizes smarža
«Smagi gadi,» piekrīt dzīvesbiedrs, «jo galvenais bija plāns, kas noteikti jāizpilda. Lēmumu un rīkojumu daudz, lielāku priekšnieku un kontrolētāju tāpat... Centos, lai cilvēkiem katru mēnesi varētu samaksāt par padarīto. Jo skaidri zinu, ka, piemēram, slaucējas iztika tikai no tā, ko nopelnīja kolhozā. Izdevās.» Noprotams, ka izdevies arī plānus izpildīt, jo pretējā gadījumā tiktu atrasts cits vadītājs.
Taču Jānis Griezītis, 1962. gadā par priekšsēdētāju kļuvis, bez šā amata paliek 1992. gadā, kad nav vairs paša kolhoza. Viņš neslēpj, ka notikušo pārdzīvojis: ne to, ka agrākā saimniekošanas sistēma sabrukusi, bet to, ka piepeši viss – vēl vakar derīgais – kļuvis lieks, traucējošs. «Mani vecāki bija jaunsaimnieki, un es zinu, ko nozīmē zirgu un govis aizvest un atdot kolhozam – sēta paliek tukša... Kolhoza laikā te vismaz pa kādai ēkai uzbūvēja, un tajās bija arī daļa mana darba. Tagad to vietā ir grausti.»
Bet no agronoma redzes leņķa lūkojoties, abu Griezīšu aktīvā darba gadi ar šo laiku dotajām iespējām pat neesot salīdzināmi. «Kādi tagad ir traktori! Tāpat mēslojums!» prieku pauž Jānis. «Kāda znotam un mazdēlam ir tehnika!» jūsmo arī Dace. «Un kas tik viss vērtīgs un interesants tajos tīrumos netiek sēts un audzēts!» Savukārt Daci pašu, par spīti skarbajai ikdienai, agronoma darbā valdzinājis tas, ka neviens gads nav līdzinājies gadam un arī divu vienādu dienu nav bijis. «Man visu mūžu vārds zeme vispirms saistījies ar cīruļa dziesmām, kas uzreiz nozīmē pavasari un cerības. Kad esi iekaisījis zemē sēklu un ieraudzījis uzdīgstam pirmo āboliņa lapiņu, tad gribas krist pie zemes un to bučot – tik liels tas saviļņojums. Protams, kad pēc tam, rudenī, līst lietus un nav iespējams novākt to, ko esi iesējis, gribas ar tiem debesu spēkiem bārties: tas taču mans darbs! Bet brīdi, kad kombains iziet uz lauka, vārdos gandrīz neiespējami aprakstīt. Man joprojām patīk graudu smarža, maizes smarža. Domāju, šis darbs ir bijis svētīgs, jo maize cilvēkiem audzēta, vienalga, kā tos šķēpus politiķi lauzuši un lauž. Tāds ir mans gandarījums par šo darbu: smarža un cīruļa dziesma. Taču lielākais gandarījums ir bērnos un mazbērnos.»
To pašu ceļu, ko vecāki
Bērnu Griezīšiem ir četri. Turpat Dunalkā dzīvo un saimnieko viņu meita un znots Jurijs Flaksis, un noprotams, ka Iveta gājusi to pašu ceļu, ko vecāki: vispirms Kazdanga, tad Lauksaimniecības akadēmija. Savulaik, profesijas izvēlei aktualizējoties, mamma ieteikusi mācīties par juristi, bet viņa atrunājusies, ka no citiem darbiem nekā nesaprotot, pazīstot tikai tēva un mātes darīto, diendienā redzēto. Tiesa, pēc Kazdangas lauksaimniecībai uzradies it nopietns konkurents – Fizkultūras institūts. «Jā, domāju par to,» atceras Iveta. «Pat visus iestājeksāmenus, kas jāliek, zināju. Tomēr ieklausījos vecāku teiktajā, ka arī agronoms varot strādāt par sporta skolotāju... Taisnība, viņš ir plaša profila speciālists. Un re, kā tas mēdz notikt – sapņi pāriet no vienas paaudzes nākamajā. Tagad mūsu Toms beidz Sporta akadēmiju – būs uztura speciālists, tāpat Andžs un Reinis ir pievērsušies profesionālajam sportam.»
Taču agronomus Ivetai noteikti vajadzēja izvēlēties vēl viena svarīga iemesla dēļ – lai satiktu Juriju. «Mēs bijām grupas biedri. Vēsture jau atkārtojas,» viņa smaida. Interesanti, ka Pampāļos uzaugušais zēns sportam bija pievērsies it nopietni. Mācījies sporta skolā Jūrmalā, baudījis kūrortpilsētas priekšrocības un laukos atgriezies vien dažas nedēļas vasaras brīvlaikā. Bet tad, kad vajadzējis lemt, kur mācīties tālāk, daudziem par pārsteigumu, izvēlējies lauksaimniecību. «Man pat vietējais iecirkņa priekšnieks, pats vīlies laukos, ieteica: nē, nē, priecājies, ka esi prom, kam tev vajadzīgas šīs grūtības... Tomēr izlēmu, ka gribu tās.»
«Tā mēs satikāmies, apprecējāmies,» turpina Iveta. «Kad absolvējām augstskolu, vajadzēja izvēlēties, vai nu Saldus puse, vai šī. Mana pārliecība bija: ja dzīvo laukos, tad savā mājā, nevis daudzdzīvokļu namā. Pampāļos toreiz tādu iespēju nebija, tikai dzīvokļi. Atnācām šeit.»
GriezīšuFlakšu dzimtā tobrīd jau ir četri agronomi, taču abu jauno speciālistu patstāvīgās dzīves sākums iegadās sarežģītā laikā. Ir astoņdesmito gadu beigas, un klāt lielās pārmaiņas Latvijā. Kamēr sieva auklē pirmdzimto Mārtiņu, Jurijs vēl pagūst pastrādāt kolhozā, bet drīz arī tas (jau pieminētā Cīņa) tiek likvidēts. «Tajā brīdī, kad viss juka un bruka, iespējami ātrāk vajadzēja tikt skaidrībā, kā dzīvosim tālāk – ko darīsim, kā iztiksim,» skatu atpakaļ met Iveta. «Ņemot vērā savas zināšanām un to situāciju, kurā atradāmies, mēs domājām, ka varētu audzēt zālājus. Tas ir tas, ko mēs protam, un tas, kas patīk. Par to, ka audzētu tik lielā apjomā kā tagad, pat neiedrošinājāmies sapņot un domāt. Taču, kad šis lēmums bija pieņemts, viss saistītais arī sakārtojās, un brīžiem tas šķita pat neticami. Piemēram, pilnīgi sveši cilvēki uz goda vārda savas pajas iedeva – uzticējās... Pārliecinājāmies, ka senā patiesība – ja cilvēks tiešām dara to, kas ir viņa aicinājums, viss pārējais tiek pakārtots – ir spēkā.»
Strādāt, uzdrošināties un sapņot
Savu zemnieku saimniecību Krastmaļi Flakši izveidoja 1992. gadā, un aizvadītajos divos gadu desmitos kādreizējā sapņa vispārējās aprises («darīt to, ko protam») tagad materializējušās 500 ha apsaimniekojamo platību. Sākotnēji audzēti graudaugi – sēklai, bet kopš 2000. gada priekšroka dota zālāju sēklu audzēšanai, nepiemirstot arī kviešus, zirņus, lupīnu un rapšus.
Tikai atmiņu skrējienā gadiem un to nestajiem pārbaudījumiem viss raupjums nost, un kādreiz plecos celtie grūtumi vieglāku dienu gaismā it kā malā pabīdījušies. Taču no saimniecības biogrāfijas Iveta tos nesvītro. Arī to brīdi, kad mājās jau trīs mazi puikas prasījuši ēst un vienā pavasarī vairs nav bijis skaidrs, kā izdzīvot. «Ne mums traktora tolaik, nekā, tikai viens tukšs šķūnis un vecmammai pensija. Taču bija cerība un ticība, ka izaudzēsim kādu burkānu, kartupeli un līdz rudenim iztiksim. Tad kaut ko nokulsim un sagaidīsim nākamo pavasari, kad sēkla būs iztirgota. Izdzīvojām. Mums arī vienmēr nerakstīts pamatnoteikums ir samaksāt cilvēkiem par darbu, kas arī bija tēva pamatprincips. Tas viss ir nācis atpakaļ. Šie likumi jau darbojas: vispirms samaksā strādniekiem, pēc tam vari ieguldīt ražošanā un izmantot ko savām vajadzībām.»
Tāpat viss nācis atpakaļ ar izaugsmi, attīstību un jaunu apvāršņu saskatīšanu, ar dažādu veidu atzinību un cildinājumiem par paveikto. Pirms pāris gadiem, piemēram, GriezīšuFlakšu dzimta saņēma Agronomu biedrības augstāko apbalvojumu – ceļojošo balvu Zelta vārpa. Šoruden – selekcionāra un agronoma Jāņa Lielmaņa prēmiju, ko parasti pasniedz selekcionāriem, zinātniekiem un ģenētiķiem. Taču, lai kāda balva tiktu pasniegta, lai kas būtu rakstīts daudzajos diplomos u.tml. vai mēģināts ietvert suminājuma vārdos, pamatdoma ir viena: «Paldies par godam un ar mīlestību veikto darbu!»
Iveta arī pastāsta, ka vienā no nesenajiem agronomu dzimtu salidojumiem, pārrunājot sava profesijas plusus un mīnusus, visi esot bijuši vienādās domās, ka tas nav vienas dienas darbs, bet prasa pacietību un izturību gaidīt rezultātu. «Tas ir darbs, kurā tu, cilvēks, nevari paaugstināties un pateikt, ka visu zini, visu esi izdarījis, un tev būs. Līdz brīdim, kamēr neesi ražu iebēris klētī, tu nekad nezini, kas būs. Prognozēt, protams, var, bet gadās, ka nekas no prognozētā nav spēkā, jo, piemēram, uznāk stiprs sals, un ziemāji izsalst. Visi, simtprocentīgi. Nu ko –
dzīvo tālāk! Sēj no jauna, atkal ceri un tici, ka izaugs. Tas cilvēkus norūda un padara stiprākus.» Pārliecību, ka Latvijas lauki dod
iespējas un ir viņu īstā vieta, kur dzīvot un strādāt, Iveta un Jurijs joprojām uztur spēkā. «Neesmu nekad domājusi, ka varētu būt arī citādāk,» atzīst Iveta. «Turklāt, ja esi izvēlējies savu profesiju, tad strādā tajā, audz, meklē iespējas, savas nišas, nevis atrunājies, ka tas vai tas nav iespējams,» papildina Jurijs. «Parasti cilvēki saka: man veicas. Manuprāt, veiksme ir plānveidīgas darbības rezultāts.
Tā atnāk, kad tu uz to esi gājis.» Vīram piebalso arī Iveta: «Krastmaļos bieži ierodas praktikanti. Vasarās mēs staigājam pa laukiem, ravējam sējumus un daudz runājam. Pirmais, ko pamanu – jaunieši baidās uzņemties atbildību. Baidās arī sapņot. Es viņus iedrošinu sapņot pat tad, ja tajā brīdī sapnis šķiet nerealizējams. Bet viņi rausta plecus, jo īsti mani nesaprot. Jā, naudu vajag – to visi apzinās, taču nauda nav mērķis, vienīgi līdzeklis, lai mērķi īstenotu.»
Agronoms trešajā paaudzē
No visām piecām Flakšu atvasēm Mārtiņš ir vecākais, un diez vai būs daudz pārspīlēts, sakot, ka viņam bērnībā rotaļu automašīnas un traktorus lielā mērā aizstāja īstie. Bet jau agri tuvplānā iepazītā lauku ikdiena (arvien skaidrāk saredzot darba un rezultāta kopsakarības) ļāvusi nemaldīties sava turpmākā ceļa meklējumos. Nav radušās arī šaubas par ģimenē populārās profesijas lietderīgumu, un, Liepājā vidusskolu absolvējis, Dunalkas puika sāk studēt Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Tūlīt arī nodibina savu zemnieku saimniecību, kam dod skanīgu vārdu Mārtiņlauki, un pēc trim gadiem kļūst par lauksaimnieku konkursa Sējējs uzvarētāju jauno zemnieku grupā.
Kad jautāju, vai viņam palīdzējis tas, ka vecāki un vecvecāki laukos jau saimniekojuši, Mārtiņš pēc atbildes ilgi nemeklē. «Noteikti. Protams, ka bija vieglāk. Pieļāvu arī domu, ka varētu ko citu, ne tikai agronomiju mācīties, taču apzinājos darbu, kas te ieguldīts, saskatīju izaugsmi un attīstību. Ja vecāku saimniecība nīkuļotu, diez vai redzētu nākotni. Bet šajā gadījumā bija skaidrs, ka jāturpina, jāstrādā, jāspecializējas.» Tāpēc viņš papildus mācījies Zviedrijas Lauksaimniecības universitātē, stažējies sēklaudzēšanas firmā Dānijā, bet zināšanas uzņēmuma vadīšanā ieguvis maģistrantūrā Turībā.
Kopš Krastmaļi un Mārtiņlauki 2009. gadā izveidojuši savu uzņēmumu – SIA Krastmaļu sēklas, kas nodarbojas ar abās saimniecībās saražoto zālāju sēklu realizāciju, arī atbildības zonas skaidrāk nodalītas: audzēšanu gan savā, gan dēla saimniecība pārzina vecāki, bet izaudzēto realizē Mārtiņš. Tomēr Iveta precizē, ka sēšana un audzēšana esot Jurija ziņā, viņa esot «pa vidu»: «Ja vajag, palīdzu vīram, ja vajag – dēlam.» Mārtiņš neslēpj, ka doma pašiem pārdot izaudzēto radusies jau agrāk, taču izšķirties likusi krīze. «Pirms tam atbrauca lielā mašīna, iekrāva maisus ar sēklām un aizbrauca. Kad sākās krīze, nevienam neko vairs nevajadzēja. Viss angārs bija pilns līdz augšai, pat cauri nevarēja iziet... Tad arī sapratām: pašiem jāmēģina tikt galā un realizēt.» Mamma piebilst, ka dēls nopietni domājis, kā ieiet pirms tam mazpazīstamajā sēklu tirgū, un pauž gandarījumu: «Liekas, ka izdevās.»
Jaunā saimnieka nosauktie 15%, kas pašlaik ir viņu uzņēmuma daļa kopējā Latvijas sēklu tirgū, arī apliecina, ka izdevies. Turklāt SIA tagad iepērk sēklas realizācijai arī no citām saimniecībām un ārzemju firmām, bet 2012. gadā uzsākusi sadarbību ar vienu no vadošajiem Eiropas zālāju sēklaudzēšanas un tirdzniecības uzņēmumiem Eurograss. Savukārt ar Mārtiņa dzīvesbiedres Ligitas palīdzību Latvijā ienāk Eiropu jau sajūsminājusī savvaļas puķu pļavu mode. Proti: ne vairs ierastais mauriņš mājas priekšā, bet krāšņa pļava (nu, vismaz gabaliņš tās). Nopērc atbilstošas sēklas, iesēj, un plauks tieši zem logiem rudzupuķes, pīpenes, magones... Pašā smalkākajā maisījumā esot pat trīsdesmit dažādu savvaļas puķu un zāliena sēklas, zina teikt Mārtiņš.
Par nemainīgo un mainīgo
Darbībai paplašinoties, Krastmaļu sēklas spērušas vēl vienu soli pretī klientiem – ir iekārtotas noliktavas Rīgā, kas uzreiz kurzemnieku piedāvājumu vērtis pieprasītāku citos Latvijas reģionos. «Pierādījies, ka 100 kilometri ir maksimums, ko kāds gatavs braukt pēc sēklām,» secinājis Mārtiņš. «Tāpēc daudziem šķiet, ka atrodamies tālu. Nu tā vairs nevajadzētu teikt: mēs nogādājam savu produkciju Rīgā, un klients izvēlas, ko vajag, cik vajag. Bet vietējiem un apkārtējiem joprojām realizējam šeit, Dunalkā.»
Rīgā iekārtots arī uzņēmuma birojs, tātad ērtāk kļuvis strādāt pašam vadītājam. «Man patīk, ka mūsdienās vari būt mobils, neatkarīgs, ka visu iespējams uzzināt ātri, operatīvi, tā ir liela priekšrocība,» prieku neslēpj Mārtiņš. «Tu no rīta raksti epastu uz Dāniju, pēcpusdienā zvani uz Vāciju un vēl pagūsti aizbraukt, teiksim, uz Cēsīm. Tātad vairāk arī iespējams izdarīt.» Taču, lai arī kādas 21. gadsimta tehnoloģijas mūsu zemnieku un saimnieku ikdienu atvieglotu, viņš nešaubās, ka «zeme ir zeme». «Ideja jau paliek tā pati, nomainās tehnika. Tu vari atvērt 100 gadu vecu grāmatu un atradīsi to pašu pamatdomu: lai iegūtu ražu, zeme ir jākopj. To nevar ignorēt. Protams, lieliski, ka tagad saimniekojot iespējams izmantot modernas tehnoloģijas, taču pavasarī tāpat jābrauc uz lauka, bet rudenī viss jāvāc nost. Nav lielas atšķirības, vai agronoms pirms 50 gadiem traktoristam deva rīkojumu braukt uz lauka, vai tagad. Atšķirība ir tikai tā, kādā traktorā viņš iekāpj un cik daudz ar to izdara.»
Un, līdzīgi sirmiem, ilggadējiem zemes kopējiem, Mārtiņš neslēpj, ka arī viņā prieku radot jebkurš sakopts lauks, vienalga, kas tajā aug. Galvenais, lai tas ir kārtīgs. «Ja pieej pie kāda lauka un redzi, ka tur aug pienenes un citas nezāles, skumji par postā aizlaisto zemi, bet ikviens apstrādāts lauks – cita lieta. Pēc lauka var pateikt, kāds saimnieks.»
Kad visi kopā – svētki
Ar GriezīšuFlakšu dzimtu pārstāvjiem trijās paaudzēs tiekamies Ivetas un Jurija mājās. Jau viņiem septiņiem sapulcējoties kopā, māja šķiet pilna, taču tā bijusi un varētu būt vēl pilnāka, par ko liecina daudzie apavu pāri priekšnamā... Savukārt Dace (vecvecāki dzīvo netālu, paši savā mājā, Dunalkas centrā) smej: «Vajadzētu redzēt, kā izskatās pie mums! Abi stāvi – no augšas līdz lejai – pilni ar gultām. To gultu ir ap 15, un vairāk vietu nav. Jo mums ir četri bērni un 14 mazbērni. Kad visi sabrauc uz vecātēva dzimšanas dienu, kāpj cits citam gandrīz vai uz galvas.
Tā dzimta ir sakuplojusies. Kad es saviem kolēģiem, studiju biedriem saku, ka esmu bagāta, viņi tā kā netic: šajos laikos bagāta? Jā. Mani bērni, viņu ģimenes, mazbērni – tā ir mana bagātība.»
To pašu – mana bagātība – par saviem bērniem noteikti saka arī Iveta, kurai vecmāmiņas gods vēl priekšā, taču no piecām atvasēm vecāku paspārnē šobrīd turas tikai jaunākā – Ance. «Pilna māja – tas ir jauki. Bet bērni izaug un māja kļūst tukšāka,» nopūšas Iveta. Viens brīdis, kad ierastā dzīve piepeši mainās un māja kļūst tukša, esot grūts... Tāpēc vēl lielāks prieks, kad kāds parādoties mājās. «Kad atbrauc bērni, ir svētki,» nešaubās vecāmamma. «Vienmēr, kad atbrauc bērni, ir svētki,» piebalso Iveta. Uz Ziemassvētkiem parasti cenšoties atbraukt visi.
***
100 stāstu Latvijai
Šogad Latvijai – 95. Atzīmējot valstij nozīmīgo jubileju un sagaidot Latvijas simtgadi, žurnāls Māja 15. novembra numurā aizsācis piecu gadu ciklu – atrast un uzrakstīt 100 stāstu par mūsu zemes īpašiem un nozīmīgiem cilvēkiem. Piecu gadu laikā kopīgi izveidosim un sakrāsim stāstus un fotomateriālus.
