Jau vairāk nekā desmit gadus Inga Leciusa ir jogas pasniedzēja, turklāt vienīgā, kas pašlaik Latvijā nopietni nodarbojas ar hormonu jogas terapijas pasniegšanu sievietēm un nesen uzsākusi vadīt arī hormonu jogas terapijas kursu diabētam.
Joga ir veids, kā viņa sajūt pasauli, sajūt cilvēkus un dzīvi. «Ir cilvēki, kas hatha jogu pasniedz precīzi sagatavojoties, ar konkrētu mērķi. Man šķiet, ka joga ir kaut kas nevienāds, kaut kas, kas visu laiku mainās un plūst. Es esmu tāds cilvēks, kam ļoti reti izdodas sagatavoties. Es, varētu teikt, ļaujos tam, kā es sajūtu cilvēkus konkrētajā dienā, tos, kas ir atnākuši, jo tad mēs visi saslēdzamies vienotā laukā. Pietiekami plaši apvāršņi, lai man nevajadzētu just kādreiz tajā garlaicību.»
Ievada vietā
Inga aizrautīgi stāsta, ka, jo gudrākas sievietes nāk, jo grūtāk viņām iemācīt. Tas viņai tik ļoti atgādina Avatāru (zinātniski fantastiskā filma Avatars – A. Š.), kurā tika teikts, ka ir grūti piepildīt trauku, kas jau ir līdz malām pilns. Jo tur veidojas pretestība – vai es nevaru citādi, jo es zinu, ka var arī tā.
Viņa ir divu meitu mamma, kura ilgu savas dzīves periodu līdz šim veltījusi jogas izzināšanai. Ar jogu saistītas izpausmes viņa novēro arī savos bērnos.
«Pirmā meita, kad bija maziņa, ieskrējienā iestājās jogas pozās. Pēc tam viņa vairāk kļuva greizsirdīga, ka joga ir tā, kas mammai atņem laiku, ko varētu veltīt viņai.» Pašlaik viņa apmeklē jogas nodarbības bērniem, lai gan šīs dalītās jūtas paliek. Savukārt novērojot, kā otra meitiņa, mazā Emīlija, sāka mācīties rāpot, sēdēt vai uz kājām stāties, Inga redzēja, no kurienes radušās jogas pozas, jo viņa no vienas pozas dabiski pāriet otrā pati no sevis. Viņasprāt, jogas pozas tiek ņemtas no cilvēka attīstības fāzēm, protams, senie jogi vēroja arī dabu, dzīvniekus, bet pilnīgi noteikti arī to, kā bērns sevi sagatavo, lai nostātos uz kājām... «Tagad, vērojot Emīliju, domāju – wow, kā man vajadzētu nofotografēt visas tās pozas, lai es varētu parādīt – te viņa dara to, te ko citu. Viņa tiešām ir dabas bērns, jogas iemiesojums. Dara tās lietas pati no sevis. Cilvēkam ir mazliet vairāk nekā gadiņš, un viņa jau dejo un virpuļo! Ir sajūta, ka tas ir sācies nevis ar piedzimšanu, bet stipri agrāk.»
Satikšanās strāvojums
«Interese par jogu man radās patiesībā caur meditāciju. Kad es pirmo reizi biju stāvoklī, jutu, ka esmu ļoti emocionāla, savā divdesmit viena gada vecumā toreiz nespēju kontrolēt notiekošo.» Inga sāka lasīt grāmatas par ezotēriku, meditāciju, Tibetas mūkiem. Aizgāja bibliotēkā pie plaukta un sāka lasīt vienu pēc otras, neviena nemudināta.
Kad pēc bērniņa piedzimšanas emocionālā krīze tika sajusta augstākajā punktā, vienīgais risinājums šķita tas, par ko iepriekš tika lasīts. Meditācija. «Kaut kā vienmēr, kad pareizais mirklis pienāk, man tiek dota iespēja. Toreiz man acumirklī priekšā bija plakāts – meditācijas nodarbības! Es uzreiz pieteicos, izgāju pat vairākus kursus pēc kārtas. Tajā laikā es jutu, ka man to tik ļoti vajag, ka es spēju celties katru rītu puspiecos un meditēt arī mājās, kamēr citi gulēja, līdz sajutu to, par ko ir runa un kam tas viss ir vajadzīgs.»
Jaunā prakse palīdzēja kļūt daudz līdzsvarotākai, paskatīties uz savu dzīvi un cilvēkiem pilnīgi citādi. Daudz mierīgāk. Inga uzskata, ka meditācija palīdzēja uzdrošināties sākt lemt pašai, izvēlēties citus veidus, kā dzīvot un ko darīt. «No tām situācijām, kas mani satrauca un radīja stresu, es vienkārši tiku ārā, izvēloties citādu attieksmi.»
Praktizēšanas sākums
«Drīz vien es atradu arī darbu. Tas viss bija ļoti saistīts! Sakārtot galvu un sākt darīt lietas pilnīgi savādāk, uzņemties atbildību par savu dzīvi beidzot vecumā, kā man tagad pašai liekas, kad es biju kā bērns ar bērnu.»
Turpinot pašizglītoties un apmeklēt nodarbības, Inga nonāca arī līdz fiziskai praksei, sāka praktizēt hatha jogu. «Es sajutu, ka tas man ir tik ļoti dabiski, kaut kas tik ļoti pazīstams un manējais, ka es to sāku darīt arvien vairāk un vairāk! Pagāja kaut kāds laiks, un tad, kā vienmēr notiek ar mani, kad kaut ko jaunu iemācos un man tas liekas labs, man to gribas nodot tālāk. Sākumā kolēģi vai draugi bija tie, kas gribēja, lai viņiem novadu kādas nodarbības, kas bija mana pirmā pieredze, jogu pasniedzot citiem.»
Visa šī jogas ietekme Ingas dzīvē radīja vēlmi apgūt jogu padziļināti un kļūt par sertificētu pasniedzēju. Zināja, ka šādas apmācības finansiāli nevar atļauties, tomēr bija vīzija par kādu iespēju to apgūt bez maksas. «Paskatoties internetā, atradu kādu konkursu – iespēju tepat Rīgā, Tantra – Yoga skolā, pieteikties uz apmācībām. Vienkārši fantastiski! Bija jāiet uz pārrunām, jāparāda, ko es māku, zinu... Atlocīju piedurknes, un, kā saka, ja nemēģināsi, nevinnēsi! Aizgāju uz turieni, bet pēc pārrunām jutos vīlusies. Runāju pretī un teicu, ka es domāju savādāk! Man likās, ka esmu galīgi izgāzusies, bet izrādījās, ka skolotājs tādā veidā gribēja redzēt, vai man ir savs viedoklis.» Viņa bija viena no trim meitenēm, kas toreiz ieguva iespēju piedalīties apmācībās bez maksas. Tā tas aizsākās.
Starp bohēmu un sertifikātu
«Es paralēli strādāju parastā cilvēku darbā birojā, kā mēdz teikt – naudas pelnāmajā darbā – nekas interesants vai aizraujošs, un pēc darba vadīju nodarbības. Nodarbības, kuras man pašai deva bieži vien vairāk nekā varbūt tiem cilvēkiem, kas uz tām atnāca, jo es caur to sevi sakārtoju, tieši tāpat kā visi citi. Turklāt radās daudz lielāks gandarījums, redzot, ka tas, ko tu dari, nes labumu citiem cilvēkiem!»
Sekoja piedāvājums sadarboties, vadot nodarbības jaunā jogas studijā Fidži. Paralēli Inga īrējā telpas kādā bērnudārzā, vadot nodarbības arī tur. «Tas bija tāds mazliet haotisks laiks. Organizējām daudz dažādu pasākumu, un tā bija arī ļoti laba iespēja no malas redzēt, kā organizēt studiju – jo mazāk priekšnieku, jo labāk!»
Kad šī sadarbība noslēdzās, studijai beidzot darbību, Ingai bija sajūta, ka jogas pasaule ir tik ļoti viņas, līdz ar to tas nenozīmēja, ka arī viņai kaut kas izbeidzās. Tieši šajā periodā viņa, pagaidām tikai caur grāmatām iepazīstoties ar hormonu jogas terapiju sievietēm, sāka vadīt nodarbības, saucot tās par jogu sievietēm. Šī jogas prakse parādīja, kādas pārsteidzoši pozitīvas izmaiņas sievietēm iespējams novērot. «Tas mani diezgan šokēja, jo parasti rezultāti, ko var novērot jogā, ir daudz maigāki un mazāk pamanāmi. Šajā gadījumā bija pat tā, ka meitenei, kurai bez hormonālajām tabletēm nebija menstruālais cikls, praktizējot šo jogu, tas atjaunojās. Bija arī gadījumi, kad menopauzes laikā atkāpjas karstuma viļņi un liekā svara simptomi, kas radušies no tā, ka vairogdziedzeris nav strādājis pareizi. Sapratu, ka ar to, ko es no grāmatas esmu iemācījusies, varētu nebūt pietiekami, bet šo praksi noteikti ir vērts atvest uz Latviju! Runājoties ar savām kolēģēm, jogas pasniedzējām, gan bija ļoti skeptiska reakcija, taču tas manī nemazināja apņēmību, jo es biju redzējusi, ko šī prakse spēj darīt!»
Šajā laikā joga tika pasniegta dzīvoklī pie draugiem mūziķiem, telpā, kur speciāli Ingai bija uz sienas uzgleznots milzīgs koks un jogs, kas apakšā meditē. «Droši vien cilvēkiem, kas tajā laikā nāca uz nodarbībām, tas viss likās pavisam tā mākslinieciski, bohēmiski, bet es pati vienā brīdī sapratu, ka tas nav īsti nopietni.» «Izpētīju, kur var apmācīties hormonu jogas terapiju sievietēm pie pašas metodes radītājas un iegūt sertifikātu. Jo patiesībā tai bija jābūt cieņas pilnai darbībai, saņemot pilnu autentisku apmācību un skolotājas svētību metodes izmantošanā.»
Aizbraucot mācīties un satiekot Dinu Rodrigesu (šīs metodes radītāju – A. Š.), viņa jutās ļoti iespaidota par to sievišķību, enerģiju un temperamentu, kas tik spēcīgi strāvoja no šīs sievietes vecumā pāri 80 gadiem.
Joga – latviešu saule
«Pabeidzot kursus, pazaudēju savu pamatdarbu – laimīgi pazaudēju, jo man vajadzēja beidzot izlemt, vai turpināt darīt visu tāpat kā līdz šim, vai pievērsties tam, kas man patīk, kas iedvesmo. Tajā laikā radās arī nosaukums – Saules joga, kas man visvairāk asociējas ar to, kas ietver sevī gan latvisko, gan jogu. Lai gan joga gan kā nosaukums, gan idejiski tomēr liekas sveša latviskajam, tajā pašā laikā man tā ir tuva un arī tik ļoti daudzus tā piesaista, ka man ir sajūta, ka pie mums šī Austrumu prakse satiekas ar mūsu tieksmi pēc gaismas, pēc harmonijas! Esmu vairākkārt dzirdējusi, ka senāk, kad cilvēki pārvietojās pāri kontinentiem, mainot savas dzīvesvietas, senie balti ir virzījušies Indijas virzienā. Tur varētu būt liela saistība.» Tad viņa sāka vadīt nodarbības īrētā zālē, saucot to par studiju Saules joga, kurā gandrīz gadu darbojās tikai viens cilvēks. Vēlāk pievienojās meitene, kura pasniedza deju, bet pēc tam Ilze Dzenovska, ar kuru kopā studija tika nodibināta pa īstam kā reāls uzņēmums, ne vairs tikai mājaslapa un nodarbību telpas.
Vēlāk visām citām jogas nodarbībām pievienojās arī hormonu jogas terapijas kurss sievietēm. Tika radīta metode, divu mēnešu kurss, kas parasti citur pasaulē tika veidots semināra veidā. Saprotot, ka Inga grib cilvēkiem dot pati vairāk, nekā ierasts pasniedzēju apmācībās, kuras viņa apmeklēja, meklēti veidi, kā nodarbībās ielikt vēl kādu pievienoto vērtību ārpus jogas praktizēšanas – runājot par uzturu, endokrīno sistēmu un citām būtiskām lietām, kas ar šiem procesiem ir cieši saistītas. «Un, manuprāt, tas bagātina vairāk nekā tikai pliki iemācīti vingrinājumi. Rodas tāda piepildītāka sajūta, nav tik tehniska, kāda man pašai radās, apgūstot šo jogas praksi.»
Jaunas prakses ieviešana
Inga ir novērojusi, ka mūsu sabiedrībā ir jāpaiet laikam, kamēr jaunas idejas pieņem, kamēr uzsūcas un ir jūtama rezonanse. «Tomēr, ko es redzu atkal un atkal – vieglāk ir iedzert tableti. Vieglāk ir mēģināt mākslīgi apaugļoties. Tas neprasa darbu! Tāda ir tā starpība.» Viņu ļoti iepriecina tie gadījumi, kad sievietes tiešām zina, ko grib, aktīvi dara un ir rezultāts. Visredzamākais ir tas, ka rodas bērniņi arī tad, kad ārsti jau ir padevušies un nezina vairs, ko piedāvāt – tas tiešām ir vislielākais prieks. «Daudz ko sievietes ir izmēģinājušas, pirms atnāk uz hormonu jogas terapiju kā pie pēdējā salmiņa, bet varbūt dažreiz tā ir jābūt, jāizcieš tik daudz, lai nonāktu pie kaut kā pilnīgi savādāka.»
Lielu rezonansi, pēc viņas domām, rada ārsti. Vieni šaubās, citi izturas aizdomīgi vai piesardzīgi, bet vēl citi saviem pacientiem iesaka jogas terapiju katram gadījumam labāk nemēģināt, bet tajā pašā laikā katram gadījumam rekomendē iedzert tableti, lai gan, protams, ne visi ārsti izturas tā. «Un varbūt tas, ko man vajadzēja izdarīt – aicināt ārstus, lai viņiem parādītu, kā tas darbojas. Ārstiem liekas, ka joga ir tāda prāta atslābināšana, relaksēšanās, kā rezultātā viss notiek, jo viss taču sākas galvā. Bet reāli jau prakse ir saistīta ar ļoti spēcīgu cirkulācijas
atjaunošanu un līdzsvarošanu. Tā iekšējā masāža, kas notiek ķermenī, ir pirmā, kas atjauno un sakārto hormonālos procesus, kas ir tas, ko ārsti bieži vien nezina.» Līdz šim viņa savā praksē ir nodarbībās novērojusi, ka ik pa brīdim parādās arī kāda ārste savas veselības uzlabošanas nolūkos vai arī intereses pēc.
Dzīvesveids
Viņai ir liels prieks, ka pēdējā laikā interesi par jogu izrādījuši arī vīrieši. «Tas man pat likās amizanti, jo es vienmēr sasaistu to ar sevi kā pasniedzēju. Likās pārsteidzoši, jo agrāk uz nodarbībām nāca pārsvarā tikai sievietes, bet tagad, kad es gaidu bērniņu, vairāk sākuši nākt tieši viņi. Ne tā, ka vairākumā, bet, ņemot vērā to, ka Latvijā vispār vīrieši salīdzinoši reti nāk.» Tie, kuri ir atnākuši, tie ir gatavi. Inga uzsver, ka tieši vīrieši, kuri sāk praktizēt jogu, ir viscītīgākie. Bieži vien noturīgāki nekā sievietes, vismaz tajos gadījumos, ar kuriem viņai līdz šim bijusi saskarsme. «Salīdzinot ar sievietēm, viņu ir statistiski maz, bet kvalitāte un atdeve ir jūtama liela. Vīrieši ar laiku sāk tajā meklēt kaut ko vairāk. Gribētos viņus vairāk mudināt nebaidīties un mēģināt, ja tas viņos rada pozitīvas svārstības!»
Otrā uzdrīkstēšanās
Pašlaik viņa pirmo reizi sākusi vadīt hormonu jogas terapiju diabētam. Sapratusi, ka ir ļoti daudz cilvēku, kam ir risks saslimt ar diabētu, un tādi, kuriem diabēts jau ir. Viņa uzsver, ka, saprotot, cik sarežģīta ir viņu dzīve, cik daudz dažādu veselības problēmu tas izraisa, ja šī jaunā metode strādās, tā būs zelta vērta! «Prakse ir mazliet līdzīga tai, ko es jau pazīstu, vairāk iedarbojoties uz aizkuņģa dziedzeri. Gandrīz gadu īsti nevarēju saņemties, lai pēc apmācībām šo jauno praksi sāktu, jo tomēr tā ir ļoti specifiska auditorija, kuru es nezināju, kā uzrunāt, patiesībā nepazinu nevienu cilvēku, kam ir diabēts, vismaz to neviens nebija teicis. Tik ļoti daudz ko viņi nedrīkst ēst un darīt, ko no malas pat nevar iedomāties. Ja man pasaka, ka nedrīkst ēst brokoļus, tad es vienkārši esmu šokā. Bet atsevišķos gadījumos tā ir! Tas ir komplicēti, jo diabēts izraisa arī citas slimības, kuru dēļ nevar ēst to, kas varētu palīdzēt diabētam. Tā kā, jo vairāk tajā skatās, jo viss izskatās sarežģītāks un biedējošāks, es ļoti ceru, ka šī jaunā prakse aizies un strādās. Izmērāmos veidos pašlaik pasaulē par šo praksi ir maz rezultātu, skolotāja par tiem runā tikai tad, kad ir izpētītas lielākas grupas, bet apstiprinājumi, ka stāvoklis cilvēkiem vairākos gadījumos ir uzlabojies, ir bijuši.» Viņa uzsver, ka pasniedzēja darbs ir cilvēkus iedrošināt, likt saņemties, lai tiktu pāri sajūtai, kas daudzos sākumā rodas, ka jogas praktizēšana ir neveikla, reizēm jūtamas sāpes vai ir nekomfortabli. Tam tiek pāri, ja pats jūt, ka tas, kāpēc to dara, ir tā vērts.
Par sajūtu
Būtiski ir likt cilvēkiem saprast, ka problēmas savā dzīvē cilvēki paši var arī atrisināt, ne tikai radīt, lai gan, protams, ne visi tam uzreiz ir gatavi. «Mūsu cilvēkiem joga ir vajadzīga, par ko liecina tas, cik daudz šādu studiju ir kaut vai tikai Rīgā vien. Kāds ārvalstu ciemiņš man reiz teica, ka, vērojot to, kas ir internetā atrodams tik mazai valstiņai, pie mums ir tik milzīgs jogas pasniedzēju un studiju īpatsvars, ka rada iespaidu par Latviju kā par vēl vienu garīguma lielvalsti!» saka Inga.
