Šonedēļ Dienvidkorejas pilsētiņā Phjončhanā sākas ziemas olimpiskās spēles, kuras atspoguļot dodas arī virkne latvju mediju pārstāvju. Arī Mediju nama komanda fotogrāfa Romāna Kokšarova un žurnālista Jāņa Freimaņa sastāvā.
Uz olimpiādi bez rozā brillēm
Uz Dienvidkoreju mūsējie izlido otrdien, 6. februārī, maršrutā Rīga-Maskava-Inčhona, kas ir valstī lielākā lidosta, netālu no Seulas. Šoreiz Sporta Avīzes (SA) žurnālistu brigādi pirmoreiz pārstāvēs Jānis Freimanis, kuru sešas olimpiādes jau redzējušais SA galvenais redaktors Ingmārs Jurisons ceļā pavadījis ar žurnāla redaktora slejā pausto «silto apakšveļu jau gludina un pūkaināko ausaini no garderobes augšējā plaukta jau ķeksē jaunākais kolēģis». Starp citu, tas nav joks. «Cik esmu painteresējies, tur tiešām sola aukstumiņu! It īpaši jau vietās, kur mums visvairāk nāksies uzturēties, piemēram, pie renes sporta veidiem. No jūras nākot vējš, liels mitrums - tur esot klimatiski reti pretīgi,» olimpiskos darba apstākļus jau bija noskaidrojis Jānis.
Par notikumiem Phjončhanā žurnālists vēstīs Neatkarīgajā un SA, kā arī portālā Sportacentrs.com. Kāpēc deleģēts tieši Jānis? «Laikam jau tāpēc, ka man nedaudz tuvāki ir ziemas sporta veidi. Turklāt šoreiz olimpiādē nepiedalās Latvijas hokeja izlase, līdz ar to uz turieni nav nepieciešams sūtīt kādu baigo hokeja ekspertu.» Darba rīki - pildspalva un blociņš - iepirkti, portatīvais dators - iepakots. «Es vēl domāju, ka varbūt pēdējā brīdī tomēr vajadzētu nopirkt diktofonu, kaut kā man tiem mobilajiem telefoniem nav uzticības,» pirms brauciena prāto Jānis. «Nesen biju [uz Eiropas čempionātu basketbolā] Stambulā, un jau trešajā dienā telefons pateica čau! - melns ekrāns un viss beidzies. Par laimi, nekas īpaši daudz man tur nebija jādara - aizņemies telefonu no kolēģa, uztaisi interviju un pēc tam atdod. Mūsdienās palikt bez telefona gan iesākumā ir pamatīgs šoks, toties pēc tam pa Stambulu staigāju kā cilvēks - kamēr citi centās kaut ko tajos iemūžināt, es gāju rokas kabatās un centos labāk kaut ko iemūžināt šeit (rāda uz galvu).»
Diez kādas ilūzijas par olimpiādi Jānis nelolo - kā zināms, masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem tas ir suņa darbs, nevis atpūta, relaksējoties lielākā sporta notikuma tiešā tuvumā. «Parunājos ar kādu bijušo olimpieti, viņš tā arī teica - televīzijā izskatās forši, arī skatītājiem ir OK, bet patiesībā olimpiāde ir kā milzīgs kolhozs, kurā sadzīti gan sportisti, gan žurnālisti, un tā nu visi tur kopā maļas. Kas beigās sanāk, tas sanāk. Brīdī, kad iedegs olimpisko lāpu, es asariņu nenobirdināšu - šis vecums man jau ir pāri. Tiesa, pirms kādiem desmit gadiem, uz to visu raugoties, droši vien būtu bijušas pavisam citas emocijas,» domā Jānis. «Protams, ja esi sporta žurnālists, vienmēr kāds taču prasīs - nu, cik reizes esi bijis olimpiskajās spēlēs?! Ķeksītis biogrāfijā tas tomēr ir. Diez vai es olimpiādē sasmelšos milzu dzīves gudrības, taču pieredzei, protams, tas noderēs.»
Žurnālistika un lielās zvaigznes
Kāpēc tieši žurnālistika? «Jā, man māte jau arī teica - ko tu tur darīsi, tur taču nekādu naudu nevar nopelnīt… Nu jā, nevar gan,» smīkņā Jānis. «Tā bija manis paša izvēle, es par to nekad neesmu šaubījies - jau vidusskolas laikā. Pat neatceros, kad izdomāju, ka gribu [kļūt par žurnālistu] - laikam jau stundu laikā šķirstot Sporta Avīzi. Pats esmu nodarbojies ar sportu, pastiprināta interese par to ir bijusi vienmēr. Protams, ne jau iedziļināties treniņu metodikās, bet zināt uzvārdus, komandu sastāvus un tamlīdzīgas lietas.»
Profesijas apgūšanai iestājies Rīgas Stradiņa universitātē, kur par pasniedzēju strādā arī Neatkarīgās atbildīgā redaktore Māra Matisone. «Kad pie viņas biju praksē, viņa mani gandrīz vai pie rociņas atveda uz Preses namu, uz SA redakciju. Pateica, ka te ir viens tāds čalītis, kurš grib rakstīt par sportu. Kaut ko sāku mēģināt darīt, bet tolaik galvā bija pārāk daudz tarakānu. Nācās sevi restartēt - sāku strādāt portālā Apollo. Arī it kā sporta sadaļā, taču tur bija pavisam citāda veida darbs - vienkārši kopē aktuālās ziņas no aģentūrām. Ne intervijas, ne kā tamlīdzīga. Pēc kāda laika sapratu, ka tas nav gluži tas, ko gribu. Strādāt kā ziņu moderatoram? Nē! Vēlējos ar tiem, par kuriem es rakstu, parunāt klātienē un saprast par šiem sportistiem kaut ko vairāk, nevis vienkārši pierakstīt viņu rezultātus. Jau Apollo laikā sāku veidot arī intervijas, lai gan diez vai portālam to vajadzēja - dzeltens virsrakstiņš noteikti savāktu lielāku apmeklējumu skaitu… Tas vairāk bija sev pašam.» No 2014. gada Jāņa darbavieta ir portāls Sportacentrs.com, kurā viņš publicējis 3326 rakstus (tā uzrādās portāla datu bāzē). «Es visu laiku noguļu jubilejas! Ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu piefiksēt, kad būs 1000., 2000. vai 3000. raksts, bet nesanāk. Nāksies iespringt uz 4000.,» smejas žurnālists. «Es gan šobrīd ziņas rakstu retāk, cenšos veikt kaut ko pētnieciskāku, analizēt sporta notikumus arī dziļāk.» Par savu specializāciju viņš jokojot saka: «Visi sporta veidi! Kā reiz teica kāds pieredzējis kolēģis - žurnālistam jāzina kaut kas par visu un viss par kaut ko.» Jau nopietnāk tiek piebilsts: «Rakstīt, es domāju, tiešām varētu par visu, bet komentēt - tas ir cits stāsts. Ir ļoti labi jāsaprot tēma, jo viss tiek sperts ārā uzreiz - pateiksi kādu stulbību, tad to vairs neizdzēsīsi, taustiņa delete kā datoram nav.» Sportacentrieši gan mēģinot viņu pierunāt uz komentēšanu, tomēr Jānis ir diezgan strikts: «Diez vai.»
Viņam nav īpaši prioritāru sporta veidu - galvenais, lai būtu interesanti cilvēki, savukārt «interesantas tēmas - tās var uzpeldēt, kaut rakstot par bridžu - ja vēl ir kāds, kas par to interesanti pastāsta, tad puse darba jau ir izdarīta». Lūgts nosaukt, kuri tad būtu sportisti, ar kuriem varētu aprunāties arī ārpus sporta terminiem, Jānis nosauc veselu plejādi - Māris Štrombergs, Martins Dukurs, Dāvis un Dairis Bertāni, Haralds Silovs, Anete Šteinberga, Kristaps Janičenoks, Deniss Vasiļjevs, Gunta Latiševa-Čudare, Sinta Sprudzāne, Žanis Peiners, Gunta Baško-Melnbārde... «Lielās zvaigznes - Māris Štrombergs, arī tas pats Martins [Dukurs] - lielākoties ir atsaucīgas. Ir, protams, reizes, kad esmu kaut ko ierosinājis un viņi man ir atteikuši, bet tas bijis attaisnojami, jo skāris arī mazliet personiskākas lietas.»
Ārpus sporta - divu puiku tēvs
Protams, grūti atturēties topošajam phjončhanietim apvaicāties par Latvijas sportistu izredzēm olimpiādē. «Nu, vienu medaļu taču vajadzētu dabūt, ja jau es uz turieni braucu?!» smejas Jānis. «Skaidrs, ka Martinam vismaz pie medaļas jau nu vajadzētu tikt. Bet par pārējiem… Kā parasti brīnumus var sastrādāt brāļi Šici, tikai vai viņi jau nebūs izsmēluši savu veiksmes limitu. Kamaniņu stafete - tā arī lielā mērā ir loterija, protams, arī tur var kaut kas nospīdēt. Nez kāpēc es šogad neticu bobiem - varbūt mani ietekmē viņu dīvainā sezona, tāpēc nav sajūtas, ka kaut kas sanāks. Bet prieks būs kļūdīties. Kā personība ļoti patīk jaunais daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs. Interesē, kā tas čalis tiks galā ar olimpisko spriedzi, bet domāju, ka izdosies. Viņā ir kaut kas no lielā sportista. Tādu sava darba fanātiķu, kāds ir viņš, Latvijas sportā nav daudz - tā uzreiz nāk prātā vienīgi Andrejs [Rastorgujevs]. Iespējams, ka šobrīd viņš vēl nav gatavs lieliem panākumiem, bet kaut kas liek nojaust, ka viņam ir iekšā.» Pagaidām žurnālists daudz neprāto, vai izdosies kaut ko aplūkot arī ārpus sporta trasēm un laukumiem: «Zinu, ka mums ir viena pilnīgi brīva diena, tad vēl - olimpiādes noslēgums ir 25. [februārī], bet mēs izlidojam uz mājām 27. Ko pa šo vienu dienu varēs paveikt, skatīsimies uz vietas. Pati Phončhana esot teju ciems, bet kaut kas apskatāms esot. Kolēģi brauks uz Seulu, bet diez vai pēc trim Dienvidkorejā pavadītām nedēļām vēl gribēšu redzēt viņu hieroglifus…»
192 centimetrus garais Jānis Freimanis savulaik trenējies basketbolā Rīgas 3. BJSS, taču par savām sportista gaitām viņš stāsta ar smaidu: «Neesmu bijis jauniešu izlasēs, varbūt sapņos tikai tām tuvumā. Jau vidusskolā vairs nedomāju, ka varētu basketbolā sasniegt profesionālu līmeni - biju vienkāršs truļņiku metējs, tādu ir pilna Latvija.» Viņš gan aicina «neradīt priekšstatu, ka man prātā ir tikai pieci apļi, ripas un bumbas» - par savu lielāko izaicinājumu viņš sauc divu puiku, trīs un piecus gadus vecu, audzināšanu. «Kad sieva atsāka strādāt, pašam bija jāmēģina vienlaikus gan strādāt, gan arī pildīt mājsaimnieces funkcijas - mazgāt traukus un veļu, uzkopt grīdu utt. Nu jau gandrīz gadu (trīsreiz piesit pie galda) esmu puslīdz normālā režīmā, bet pirms tam, kad čaļi visu laiku slimoja, tas bija kaut kas… Palaid uz trīs dienām, un viņi uz divām nedēļām atkal noliekas, turklāt nesaslimst tikai viens, loģiski, ka jāslimo ir abiem. Un sēdēt mājās ar saslimušiem bērniem nozīmē vārīt putras un zupas, precīzi laikā dot n-tās zāles, vest pie ārsta, spēlēties un pārzināt multeņu atšķirīgās gaumes. Kad puišus izdodas nolikt gulēt diendusu, tad ir dilemma - likties blakus, jo pašam miegs nāk, vai arī saņemties un pastrādāt, jo tas praktiski ir vienīgais pilnvērtīgais darba laiks, kamēr sieva darbā. Pirmo reizi mūžā arī pats sāku regulāri slimot - pārslodzes dēļ vienkārši vairs nebija enerģijas, netiku galā. Kad iekļuvu tajā ritenī, tad sieva pēc tam bija pamanījusi, ka bārdā jau bišķiņ iemeties sirmums. Tā ka pat nezinu, vai atbilstu žurnālista profesijas aprakstam,» smejas Jānis.
Par abu dēlu izaudzināšanu par sportistiem žurnālists neprāto. «Galvenais ir viņiem parādīt, ka tāds sports vispār ir, lai viņi noķer to sajūtu, kad kaut kas izdodas - vienalga, futbolā vai kādā citā sporta veidā -, jo tas uzreiz dod milzīgu stimulu pašapziņai. Turklāt - kaut vai tas pats futbols pilda arī socializēšanās funkciju, pēc tam skolā vairs nebūsi pēdējais bariņā, kuru stumda no vienas puses uz otru - eu, nu kurš ņems pie sevis šo te?! Profesionāli sportisti? Nē, es ceru, ka viņi par tādiem nekļūs,» pauž Jānis Freimanis.
