Tas, kas izgājušajā nedēļā notika ar kolēģi Armandu Puči, nepārsteidza. Nepārsteidza, ka viņa daiļrade, teju pirms tā vēl tika iespiesta uz papīra vai palaista TV ēterā, jau bija pārtulkota pareizajā valodā un miera stājā nostučīta saviem priekšniekiem Maskavā.
Basketbola trenerim Armandam Krauliņam pieder daudz klasisku teicienu, un daudzi no tiem ir aktuāli šodien un būs aktuāli arī pēc desmit vai divdesmit gadiem. Tomēr viena no Krauliņa pārdesmit gadus senām patiesībām kaut kā ir piemirsusies, taču ne aizmirsta, un to palīdzēja atcerēties aizvadītās nedēļas notikumi ar un ap Armandu Puči. Ko tad Krauliņš kaut kad deviņdesmitajos pateica? Šodien, kad internets ir priekšā un vēlreiz priekšā un noslēpt informāciju no naidnieku acīm praktiski nav iespējams, tiem, kuri nav piedzīvojuši bezinterneta laikmetu, būs grūti saprast. Šodien, vai tas basketbols, futbols vai novuss, tev pietiek ar vienu datorpeles klišķi, lai uzzinātu visu par savu pretinieku. Gan par viņa spēles stilu, gan zeķu krāsu, gan kuru prieka māju viņš apmeklē. Toreiz, deviņdesmitajos, nekā tāda nebija, tāpēc informācijas ieguve no frontes līnijas otras puses prasīja pamatīgu piepūli un galus tur, kaut kur Eiropā. Toreiz, deviņdesmitajos, Krauliņš un viņa vadītais SWH/Brocēni spēlēja Eiropā un pretinieki bija no gana augstiem plauktiem. Vienīgais veids, kā iegūt informāciju par ienaidnieku, bija videokasetes ar pretinieku spēļu ierakstiem, kuras ne vienmēr bija pieejamas, ne vienmēr bija labā kvalitātē, un ne vienmēr bija garantija, ka tiks iegūts vajadzīgais ieraksts. Toreiz Krauliņš sekoja līdzi ne tikai laukumā notiekošajam, bet arī tam, kas sarakstīts avīzēs utt. Ja rakstītājiem izdevās nodrukāt kādu vēstījumu, kas pašam rakstītājam nelikās nekas ārkārtējs, bet Krauliņam - teju vai valsts noslēpums, bija jārēķinās ar trenera audzināšanas stundām. Bijuši pat gadījumi, kad pāri robežām tika nosūtīti ieraksti ar viņa komandas spēlēm, un par to Krauliņš bija īpaši nikns. Lai arī dusmīgs par informācijas noplūdi, Krauliņš arī šādās reizēs neiztika bez melnā humora. Šādus gadījumus Krauliņš noraksturoja pavisam īsi: stukači vienmēr bijuši cieņā!
Par šo patiesību, taču bez ironijas, atgādināja kāda hokeja komanda, kura savu eksistenci uztur par Krievijas naudu, kuru savukārt tepat Rīgā aptekelē kāds biedrs Juris Savickis. Savickis, kurš neslēpj, ka reiz bijis čekists, un, kur čeka, tur arī stučīšana. Visticamāk, ka ne jau Juris bija tas, kurš tulkoja Armanda Pučes rakstīto un teikto par Rīgas Dinamo un KHL. Savicka algas sarakstos ir gana daudz cilvēku, kuri ar šestjorkām raksturīgu pakalpību ir gatavi darīt visu, ko liks biedrs čekists. Vai tas preses sekretārs, vai kāds cits šajā kantorī krievu naudu saņemošs latviešu cilvēks. Tieši tā, latviešu cilvēks, kurš, pelnot krievu naudā apziesto latviešu rupjmaizi, nodos citu latvieti. Biedram Jurim nav ko pārmest, viņš ir audzis ar čekas ābeci un izpratni par lietām. Kā Maskava viņam pavēlēs, tā arī tiks darīts. Kā savulaik, kad Krievija okupēja Krimu, arēnā nez kāpēc tika aizliegts ienest Ukrainas karogus morālajam atbalstam okupētajai zemei…
Pirkstu pie krūtīm var piedurt tiem, kuri izpilda čekista Jura pavēles, vistiešākajā veidā parādot, kā putru viņi strebj. Skanstes ielā, kur mitinās Dinamo, laiku pa laikam cenšas pārliecināt sabiedrību, ka sportam ar politiku neesot pa ceļam! Teorētiski jā, bet ne jau Dinamo deviņi gadi ir šis gadījums. Te ir tikai politika, un ar sportu šim pasākumam nav ne mazākā sakara kopš pirmās dienas. Ja Latvijā to daudzi vēl nav sapratuši, tad laiku pa laikam der palasīt arī pa kādam krievu interneta portālam. Tur jau ilgāku laiku netiek slēpts, ka KHL, un līdz ar to arī Dinamo, ir Krievijas prezidenta likumīgā laulībā dzemdēts politiskais bērns ar attiecīgiem uzdevumiem. Ja tiem, kuri turpina mīt taku uz arēnu, vēl joprojām nav apskaidrojies prāts, tad nudien ir žēl to ļautiņu, kuri ar savu klātbūtni atbalsta šo krievu politisko projektu, kuru uz vietas pieskata čekists Savickis.
Savukārt tiem, kuri atrodas dažādu viasat kanālu komentētāju sarakstos, viens vienīgs ieteikums - esiet koleģiāli ar Armandu Puči! Ja televīzijā no viņa atbrīvojās ar politisku pantu, vai nebūtu goda lieta visiem piecelties un pamest šo iestādi. Tas būtu godīgi pašiem pret sevi un pret Armandu!
