Saruna ar veselības ministri Andu Čakšu par ģimenes ārstu streiku, par to, ko pacienti iegūs no veselības aprūpes sistēmas reformām un papildus piešķirtās naudas.
.- Kad pagājušo vasaru piekritāt kļūt par ministri, droši vien nojautāt, ka šis amats nebūs medusmaize. Tagad turpinās ģimenes ārstu streiks. Vai situācija nozarē jums bija pārsteigums, vai arī zinājāt, ka būs tik grūti?
- Ņemot vērā, ka pati nāku no nozares, man bija skaidrs iezīmējums, kas nozarē notiek, kur ir galvenās problēmas. Tās ir - finansējums, cilvēkresursu trūkums, iespējams, iekšējās organizēšanas vājums, bet viena lieta, kad esi vienā ķēdes posmā un skaties uz to, kas tev ir tiešā veidā apkārt, un otra, kad tu nonāc visas nozares pārvaldībā. Kad jāmēģina izkustināt un pagriezt to tā, lai šos vājos punktus izmainītu. Nevarētu teikt, ka man būtu ļoti liels pārsteigums, bet noteikti ir lietas, kur es biju cerējusi, ka tās nav tik sliktas vai ka ir labāk. Lielākās grūtības saistās ar to, ka mums ļoti pietrūkst cilvēkresursu. Ne tikai ārstniecības jomā. Ja skatāmies uz slimnīcām, tad pietrūkst ne tikai to, kas tieši strādā ar pacientiem, bet arī pašā pārvaldības jomā. Arī ministrijā, Nacionālajā veselības dienestā (NVD) cilvēkiem nav pievērsta pietiekama uzmanība, attīstītas viņu kompetences, spēja vadīt, spēja organizēt darbus pietiekami labā līmenī. Pie tā šī gada laikā bija ļoti daudz jāstrādā.
- Tātad problēma ir ne tika daudz skaitliskos rādītājos, cik kvalitatīvos?
- Ir maz investēts cilvēkos, lai viņi labāk strādātu. Arī skaitliski Veselības ministrija ir vismazākā no visām ministrijām.
- Jūs nejūtaties nogurusi no šiem streikiem, pārmetumiem no dažādām pusēm? Vai dažbrīd neparādās jautājums - kam man to visu vajag?
- Tas nav man raksturīgs kā personības tipam. Man patīk ļoti skaidri nospraust mērķus un tad pakāpeniski tos sasniegt, sabalansējot darbu ar brīvo laiku, domājot par darba higiēnu. Noteikti es neesmu nogurusi. Neliegšos, ir dienas, kad to notikumu ir tik daudz, emocionālā spriedze ir liela, bet es jūtos labi un esmu spēka pilna strādāt.
- Šobrīd turpinās ģimenes ārstu streiks un vienošanos nav izdevies panākt. Ģimenes ārsti sola pieņemt dienā tikai 20 pacientus. Ko jūs kā ministre teiktu tiem pacientiem, kuri gribētu pierakstīties pie sava ģimenes ārsta, bet šī streika dēļ viņiem saka - tuvākais pieraksts tikai pēc trim nedēļām? Vai iet par maksu?
- Ja skatāmies uz to pacientu skaitu, ko šobrīd, kā ģimenes ārsti ir nodefinējuši, viņi pieņems, tad līdz šim vidējais pacientu skaits dienā ģimenes ārstiem ir 19. Līdz ar to pēc būtības protesta akcija ir beigusies. Ar pacientu skaita augstāko līmeni mēs rēķināmies gripas epidēmiju laikā. Parasti tas ir oktobris un vēlāk, kad sākas dažādi akūto saslimšanu periodi. No otras puses, visu šo protesta periodu mēs esam skaidri iezīmējuši, kur pacienti var vērsties pēc palīdzības - neatliekamā palīdzība, ātrā palīdzība, dežūrpunkti. Arī tagad mēs turpināsim monitorēt, lai pacientiem pieejamība saglabātos un nevajadzētu gaidīt kādās akūtās situācijās. Tas nebūtu pieņemami. Tam visam vēl ir trešā puse. Nedrīkst būt tā, ka par to, kas jau ir valsts apmaksāts, vēl tiek prasīta samaksa. Ja ir situācija, kad ģimenes ārsti kaut ko tādu pieprasa, tad man jālūdz iedzīvotāji vērsties veselības inspekcijā.
- Cilvēks jau nezina, par ko valsts jau samaksājusi, bet par ko viņam liek maksāt.
- Tāpēc ģimenes ārstiem ir jābūt izliktam oficiālam maksas pakalpojumu cenrādim, kur šie pakalpojumi uzskaitīti. Piemēram, nevar tik ņemta samaksa par profilaktiskām apskatēm, kas jau ir iekļautas ģimenes ārstu līgumos un par kurām valsts ir samaksājusi. Ja rodas šaubas, vai par kaut ko ir jāmaksā vai nē, šo informāciju var noskaidrot gan NVD, gan veselības inspekcijā. Mums ir informatīvais tālrunis, un šobrīd ir ieviests arī epasts, kur šāda veida sūdzības var iesūtīt un visām tiek atbildēts. Šīs protesta akcijas laikā esam daudz iemācījušies paši, sapratuši, kur ir sistēmas vājās vietas. Tagad svarīgi ir šīs lietas sakārtot, lai no tā visa sistēma iegūtu. Ja redzam, ka par vienu tēmu ir vairākas sūdzības, tad tas nozīmē, ka sistēmā ir defekts.
- Vai tas nozīmē, ka streika turpinājums līdz 1. oktobrim jāuztver kā simbolisks?
- Domāju, ka jā. Ir viena slikta iezīme. Paziņojumā, kuru ir izplatījusi [Ģimenes ārstu] asociācija, teikts - nelietojiet un nepieslēdzieties eveselībai. Šeit mana nostāj ir ļoti stingra. Ir Ministru kabineta noteikumi, kuros noteikts datums, kad tas stājas spēkā kā obligāts. Šobrīd pēc vienošanās ar Lauku ģimenes ārstu asociāciju šis obligātums no 1. septembra pārvirzās uz 1. janvāri. Ja 1. janvārī tas nenotiks, tad cietīs pacients, jo, piemēram, kompensējamos medikamentus varēs saņemt tikai ar erecepti. Tā jau ir vēršanās tieši pret pacientiem. Nevēlēšanās iet progresa virzienā un atteikšanās no lietām, kas mūsdienās vairs nav nekādas ekstras. Sistēma ir vajadzīga, lai pierādītu, ka finansējumu izmantojam efektīvi, un iedzīvotājiem nav lieki jāstaigā pēc receptes, kad hronisku slimību gadījumā nav nepieciešamības pēc konsultācijas. Tas pats ir ar darba nespējas lapām. Tas tiek ieviests, lai visiem būtu ērtāk un caurskatāmāk dzīvot.
- Esmu dzirdējis progresīvi noskaņotus ārstus sakām, ka eveselība diemžēl ir tehniski nekvalitatīva.
- Kad tie cilvēki šo sistēmu redzēja? Oktobrī, novembrī, vai viņi to redzēja šodien? Ir ļoti liels darbs ieguldīts, lai šo sistēmu padarītu mūsdienīgu, salīdzinot ar to, kāda tā bija pagājušā gada oktobrī. Viens veids, kā sistēmu attīstīt, ir, ja ārsti tai pieslēdzas un norāda uz dažādiem trūkumiem, kurus sistēmas uzlabošanas procesā novērst. Ar darba nespējas lapām šobrīd bažu nav - tie ir trīs klikšķi, un darba nespējas lapa ir izrakstīta. Par kompensējamiem medikamentiem arī nav bažu. Ja agrāk nedēļas laikā bija atprečotas aptuveni 500 recepšu, tad šobrīd jau pie 2000. Ātrums ir labs, aptiekās ir sākuši strādāt, un tagad ir tā otra puse, lai sāk izrakstīt un lietot. Nesaku, ka sistēma jau ir ideāla, bet, lai mēs to padarītu aizvien labāku, tā ir jālieto. Pati no sevis tā labāka nekļūs.
- Vai e-receptes ieviešana nozīmē, ka hroniski slimie pacienti, kuriem regulāri jālieto zāles, varēs iegūt recepti, pat neejot pie ārsta?
- Noteiktu laika posmu jā. Jūs, piemēram, lietojat zāles pret paaugstinātu asinsspiedienu. Šobrīd pēc receptes ir jāiet katru mēnesi, lai gan jūs zāles jau lietojat 20 gadus un pie ārsta ir jāatrādās reizi pusgadā vai gadā, atkarībā no slimības smaguma. Tagad ārsts varēs recepti izrakstīt uz ilgāku laiku.
- Jūs teicāt, ka ģimenes ārstu streiks iezīmēja sistēmas vājās vietas. Vai varat konkretizēt šīs vietas?
- Izvērtējot ģimenes ārstu funkcijas, atklājām vairākus liekus posmus. Piemēram, invaliditātes pagarināšana no ģimenes ārstiem prasa ļoti lielu papīru pārrakstīšanas darbu. Šo birokrātijas slogu viņiem varētu samazināt, un šiem datiem plūstoši būtu jāpāriet tur, kur invaliditāte tiek piešķirta. Mēs redzam, ka neatliekamajā palīdzībā vēršas daudzi pacienti, kuriem būtu jānokļūst pie ģimenes ārsta, bet viņi tiešā veidā dodas uz slimnīcu. Visbēdīgākais, ja to iesaka ģimenes ārsts. Ir, protams, akūtas situācija, kad tas ir jādara, bet bieži vien pacientam ir sajūta - ko tas ģimenes ārsts var izdarīt? Ne viņš analīzes var paņemt, ne pirmo izmeklējumu veikt. Ērtāk ir uzreiz doties uz slimnīcu, jo tur ir lielākas iespējas, ka tikšu rūpīgāk izmeklēts. Tas nozīmē, ka ir jāstiprina ģimenes ārstu institūcija. Kad runāju par primārās veselības centriem un ambulatorās pieņemšanas paplašinājumu pie ģimenes ārstiem, tad tas ir tieši par šo. Lai pacientus novirzītu nevis uz slimnīcu, bet tie paliktu pie ģimenes ārsta arī tajās stundās, kad ģimenes ārsts pats aktīvi nestrādā. Mēs daudz runājam par kvalitātes kritērijiem, un man jāatzīst, ka arī no mūsu puses nav bijusi laba sadarbība ar ģimenes ārstiem, lai izstrādātu tādus kritērijus, kas dod pievienoto vērtību. Tas ir, lai reāli uzlabotos kopējie veselības radītāji, nevis tikai ķeksītim.
- Ja ģimenes ārstam ir liela prakse, tad viņš ir stipri pārslogots. Vai tiek domāts par ģimenes ārstu prakšu skaita palielināšanu?
- Reformu ziņojumā ir divi priekšlikumi. Uz vienu ģimenes ārstu mēs rēķinām 1500 pacientu, kas nodrošina gan pieredzi, gan iespēju atvēlēt laiku katram pacientam. Otra lieta ir prakšu sadarbība, kad vairāki ģimenes ārsti var strādāt kopā, tādējādi nodrošinot labāku pieejamību un uz vairākām praksēm paplašinot komandas locekļu skaitu. Piemēram, vecmāte, fizioterapeits, atsevišķi speciālisti, kuri attiecīgajā vietā ir pieprasīti.
- Šo ideju jau ir gadījies dzirdēt, bet kā tas notiek praksē?
- Jā, ir arī pretestība, bet ir vietas, kur tas notiek. Ārsti ir ieraudzījuši to kā ieguvumu arī pacientiem. Esam aicinājuši pašvaldības iesaistīties un veidot ambulatoros centrus. Svarīga ir arī ģimenes ārstu piekrišana, ka tāda forma vispār var būt.
- Vai šī piekrišana ir?
- Ne līdz galam. Es teiktu, ka nē. Ģimenes ārsti tomēr ir pieraduši strādāt pa vienam, un ir grūti… Zināt, kā kolhozu laikos, kad vienīgo govi ved prom. Tā tas nav plānots. Jāparāda ieguvums, ka, strādājot kopā, var iegūt labāku rezultātu. Tas nenozīmē, ka prakse jālikvidē. Tās nozīmē vairāku prakšu labāku sadarbību.
- Nākamgad veselības aprūpei tiks piešķirts par 200 miljoniem eiro vairāk. Tā ir liela nauda. Kādus uzlabojumus cilvēki reāli ieraudzīs?
- Vispirms par tiem 200 miljoniem. Tur ir divas daļas. Vienu daļu, 80 miljonus, ārsti ieraudzīs savos atalgojumos. Tie 120 miljoni, kas ir budžeta deficīta atkāpe un kuru ir akceptējusi Eiropas Komisija, ir rindu mazināšanai un pieejamības uzlabošanai. Jau tagad tajās vietās, kur esam investējuši tos 34 miljonus, kas jau tika iedoti, rindas samazinās. Var minēt gan gūžu protezēšanu, gan ļoti daudz ir strādāts pie onkoloģijas. Ir vēl viena nianse, kuru līdz galam nebijām apzinājušies. Līdzšinējais finansējuma trūkums ir bijis tik liels, ka ieguvums būs jau tas, ka mums vispār saglabāsies valsts medicīna. Būs ārsti un māsas, kas būs gatavi valsts medicīnas sistēmā strādāt. Ja ar šo atalgojuma palielinājumu noturēsim sistēmu, lai tā nesabrūk, tas jau būs ieguvums. Protams, paralēli strādājot pie rindu mazināšanas, kad cilvēki redz, ka zaļajā koridorā tiek no ģimenes ārsta 10 dienās uz izmeklējumiem un tālāk pie onkologa, uz operāciju un ārstēšanu. Šis ceļš ir skaidri iezīmēts, un mēs redzam, kā uzlabojas agrīnā diagnostika. Tāpat strādājam gan pie kardiovaskulārās sistēmas, gan insulta izdzīvošanas rādītāju uzlabošanas. Ir uzlabojušies mātes un bērna mirstības rādītāji. Katrā diagnožu grupā, izstrādājot vadlīnijas, iegūstam rezultātu. Pacientam galvenais ir tas, ka viņam nav jāiet par maksu pēc pakalpojumiem, kurus valsts apmaksā, un gaidīšanas laiks nav bezgalīgs. Triju mēnešu laikā jūs pie šiem pakalpojumiem tiksiet, nevis deviņus mēnešus būs jāgaida, kā tas šobrīd vēl bieži gadās.
- Cilvēkus uztrauc proporcija starp valsts apmaksātu medicīnu un tiem medicīniskajiem pakalpojumiem, kuri jāapmaksā pašam. Kā šī proporcija mainīsies?
- Šobrīd mums ir augsts pacientu līdzmaksājums. Nevis tāpēc, ka valsts apmaksātam pakalpojumam jāmaksā klāt, bet gan tāpēc, ka pacients ir spiests pats maksāt [lai ātrāk tiktu pie šī pakalpojuma]. Ja runājam par proporciju, tad vairāk nekā 30% ir šie maksas pakalpojumi. Teorija vēsta, ka līdz 25% tie var būt, bet, ja ir vairāk, tad veidojas problēmas. Tas ir saistīts ar finansējuma trūkumu. Naudas piešķiršana rindu mazināšanai jau nozīmē vairāk valsts apmaksātu pakalpojumu. No otras puses, lai būtu tie, kas šos pakalpojumus sniedz, viņiem ir jābūt atalgojuma pieaugumam. Mums trūkst naudas gan cilvēkiem, gan pakalpojumu skaitam (kvotām).
- Dažkārt ir neizpratne, kāpēc tas pats ārsts vienās un tajās pašās telpās pieņem gan par brīvu, gan par samaksu.
- Valsts iepērk noteiktu skaitu pakalpojumu par konkrētu cenu. Piemēram, 100 vizītes pie ārsta mēnesī, bet pacientu ir 150. Tātad 50 pacienti dabū maksāt paši. Vai nu viņi aiziet uz privātpraksi, vai tajā pašā iestādē ir maksas pakalpojumu cenrādis. Lai nodrošinātu visiem valsts apmaksātu pakalpojumu, mums nepieciešams tik daudz naudas, lai varētu no šīs iestādes nopirkt 150 vizītes, bet tam naudas nepietiek.
- Tātad šī sistēma jau ir ielikta pašos pamatos, jo visi zina, cik pacientu būs, bet visiem ārstēšana netiek apmaksāta.
- Jā, mēs zinām, ka būs 150, bet tam mums nav naudas. Otra lieta, ka katrs pakalpojums maksā konkrētu summu. Piemēram, vizīte pie ārsta - 11 eiro, kurā ietilpst telpas, administratīvās izmaksas, ārsta atalgojums, nodoklis, bet algas daļa salīdzinoši kļūst tik maza, ka ārsts saka: ziniet, es par tiem septiņiem eiro vairs negribu pieņemt. Labāk eju tur, kur ir maksas pakalpojumi, jo tur ir reālā cena un ārstam reālais honorārs par darbu. Līdz ar to reizēm valsts šo pakalpojumu var nopirkt, bet nav vairs kas strādā. Līdz ar to jāpieliek gan tur, gan tur. Tāpēc arī šis naudas apjoms ir nepieciešams tik liels. Diemžēl papildinājums nav bijis ilgus gadus un sistēmiski nav likts klāt ne atalgojumos, ne tarifos.
- Kā redzat ģimenes ārstu streika atrisinājumu, jo šobrīd izskatās, ka abas puses ir ietiepušās?
- Kā reiz man teica viens gudrs cilvēks - ja gribat kaut kur likt iekšā naudu, tad tam pakalpojumam arī ir jāmainās. Ja cilvēkiem sāk maksāt vairāk, viņi nesāk strādāt citādi. No mūsu puses ir piedāvājums nevis akli iemest naudu, bet izmainīt dažas lietas, lai pašiem prieks un pacientiem labāk. Mūsu piedāvājums 150 eiro klāt kapitācijai tieši papildu kvalitātes kritērijiem joprojām ir spēkā. Mēs aicināsim ģimenes ārstus uz atklātu sarunu par visām šīm lietām. Varbūt viņi ir gatavi pieņemt šo piedāvājumu? Šobrīd man nav sajūtas, ka es aizsniedzu pašus ārstus, jo diskusija vairāk ir ar asociāciju, kas īsti neko mainīt negrib. Neticu, ka, vienkārši palielinot algas, cilvēki maina darba stilu. Ir mazliet jāpamaina nosacījumi.
