Pirmā Latgales kongresa simtgades atceres svētku pasākuma rīkotāji!
Paldies Jums par izcili skaisto svētku sajūtu gan ceturtā maija koncertā, gan arī par pacilājošo un svinīgo dievkalpojumu, kuram uzmanību bija pievērsušas visas Latvijā pārstāvētās konfesijas. Izcili izdevies bija pieminekļa atklāšanas pasākums ar vairāku Latgales novadu pārstāvniecību un priekšnesumiem.
Vakarā, kad bija noskrējusi ļaužu burzma, varēju aplūkot pieminekli vēlreiz un novērtēt tā kvalitātes. Bija prieks redzēt, ka to pašu saulainajā vakarā vēlējās darīt dažādu paaudžu un tautību rēzeknieši. Viņi fotografējās un gara acīm jau skatīja šī pieminekļa dizainu un iztēlojās tā labiekārtojumu, kāds tas pavērsies gan acīm, gan ērtībai, kad pieminekļa apkārtne tiks pilnībā labiekārtota un darbi pabeigti gan ieklājot flīzes laukumā, gan neļaujot saulē izdegt svaigi ieklātajai velēnai. Tā būs skaista vieta Rēzeknes centrā.
Pirmo iespaidu varā dalīšos ar Orgkomiteju dažās pārdomās, ko radīja Plenārsēde, kura, kā sacīja vairāki mani draugi, atstāja Tautas frontes laika batāliju iespaidu. Jo pēkšņi atklājās nevis Latgales Māras pakājē iekalto vārdu “Vienoti Latvijai!” jēga, bet gan plaisa un ierakumu tranšejas, no kurām dāsni tika apšaudīti gan visi Rēzeknē sabraukušie čiuļi, gan valdības pārstāvji. Jāsaka, ka efektīgi režisētais, talantīga režisora un referentu priekšā celtais spēriens rīdziniekiem pa kājstarpi izdevās lieliski, un jācer, ka daļa pasākuma rīkotāju, kura tieši to bija vēlējusies, palika gandarīti par Plenārsēdes rezultātu. Bet - jautāju: kas notiks pēc svētkiem un kongresa, kad mums visiem kopā nāksies sēsties pie viena galda, ēst no vienas bļodas un ar to pašu karoti?
Pirmo iespaidu kontekstā man, kā Orgkomitejas loceklim, palika neskaidrs jautājums par Pirmā Latgales kongresa atceres svētku pasākuma, saukta par "Latgales kongresu" leģitimitāti, ko vaicāja arī godātais Jānis Streičs. Viņa jautājums rosināja domāt par tiesiskajiem aspektiem, kuros es nebūdams profesionālis, atrodu kongresa rīcību un rezultātus stipri vien apšaubošu pamatu.
Vai šis svētku pasākums bija saucams par kongresu? Iespējams, ka jā. Bet vai par Latgales? Vai VISAS Latgales? Kāda bija kongresa delegātu pārstāvniecība? Vai tā pārklāja visu Latgales pašvaldību teritorijas? Vai pirms kongresa bija delegātu izvirzīšana un mandātu deleģēšana tik nopietnam pasākumam, kurš pretendēja uz politiskām sekām, kas jau baumu līmenī satrauca daudzus svētku pasākumā klātesošos. Vai Plenārsēde bija izziņota kā rezolūcijas punktu apspriešanas pasākums, vai arī farss, kas radās, mēģinot pēkšņi parādījušos rezolūciju apspriest un leģitimēt, bija iepriekš plānots jeb radās kā negribēts blakus efekts, kurš neatstāja labu un pārliecinošu iespaidu. Jāatzīst, ka mani pašu kongresa ēkā ielaida "viesa" statusā, respektīvi, ar aukliņā iekārtu uzrakstu, ka manas tiesības līdzdarboties ir tikai kā viesim - klausīties un aplaudēt.
Mulsumu par Plenārsēdes mērķi radīja satraukuma pilnās gaidas un neziņa līdz sēdes sākumam gan man, gan daudziem citiem, izmisīgi meklējot pēc tā arī nepieejamās rezolūcijas. Neziņas pilnā situācija atstāja sajūtu vai nu par nepietiekami operatīvu un sasteigtu kongresa rīkotāju rīcību, vai arī par apzinātu vēlēšanos ar rezolūcijas pēkšņo parādīšanos veicināt cienījamā režisora Viestura Kairiša šķietami spontānās, taču savlaicīgi sagatavotās un efektīgās runas radīto šoku vienā plenārsēdes dalībnieku daļā un gaviles daļā zāles.
Vēl iepriekšējā vakarā nepieejamās, bet pirms Plenārsēdes pēkšņi parādījušās rezolūcijas saturs noteikti ir diskusijas vērts un - noteikti vēl vairāk - saskaņotas un mērķtiecīgas rīcības vērts. Taču, manuprāt, tajā pietrūka daudzu pārdomātu punktu, kurus, savlaicīgi sazinoties ar Orgkomiteju, būtu varēts pārdomāti iestrādāt, tādējādi pilnvērtīgi un juridiski noslīpētā formā piepildot to gan ar ekonomisko, gan sociālo, politisko un kultūras ROSINĀJUMU bloku.
Pat, ja sestā maija plenārsēdē, sekcijās un kuluāros notika diskusija par rezolūcijas saturu un tajā skartajiem nozīmīgajiem jautājumiem, diezin vai tā bija iespējams paveikt to, kas netika darīts vairākus mēnešus iepriekš mērķtiecīgi strādājot pie LR likumdošanā, Valsts Satversmē, pašvaldību normatīvajos dokumentos iestrādājamajiem labas gribas, bet diskusijas kārtā pieteiktajiem un pietiekami polemiskajiem jautājumiem.
Savukārt no svētku pasākuma viesu - tā dēvēto "kongresa delegātu" nepilnīgi leģitīmā sastāva nav iespējams panākt leģitīmu sasāpējušo jautājumu virzību par tām iecerētajām likumdošanas IEROSMĒM, kurām tika cerēts pievērst pastiprinātu uzmanību. Taču - pilnībā piekrītu svētku pasākuma rīkotāju labajai gribai rosināt sabiedriskās, administratīvās un politiskās pārstāvniecības uzmanību un ievērību Latgales iedzīvotāju kultūras identitātes jautājumiem, reģionālās savdabības aizsardzībai un kopšanai.
Ticu, ka pēc šī Latgales pirmā kongresa simtgades atceres pasākuma izskaņas, visā pārējā Latvijā, gan sabiedrība, gan valsts politiskā elite ar lielāku uzmanību iedziļināsies ne tikai Latgales, bet visu Latvijas novadu emocionālo, nacionālo un sociāli ekonomisko jautājumu dialektikā. Un tieši Rēzeknes kongresa uzjundītās domas ļaus jaunā gaismā, dziļāk un politiski tālredzīgāk risināt līdz šim nepietiekami novērtētos jautājumus. Jo mūsu visu mērķis ir dzīvot un strādāt tā, lai piepildītos uz Latgales Māras postamenta iekaltie vārdi - Vienoti Latvijai.
