Šis gads man šķiet politiskas paviršības gads. Politiski bīstamas muldēšanas un nesaturīgas plātīšanās gads. Pasaule šogad kļuva labilāka. Taču, neraugoties uz lokālu tās fragmentēšanos, drupināšanos dažādās planētas Zeme malās, pat lielvalstu līderi itin bieži tik vien zināja, kā demonstrēt savas iedomas un iegribas. Uzplauka populisms. Man tas liecina, ka politiku pārņem viduvējības. Nevis savu valstu tālākas nākotnes un mūsu planētas pozitīvas perspektīvas cienīgi līderi.
2017. gads ir politisko līderu līmeņa devalvācijas gads. Tostarp - gan ANO, gan NATO, gan ES, gan arī ASV utt. Sevišķi man kremt šo līderu nespēja savākt Eiropas Savienību atbilstoši tās iekšējiem procesiem. Un vēl - izvēle starp vienpolāru vai daudzpolāru pasaules politiku kā šķelšanās iemesls. Un tieši tāpēc es, piemēram, uzskatu, ka terorisma recidīvi (šogad - Stambula, Stokholma, Kabula, Londona, Teherāna…) dažādos kontinentos kļūst bezmaz vai par ikdienu lielā mērā tieši šo starptautisko organizāciju vārgulības un ietekmīgo valstu egoistisko pozu dēļ. Es pat pieļauju, ka attieksmē pret starptautisko terorismu šajās organizācijās un dažās lielvalstīs arvien pastāv zināms saudzēšanas režīms.
Latvijas telpā šīs devalvācijas dinamika šogad nebija tik izteikta, bet - tā kā Latvijai globālo organizāciju kvalitātes vērtējumā arvien trūkst savas stājas, man tas liecina, ka Latvijas vadoņi arvien vēlas vairāk paklausīt ES funkcionāriem nekā piedalīties ES stiprināšanā ar savu galvu. Piemēram, ES, šķiet, septembrī ņēmās ar jauno savienības rūpniecības politikas stratēģiju. Neredzu, ka šīs politikas elementi būtu tikuši operatīvi transformēti mūsu valsts ražošanas atdzimšanas labad. Kas lietišķs Latvijai ir ko teikt kaut vai, piemēram, sakarā ar «tīru, konkurētspējīgu un savienotu mobilitāti»? Vai arī mēs esam «tīri» vien tāpēc, ka neko nedarām? Lai arī tiek uzsvērts, ka šīs «stratēģijas īstenošana praksē ir kopīga atbildība. Tās izdošanās ir atkarīga no ES iestāžu un reģionu centieniem, sadarbības un līdzatbildības un, pats svarīgākais, pašas rūpniecības aktīvas iesaistīšanās.» Kādā līmenī, ar kādiem saviem jauniem produktiem mēs paredzam Latvijas aktīvo iesaistīšanos?
Jā, ikdienišķā (ne futūristiskā) līmenī Māra Kučinska valdība man šķiet krietni pievilcīgāka par dažu iepriekšējo. Lai arī izglītības reformu es uzskatu vairāk par politiska stulbuma nekā profesionālas apjēgas noteiktu, lai arī veselības sistēmas reformā tirgus iekāre pagaidām valda pār gribu panākt sistēmiski garantētu tautas veselības uzlabošanos, kopumā es šo valdību respektēju tās visai loģiskā prakticisma dēļ. Krietna daļa pozu un rīcības imitācijas ir tomēr pazudušas. Taču - neraugoties uz valdības akceptēto, trīs gados realizējamo valsts pārvaldes reformu plānu, birokratizācija turpinās. Ierēdņu pārmērīgais skaits - tā ir viena lieta, bet galvenais man šķiet ārkārtīgi zemais pārvaldes, birokrātiskās kultūras līmenis. Esmu arī šogad ākstījies, proti - attiecīgi saģērbies gājis valsts un pašvaldību iestādēs ar kaut kādiem sadomātiem lūgumiem, tik vien tādēļ, lai uzzinātu, cik ieinteresēti ir šie mūsu apmaksātie ļaudis mūsu vajadzībās. Kopumā - šī ieinteresētība man likusies visai ciniska. Tā ka mans šī gada secinājums - valsts pārvaldes reforma Latvijā nav tik daudz mehāniskas, cik cilvēciskās kvalitātes problēma.
Pasaules un Latvijas politisko notikumu sarakstu jūs varat viegli atrast un vērtēt paši. Bet tas, kā šogad te faktiski jau sākusies nākamo Saeimas vēlēšanu kampaņa, man šajās vēlēšanās nekādu jaunu valsts kvalitāti, politikas, lēmējvaras apzinātu tiekšanos uz gaišāku Latvijas nākotni nesola. Tomēr - šogad mans balsts un cerību avots bijuši jauni cilvēki - viņu gaišais skatiens un sakarīgās domas par Latviju un tās nākotni. Tās nav bijušas epizodes. Man laimējies sastapt šādu ieinteresētu jaunu ļaužu attieksmi tik bieži, lai es ņemtos apgalvot, ka tas ir paaudzes noskaņojums. Un man tas patīk. Tā ir mana priecīgākā politiskā atziņa šogad. Jā, to var viegli izārdīt. Jo līderības institūts arī te nav spēcīgs. Ir visai viegli panākt, lai arī šie savā valstī ieinteresētie jaunie ļaudis kļūst par jaunajiem emigrantiem. Un tomēr - es jūtu, ka viņos ir tas patības spēks, kas ļauj skaidri redzēt un vērtēt notiekošo, tas spēks, kurš ja ne šogad un nākamgad, tad tomēr ne tālā nākotnē aizstās esošo, arvien senilo politisko praksi ar pozitīvu nākotnes politiku. Laimīgu jauno gadu!
