Cienījamā Anita Daukštes kundze!
Avīze, kuras galvenā redaktore Jūs esat, ir pazīstama ar rakstos pausto viedokļu plašo diapazonu un autoru pozīciju dažādību. Tās, kā zināms, ir būtiskas demokrātiskas žurnālistikas pazīmes. Bet tas, mūsuprāt, nenozīmē, ka uzskatu daudzveidībā varētu atrasties vieta arī nacionālā naida kurināšanai, izmantojot nacistu piekopto argumentāciju un klaji pārkāpjot likumdošanā paredzēto aizliegumu.
Runa ir par Neatkarīgās š.g. 15. februāra numurā 2. un 3. lapaspusē publicēto Elitas Veidemanes interviju Andris Grūtups: Sērkociņš ir tuvu benzīna mucai. Ja Andra Grūtupa antisemītiskie uzskati īpaši nepārsteidz, jo viņš arī pats tos īpaši neslēpj, tad Elitas Veidemanes (gribam Jums atgādināt – jūsu vietnieces) vēlme ne tikai dot viņam iespēju publiski tos propagandēt, bet arī ar saviem jautājumiem un komentāriem aktīvi atbalstīt, izraisa pamatotu sašutumu.
Viņiem abiem nerodas nekādu šaubu un domstarpību par to, ka pie valodas referenduma izraisīšanas ir vainīgs vienīgi Lindermans (ko varbūt varētu saprast), un to viņš pastrādājis tāpēc, ka ir ebreju revolucionārs, tāds īpašs cilvēku (vai necilvēku?) ar viņa etnisko izcelsmi saistīts tips, kas visu ienīst un visur kurina naidu. Elita Veidemane piemet sarunai savu artaviņu, izsakot izbrīnu par to, ka par Lindermana provokācijām pret valsti, kurā viņš dzīvo, klusē Latvijas ebreju kopiena. Un, ja šīs divas lietas savieno, rodas pilnīga skaidrība, kas tad ir visu Latvijas un latviešu tautas bēdu pamatā.
Vispirms, skaidrības labad, gribam norādīt, ka ebreju kopiena, tāpat kā visas nacionālo minoritāšu kopienas, nenodarbojas ar politiku. Tās uzmanības lokā ir tikai sociālie un kultūras jautājumi. Ebreju izcelsmes iedzīvotāji paši lemj par savu līdzdalību kopienā, un viņu uzskati nekādā veidā netiek nedz skaidroti, nedz, jo vairāk, kontrolēti. Kopienā, tāpat kā visā sabiedrībā, pastāv visdažādākie viedokļi par referendumu. Tāpēc nevajag gaidīt no kopienas vienīgi pareizās nostājas formulējumus.
Taču nesalīdzināmi svarīgāks un satraucošāks ir cits ar šo interviju saistīts jautājums. Kāpēc tās dalībnieki uzskata, ka ebreju kopienai ir jāuzņemas atbildība par sava iespējamā locekļa iespējams sabiedrībai kaitīgo rīcību? Vai tas nebūtu apmēram tikpat nejēdzīgi un nepieņemami, kā apgalvot, ka par Arāja un viņa komandas asiņainajiem noziegumiem atbildība būtu jāuzņemas visai latviešu tautai? Kaut arī Lindermans, cik aplama arī mums nešķistu viņa rīcība, tomēr nav pielīdzināms Arājam, jo nav slepkava un, spriežot pēc līdzšinējās tiesībsargājošo struktūru reakcijas, rīkojas mūsu valsts likuma robežās.
Bet tagad atcerēsimies, ka viss Holokosta traģēdijas teorētiskais pamatojums bija baismi vienkāršs: visās vācu tautas un pat cilvēces nelaimēs ir vainīga ebreju tauta kopumā un tāpēc tā ir iznīcināma līdz pēdējam bērnam. Tagad šos murgus ja ne tieši, bet zemtekstā cenšas atdzīvināt Andris Grūtups ar Elitas Veidemanes atbalstu. Mēģinot iestāstīt, ka Mordehājs Bogrovs, Lindermans un viņiem līdzīgie iedomātās vai reālās neģēlības ir pastrādājuši un vēl pastrādās tieši ebreju kā tautas pārstāvji, ebreju revolucionāri, nevis kā kādi slikti cilvēki, kas diemžēl mēdz būt jebkurā tautā.
Kas Latvijā piekritīs tam, ka latviešu tauta jāpārstāv nevis Rainim, bet gan, teiksim, tam pašam Arājam. Kāpēc par ebreju tautas pārstāvi, kā lasītājiem mēģina iestāstīt Grūtups, būtu jāuzskata slepkava Bogrovs un nevis Einšteins vai, runājot par Latviju, teiksim, Mavriks Vulfsons? Bet, ja tas tomēr ir iespējams, tad ar ko tas atšķiras no Hitlera un viņa domubiedra pozīcijas?
Grūtups ir pat tik augstsirdīgs, ka gatavs draudzēties kaut vai ar krieviem, kas, protams, būtu tikai apsveicami, ja zemtekstā atkal nebūtu aicinājums draudzēties pret ebrejiem, kas, viņaprāt, kā visu citu tīšām sagandē arī latviešu un krievu attiecības.
Vai tiešām nepietiek ar sešiem miljoniem noslepkavoto cilvēku, kuru vienīgā vaina bija viņu nacionālā izcelsme, ko cilvēks, kā zināms, neizvēlas? Vai nepietiek ar to, ka no Latvijas ebreju draudzes izglābās mazāk kā desmitā daļa? Vai mēs tā arī neiemācīsimies ja ne lepoties, tad vismaz cienīt tos daudzus simtus latviešu un citas izcelsmes Latvijas iedzīvotājus, kas it kā pilnīgi bezcerīgā situācijā, riskējot ar savu tuvinieku dzīvībām glāba Holokosta gados savus ebreju tautības līdzpilsoņus un bieži vien ar viņiem kopā gāja bojā?
Un pēdējais jautājums: vai Jums nav tāda sajūta, ka ap referendumu rosās arī tādi spēki, kas vēlas novērst sabiedrības uzmanību no tā, ka latviešu valodas nākotni visnopietnāk apdraud nevis lindermani, bet tie, kas pa visiem atjaunotās neatkarības gadiem nav uzskatījuši par vajadzīgu koncentrēt visus spēkus Latvijas un pirmām kārtām latviešu tautas demogrāfisko problēmu risināšanai? Valoda bez tautas nedzīvo. Ja referendums pēkšņi pievērstu uzmanību šai problēmai un liktu visiem apvienoties Latvijas, latviešu tautas un latviešu valodas nākotnes vārdā, tā nejēdzībai tomēr rastos jēga.
