Sociālo vietni "Facebook" pārpludina ieraksti un fotogrāfijas ar šogad "nomedītajām" pirmajām sēnēm - bisītēm, murķeļiem, lāčpurniem, lāčpupiem..
Arī pavasaris - aprīlis un maijs - ir ražens sēņu laiks Latvijas mežos. Divu sugu bisītes - parastā bisīte un dižā bisīte - visbiežāk ir pirmās, kas jau aprīļa sākumā izdzen virs zemes savus augļķermeņus, raksta LVM.
Bisītes ir prāvas vai lielas askusēnes ar dažādi (pārsvarā - ļoti neregulāri) sakrokotām brūnām cepurītēm un gaišiem kātiņiem, gandrīz visas - dobas.
Bisītes, atkarībā no sugas, aug uz zemes vai uz trūdošas koksnes, vairākums - jau paagri pavasarī, bet pa vienai sugai - pavasara/vasaras mijā un rudenī. Sastopamības biežums - no ļoti bieži līdz ārkārtīgi reti, raksta portāls senes.lv.
To viegli atrast izcirtumos, nesenos skuju koku stādījumos, laucēs, degumos un citās atklātās teritorijās; nereti parastās bisītes ieraugāmas meža ceļu un taku malās, bieži kokmateriālu krautuvju vietās. To augļķermeņi mēdz augt grupās. Parastās bisītes krokainā cepurīte ir samērā plata, ieapaļa, tās ārpuses krāsa ir pamatā brūna, taču var mainīties no (dzeltenbrūnas) līdz tumšai (kafijas brūnai), iekšpuses krāsa ir netīri balta. Cepurīte vairāk vai mazāk pieaugusi kātiņam. Kātiņš ir īss, resns un gaišs, parasti - iedzeltens. Gan kātiņš, gan cepurīte parastajai bisītei ir trausli, izteikti dobi un ar gaļīgu konsistenci.
Indīgas vai ēdamas?
Vienlaikus portāls senes.lv brīdina, ka pašas izplatītākās bisītes ir indīgas.Tās varot lietot uzturā, tikai pareizi termiski apstrādājot. Taču drošāk ir tās nelietot uzturā.
Arī LVM iesaka parasto un dižo bisīti mežā doties vien aplūkot, nevis ēst.
"Pavasara sēņotājiem vērts atgādināt, ka divas bisīšu sugas - parastā un dižā bisīte - satur toksisku vielu giromitrīnu, kas negatīvi iedarbojas uz cilvēka aknu un nieru šūnām, uz nervu sistēmu, gremošanas sistēmu un izraisa hemolīzi jeb eritrocītu sairšanu. Pat vārot sēnes vairākas reizes, zināma deva toksīna tomēr saglabājas, tāpēc prātīgāk būtu bisītes pārtikā nelietot nemaz.
Ik pavasari Latvijā tiek fiksēti arī saindēšanās gadījumi. Reizēm sēņu ēdāji ar bisītēm saindējas ne vien tāpēc, ka uzskata tās par neindīgām, bet arī gluži netīši, jo neatpazīst šīs sēnes - jauc tās ar ārēji nedaudz līdzīgajiem lāčpurniem un ķēvpupiem. Vērts atcerēties, ka pavasarī atrodamo indīgo bisīšu druknie augļķermeņi veidoti no labi attīstīta kātiņa un tam nedaudz pieaugušas krokotas cepurītes. Uzkrītošākā pazīme šo sēņu atšķiršanai no ēdamajiem lāčpurniem un ķēvpupiem meklējama to cepurītes krokojumā, proti, bisītēm cepurītes krokas ir neregulāri viļņoti izlocītas, savukārt lāčpurniem un ķēvpupiem cepurītes krokas nedaudz līdzinās bišu darinātām šūnām un ir regulārākas," raksta LVM.
Kā atšķirt, kura sēne ēdama, kura nē?
Lāčpurnus no bisītēm var atsķirt pēc krāsas: lāčpurni ir drusciņ pelēcīgāki nekā bisītes. Taču, ja uz krāsu vien nevar paļauties, tad jāskatās uz kātiņu.
Lāčpurnam tas ir izteiktāks, bet bisītei kātiņš ir pavisam īsiņš.
Tāpat atšķiras krokojums. Lāčpurnam krokojumā redzamas regulāras šūnas, bet bisītei krokojums izskatās kā smadzenes.
