RECENZIJA: Paradise Lost ''Medusa''

Publicitātes foto
  • Publicitātes foto
1 / 1

Pavisam nesen nosapņojās, ka Latvijā viesosies “doom metal” milži “Paradise Lost”, un sapnis jau nākamajā vai aiznākamajā dienā izrādījās pravietisks, tiesa, briti pie mums viesojas tikai jaunā albuma izskatā.

Uz CD vāciņa var izlasīt, ka grupa no septembra sākuma līdz decembra vidum uzstāsies 37 pilsētās, taču Rīgas (arī Tallinas un Viļņas) nav to skaitā - laikam “Paradise Lost” 2004. gada decembrī koncerts Ķīpsalas hallē nav diez ko paticis, ja jau kopš tiem viņi tik spītīgi met līkumu latvju galvaspilsētai… Kas attiecas uz “Medusa”, tad šis pēc skaita ir 15. studijas albums grupas teju 30 gadu ilgās pastāvēšanas vēsturē. Kārtējās izmaiņas skārušas sitamo instrumentu sekciju, proti, atkal nomainījies bundzinieks - ilggadējā bunguvīra, zviedra Adriana Erlandsona vietu ieņēmis viņa kaimiņš no Somijas, tikai 23 gadus jaunais Valteri Veirinens no grupas “Abhorrence”. Šādas pārmaiņas gan nav nekas pārsteidzošs, jo Valteri ir jau septītais “Paradise Lost” bundzinieks, kamēr pārējie mūziķi sastāvā ir nemainīgi no pašas pirmās grupas pastāvēšanas dienas: Niks Holmss (vokāls), Gregors Makintošs (ģitāra), Ārons Ēdijs (ritma ģitāra) un Stefens Edmondsons (bass).

PAR. Iesākuši albumu nedaudz grūsni, kā pēc ilgāka laika ierūsējuši, “Paradise Lost” saņemas un tā beigu daļā jau nodod pēc pilnas programmas. Labākā dziesma ir “The Longest Winter” (pēc skaita ceturtā), bet nobeigums jau ir pavisam ekselents - “No Passage For The Dead”, “Blood & Chaos” un smeldzīgā “Until The Grave”. “Šis bez šaubām ir pa ilgiem laikiem veiksmīgākais “Paradise Lost” darbs,” uz CD vāka citēts izdevums “Rock Tribune” - šāds vai līdzīgs teksts no kāda prestiža mūzikas žurnāla rēgojas teju uz visiem diskiem, jo kaut kā jau ir jāreklamē minētais produkts, taču šoreiz “tribūniešiem” var piekrist par visiem 100%. Labs “doom metal” ar Holmsa plašo vokāla amplitūdu, kas svārstās no tā saucamā “tīrā” līdz pat “groulam”.

PRET. Protams, šis albums nevelk līdz “Gothic” (1991), “Shades Of God” (1992) vai “Icon” (1993) līmenim, bet to jau neviens no šīs grupas sen vairs negaida - galvenais, lai nesataisa tādu šmuci kā “Host” (1999) laikā.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.

Komentāri [2]

 
dm
tiesi Host ir vinju labakais albums
12.oktobris, 20:03 Atbildēt
Raimonds
Draconian Times bija pati kulminācija grupas pastāvēšanas vēsturē, bet pozitīvi pārsteidza The Plague Within. Pēdējais ir ok, bet gaidīju vairāk pēc 15. gada albūma
9.oktobris, 16:13 Atbildēt

Mūzika Vairāk >

Kaut kas traks!