Nupat iznācis rakstnieka Arno Jundzes jaunais romāns Bergs&relikviju mednieki. Maijā apritēs gads, kopš viņš vada Latvijas Rakstnieku savienību. Un pagājušais, Raiņa un Aspazijas jubilejas gads, devis iespēju veidot filmu un laikmetīgās mākslas izstādi. Par to arī runājām.
– Tavs jaunais romāns tiek pieteikts kā pirmais latviešu kriptotrilleris un latviešu da Vinči kods. Kā radās romāna ideja, kas tajā bija vilinošs?
– Romāna ideja radās ļoti strauji, lai gan domu, ka derētu uzrakstīt grāmatu par Latvijā apslēptajiem bruņinieku ordeņu dārgumiem, nēsāju sen. Kādreiz prasīju pat citiem rakstniekiem, kāpēc viņi neraksta? Šī ideja nebūt nav tik absurda, kā šķiet. Drīzāk naivums ir domāt, ka melnie arheologi mūsdienās klīst pa Latviju, meklējot tās muļķīgās «vikingu saktiņas» vai sarūsējušās plintītes, ko par dažiem eiro pēc tam pārdod internetā. Ar to jau pat papirosiem grūti nopelnīt. Viņi meklē šos leģendāros dārgumus.
Bet romāns atnāca ļoti konkrēti un vienā mirklī – Venēcijā, Dodžu pils cietuma pagalmā. Bums! Tad izsludināja konkursu. Man paveicās, jo 2014. gada beigās iznāca garas brīvdienas – deviņpadsmit dienās, rakstot pa divdesmit stundām dienā, drusku pasnaužot un pasapņojot, kas notiks nākamajā nodaļā, es manuskriptu uzrakstīju.
– Kādas romānā ir vēsturiskās patiesības un fantāzijas proporcijas? Vai to var dēvēt par vēsturisku trilleri?
– Tā ir dēka, mūsdienu pasaka pieaugušajiem. Sauc, kā gribi! Galvenais, lai interesanti lasīt. Viss, ko rakstu, protams, ir mana fantāzija. Kā saka romāna varonis kardināls – mēs taču neviens nebijām klāt brīdī, kad Dievs uzrunāja Mozu. Mozus grāmatas ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Fantastisks teksts, jaunajā latviešu Bībeles tulkojumā tas beidzot ir īsta pērle. Templiešu ordenis Jeruzālemes Tempļa kalnā kaut ko raka. Tas ir fakts. Bija arī kādas vienošanās starp vecajiem ordeņiem: templiešiem, teitoņiem, maltiešiem. Protams, klāt neesmu stāvējis. Mani varoņi meklē slepenu teitoņu ordeņa karti, kas, sadalīta trīs daļās, paslēpta trīs dažādās Eiropas vietās. Pirmo daļu Kelteru arhīvā atrod profesors Blūms, galvenā varoņa draugs. Šo arhīvu Latvija atguva pirms dažiem gadiem. Venēcija – kas tur bijis, zina, romānā viss ir īsts, pat viesnīca. Trakākais bija staigāt pa svētā Marka baziliku un Dodžu pili un domāt, kā mani varoņi varētu veikt gadsimta ielaušanos, kuru neviens nedrīkst pat pamanīt, jo kartes otrā daļa ir noslēpta Svētā Marka dārgumu glabātavā. Romas baznīcas arī ir īstas un ļoti skaistas. Tajās norisinās trešās slepenās kartes daļas meklējumi. Nu un beigas – vai tad Aizputē nav ordeņa pils? Žēl tikai, ka ļoti nolaista, kauns uz to skatīties.
– Vai galvenajiem varoņiem, citiem tēliem ir prototipi?
– Nē, salīmēti no daļiņām. Man bija svarīgi, lai varoņi kašķētos un plēstos. Apstākļi ir tādi, ka viņiem bieži, bēgot no bandītiem, nākas pat gulēt vienā gultā, bet pretēji jebkādai loģikai viņiem nav intīmas tuvības. Abi tikai ecējas. Īsteni latvieši.
Ronalds Bergs ir Gulivers. Cilvēks–kalns, kā teica Svifta kungs. Dīvāni par mazu, stenderes pārāk zemas. Izbijis profesionāls basketbolists, beidzis miesassargu akadēmiju Krievijā, strādājis pie oligarha. Ļoti vientuļš, sabojātu veselību, ironisks, mērķtiecīgs. Problēma bija izdomāt uzvārdu. Sākumā spriedu, lai iet Kalns. Tad sapratu, būs jātaisnojas visiem man pazīstamajiem Kalniem. Nevienu Bergu, par laimi, nepazīstu. Viņš visu laiku kritizē galveno varoni, kura neprot ģērbties un vispār nav Berga gaumē. Bet reizēm ir. Linda Mīļā savukārt uzskata viņu par cilvēku, kuram nav pārāk daudz prāta. Linda man ir tāds latvju feministes un princeses krustojums. Ar uzvārdu bija ļoti vienkārši. Jaunpiebalgā, kur esmu dzimis, bija ļoti daudz interesantu latvisku uzvārdu, arī īpašības vārdi ar noteikto galotni. Bagātais, Platais, Biezais, par Kamzoļiem un Zābakiem, Cimdiņiem nemaz nerunāsim. Izdomāju, ka varones uzvārds būs Mīļā. Vārdu aizņēmos no režisores Lindas Oltes. Viņa teica, ka neiebilst. Linda romānā ir mana mīļā varone.
– Romāns godalgots Zvaigznes ABC nacionālā bestsellera konkursā. Tad jau zini, kāda ir dižpārdokļa formula?
– Es nezinu! To prasi žūrijai. Ja es zinātu, sēdētu saulītē zem palmām. Esmu intervējis ne vienu vien bestselleru autoru – neviens to nezina. Pasaulslavenā Salla Simuka skaidri un gaiši man teica, ka nesaprot, ar ko viņas bestselleru triloģija ir labāka par iepriekšējām septiņām grāmatām. Vienu gan es varu pateikt – ja rakstnieks atdod manuskriptu izdevniecībai, tad autors vēlas, lai viņa grāmatas pirktu. Vai tiešām kāds tic dažam autoram, kas stāsta, ka viņam esot vienalga. Apgāds samaksā tūkstošus par tipogrāfiju, redaktoru un korektoru darbu, bet viens tāds apgalvo – viņš pat neesot domājis, ka grāmata kādam būtu jāpērk. Mūsdienās tādiem īpatņiem ir digitālā druka un interneta platformas, kas par dažiem desmitiem eiro pašas saliek visus opusus. Nē, ja iet uz izdevniecību, tad grib.
Man patika konkursa provocējošais uzstādījums. Bija slēgtas aploksnes, anonīmi manuskripti, žūrija. Viņi taču pat nezināja, ka lasa manu grāmatu. Teikšu, kā bija – mani Zvaigznes ABC konkurss iedrošināja uzrakstīt romānu, par kuru citādi... Jā, es nebiju drošs, vai kādam tas interesē, jo mums šo jomu piepilda skandināvu, britu un amerikāņu autori. Aiz viņiem stāv lielie apgādi, redaktoru armija, mārketinga nodaļas. Tā ir milzu industrija, kurā mēs izskatāmies vārgi. Kaut gan vēsturiski bija laiks, kad tagad par klasiķiem saukti latviešu rakstnieki rakstīja lieliskus šausmu stāstus un dēku romānus. Domāju, ka visa šī apšaubāmā kampaņa ap Dvēseļu puteni beidzot varbūt arī kādu piespieda to izlasīt, bet Aleksandra Grīna Tobago, Trīs vanagus, Nameja gredzenu zina arī bez piespiešanas. Tie jau sen dzīvo citās mākslās, tāpat kā Rutku tēva Vella kalpi. Kurš zina Aleksandra Grīna ārkārtīgi augstvērtīgo un pētnieku cildināto triloģiju Saderinātie? Bet, ja pateiksi Tobago, dažs tev pretim pat dziesmiņu nodungos. Rainis tulkoja Grāfu Monte Kristo, bet Anšlavs Eglītis kāda romāna virsrakstā uzdod jautājumu Vai te var dabūt alu?
– Pagājušonedēļ pasniegtas Kilograms kultūras 2015 balvas, un finālā esi iebalsots pat ar diviem darbiem, taču nevis literatūras un grāmatniecības kategorijā, bet gan kino un gada pārsteiguma kategorijā. Esi LTV dokumentālās filmas Jānis. Elza. Mīlas grāmata scenārija autors, turklāt tajā redzams kā teicējs, kā arī biji laikmetīgās mākslas izstādes Man sirdī tīģer’s kurators līdzās mākslas zinātniecei Ingai Šteimanei. Ar šo izstādi tika atklāta jaunā Mākslas stacija Dubulti. Ko tev deva šī pieredze?
– Paldies balsotājiem! Ar Aspazijas un Raiņa gada projektiem bija tā netveramā izjūta, ka visas durvis it kā pašas atveras un šķēršļi atkāpjas. Kad sāku pierunāt Ingu Šteimani, ka jāsarīko laikmetīgās mākslas izstāde, rezultātu jau nevarējām pat sapnī nosapņot. Par laimi, Inga piekrita. Zināju, ja būs viņa, izstāde notiks. Te laikam nostrādāja teiciens par trāpīšanu īstajā laikā un vietā. Atradās darbi, īpašā telpa, pat Izraēlas un ēģiptiešu mākslinieki piekrita būt kopā vienā izstādē.
Jānis. Elza. Mīlas grāmata man nozīmē ļoti daudz. Tā beidzot bija iespēja uztaisīt stāstu par dižgariem tā, kā gribējās pašam, nepakļaujot to sižetā redzamajai bildei vai studijas viesu garastāvoklim. Tā ir mana versija, kā mūsdienās jāstāsta par kultūru. Liela veiksme bija Lindas Oltes līdzdalība – viņa manam papīra stāstam iedeva vizuālo ietvaru. Citādi jau tas tā arī uz papīra paliktu. Linda ielika savu sirdi un dvēseli. Andris Priedītis perfekti uzfilmēja. Tieši tā, kā Linda bija iecerējusi. Madara Botmane un Jānis Znotiņš izdzīvoja varoņu dzīves. Viņi bija tādi, kā es jutu rakstot. Cilvēkiem patika. Vēl pirms pāris nedēļām saņēmu vēstulīti feisbukā, skatītāja teica paldies.
– Maijā apritēs gads, kopš esi ievēlēts Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) priekšsēdētāja amatā. Kādi bija plāni, kas paveikts?
– Kad notika vēlēšanas, gribētāju nonākt amatā nebija. Bija tikai runas pa kaktiem, ka viss esot slikti. Nekas jau nebija ne slikti, ne katastrofāli. Iepriekšējie priekšsēdētāji Ieva Kolmane un Jānis Jurkāns nosargāja organizāciju ārkārtīgi grūtā laikā, kad bankrotēja Parex, Krājbanka un Liepājas metalurgs. Skaidrs, ja mērķis ir skarbs – izdzīvot, tad nevar domāt par attīstību, vienkārši jāiztur. To, ka LRS var vairāk, parādīja Aspazijas un Raiņa jubilejas gada pasākumi, kuru faktiski koordinēja divas organizācijas – LRS un Memoriālo muzeju apvienība. Jurkāns noriskēja un piekrita, man atlika aizvadīt šo gadu līdz galam.
Kad mani vēlēja, nesolīju ātras izmaiņas un revolūcijas. Strādājam vienlaikus daudzos virzienos. Ejam uz attīstību. Pamazām audzējam muskuļus un spēku. Pērn uzņēmām vienpadsmit jaunus biedrus. Rakstnieki beidzot ir atcerējušies, ka Dubultos ir rezidenču māja, kas nav sliktāka par Ventspili. Projektu konkursos šogad vien esam piesaistījuši gandrīz 300 000 eiro.
– Tev nācās arī piedzīvot Latvijas Literatūras centra (LLC) skandālu. Kādi ir tavi secinājumi par notikušo?
– Notikušais met ēnu uz visu kultūras vidi. Fakts, ka mums vēl joprojām nav Likuma par radošajām organizācijām un personām, kas ir gatavs, domāju, tieši saistīts ar šo. Esmu pārliecināts – lielākā daļa rakstnieku gribētu zināt, kas tur patiesībā notika. Tomēr vēl līdz šim šaubos, vai šai lietai vajadzēja kļūt par publisku klaču un aptuvenu mediju ziņu avotu. Gribētu, lai skaidrojumu sniedz nevis azartiski sazvērestību teoriju cienītāji, bet zvērināti revidenti un, ja tāda vajadzība būtu, juristi.
Man prieks, ka LRS zemestrīcē palika stabila. Valde mani pilnvaroja piedalīties funkciju «pārņemšanā», lai glābtu situāciju, bet tur neko pārņemt nevarēja. Uzbūvējām tulkojuma atbalsta sistēmu no jauna. LRS cēlu mērķu vārdā nelāpīs kultūrpolitikas caurumus. Ja funkcijai būs līdzekļi, mēs to pildīsim, ja nebūs, no saviem līdzekļiem nekādus krustu šķērsu maksājumus neveiksim. Esam izsludinājuši pirmo konkursu ārzemju izdevējiem, un varu publiski pateikt – ar LLC aiziešanu nekas nav apstājies. Gluži otrādi, kopā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju un Ventspils Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju mēs esam radījuši daudz drošāku, saprotamāku un pārredzamāku sistēmu, jo LLC absurds bija tas, ka diviem cilvēkiem nācās darīt visu. Tas nav iespējams. Tagad iesaistīta visa literatūras nozare, ir skaidri kritēriji, kontrole.
– Tev vēl ir gads Rakstnieku savienības vadībā. Kas jāizdara, ko gribētu?
– LRS vienmēr bijusi konservatīva organizācija, ar savu stāju un kritērijiem. Tas nav trūkums, tas ir spēks, ko jāsāk izmantot. Vēl nesen LRS tika kritizēta par, piemēram, stingro uzņemšanas kārtību, ko daži aizvainoti cilvēki dēvēja par komunistu laiku atraugu. Tagad, izrādās, tā atbilst normālas eiropeiskas profesionālas apvienības darbības principiem.
Stratēģiskais mērķis – to gan nevar gada laikā paveikt –, ir sakārtot literāro vidi, lai autors tajā labi justos, jo tieši autors – rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs – ir tas, kurš uztur grāmatniecību. Reizēm gan šķiet, ka autors ir tāda neobligāta piekabe situācijā, kad pārējie grib justies komfortabli. Viņam var maksāt vismazāk, nemaksāt vispār, aicināt braukt pāri visai Latvijai uz tikšanos ar lasītājiem, nesedzot pat ceļa izdevumus. Šī autoru izmantošana ir jābeidz. Ir arī ļoti jādomā, kā panākt, lai iespējami lielāka rakstniecības projektu nauda paliktu rakstniekiem, LRS biedriem. Rakstnieku vidē ir populāra patiesa anekdote par kādu literāras balvas pasniegšanas ceremoniju, kur labu summu samaksāja mūziķiem, scenāristam un pasākuma vadītājam, bet cienītajam laureātam pasniedza apvītušu puķu pušķīti un apkaltušu tortīti.
Otra, ne mazāk svarīga, lieta ir atdzīvināt savienības biedros apziņu, ka mēs jau esam tā Rakstnieku savienība. Tā ir telpa, ko apdzīvot, kur var nākt rīkot diskusijas, atvērt savu jauno grāmatu, uzzināt informāciju par konkursiem un rezidencēm. Tikai, ja mēs nenāksim un neko nedarīsim, tā arī būs un paliks telpa, kurā nekas nenotiek. Cik no tā izdosies, redzēsim.
