«Nekad nevienu darbu vai izstādi neesmu taisījis, lai apzināti kādu kaitinātu. Man patīk vērot, kā sabiedrība uzvedas, bet, būs vai nebūs skandāls, man tas pie vienas vietas. Es esmu izdarījis savu darbu, esmu apmierināts ar to, ko esmu paveicis. Un man gribas vēl,» saka mākslinieks Kristians Brekte. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls apskatāma provokatīvā un skandalozā mākslinieka Kristiana Brektes personālizstāde Arsenāls.
Apokalipses provocēšana
Šī ir Kristiana Brektes pagaidām vērienīgākā personālizstāde, tā ir sava veida pētījums par cilvēka dabu apdraudējuma apstākļos un reizē mākslinieka pārdomu esence, vizualizēta brutālisma estētikā. Šī ir arī pirmā reize, kad mākslinieks startē tik lielā izstāžu zālē, un viņš atzīst, ka «telpas vēriens dod papildu spēku, vairāk iedvesmo nekā biedē». Izstādē nozīmīgu daļu aizņem senas fotogrāfijas, protams, pakļautas Brektes transformācijām. Fotogrāfijas iegādātas Ikšķiles krāmu tirdziņā, kas tur notiek divas reizes gadā un kura regulārs apmeklētājs ir arī Brekte. «Tas ir interesanti, tur visu ko var atrast, sākot no motocikla un dažādām detaļām līdz porcelāna figūriņām. Pašu velnu var atrast. Tur jau tā lieta, ka nav zināms, ko tur varēs atrast. Jābrauc un jāskatās, un tad vai nu kāds priekšmets ar tevi runā, vai nerunā. Tik vienkārši. Galvenais paņemt skaidru naudu. Braukt ar īpašu nodomu kaut ko speciālu atrast būtu arī garlaicīgi, jo tas varētu sagādāt vilšanos, ja nodomāto neizdodas atrast. Braucu, bet baigās cerības neloloju,» saka Kristians Brekte. Par to, ka svešu cilvēku fotogrāfijām varētu nākt līdzi personisks stāsts, mākslinieks nedomā, viņš senas fotogrāfijas uztver kā izpētes objektu, teiksim, «ķermeņa stāvokli kādam tēlam, ko varētu izmantot glezniecībā. Fotogrāfijas krāj, un pēc tam tās nonāk šādā krāmu tirgū, bet tā jau notiek ar jebkuru lietu - vecas markas, atklātnītes, fotogrāfijas...»
Mākslinieks uzsver, ka šī nav izstāde par karu, turklāt kara tēma viņu nemaz tik ļoti neinteresē. «Drīzāk - nāves tēma, par to vienmēr esmu runājis savos darbos, bet karš jau iet roku rokā ar nāvi. Karu nevar nošķirt no nāves, tās ir nešķiramas lietas. Nāve, protams, ir visur. Pluss arī - tas ir politiski aktuāli mūsu laikā. Nezinu, vai politiskā situācija ir tik draudīga, bet es domāju, ka cilvēki vienmēr ir interesējušies par dzīves un eksistences tumšo pusi. Tas, ka kādam no apokalipses jātniekiem ir jānāk, ir skaidrs. Cilvēki paši to provocē. Cilvēki ir pieraduši... Viņi ir palikuši tik imūni pret visu, kas notiek, ka vajag lielu traģēdiju. Un tai kaut kad ir jānāk. Man pašam nav bail no tā.»
Nedrīkst zagt laiku
Jau gadus septiņus Kristians Brekte ir pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, šobrīd - vides mākslas apakšnozares vadītājs. Jaunos cilvēkus, kas izvēlas savu dzīvi saistīt ar mākslu, pasniedzējs raksturo kā «dažādi, vienmēr ir bijuši labāki vai sliktāki» un piebilst, ka «katru gadu kāds līderis atrodas». Kristians Brekte teic: «Ir slikti zagt citiem laiku - to saku kā pasniedzējs. Studentam arī jāsaprot, ka ideju nevar skaidrot, tikai plātoties ar rokām. Idejai tomēr jābūt daudzmaz skaidri noformulētai, pirms to vispār grib rādīt.»
Pagājušajā nedēļā Daugavpils teātrī notika pirmizrāde režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudētajai izrādei Iemīlējās muļķis muļķītē, kurai scenogrāfiju veidojis Kristians Brekte. «Protams, es nedzīvoju teātrī, es to arī negribētu, jo man ir vajadzīgs laiks tikai sev pašam kā māksliniekam ar zināmu ego, un man tas ir svarīgi. Turklāt strādāšana teātrī tomēr ir komandas darbs, ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem, jārēķinās ar kompromisiem. Tas ir tik labi, ka ir ko darīt. Patīkami. Sliktāk - ja vispār nav ko darīt. Mākslinieks, protams, vienmēr var izdomāt, ko darīt, no rīta pamosties un iet gleznot, bet vispirms vajag saprast, ko gleznot un kāpēc gleznot. Man tas ir aktuāli, es nevarētu vienkārši tāpat gleznot.»
Koncentrēšanās trenēšana
«Nu, jā, ir jau 35 gadi. Nē, man nav izjūtas, ka laiks rit ātrāk. Kad strādā, protams, laiks rit ātrāk, kad atpūties, laiks rit lēnāk. Daudz svarīgāk ir tas, ko dari, kā ķermenis jūtas,» uzskata Kristians Brekte. Un atpūtas nodarbju viņam ir daudz. «Makšķerēju, braucu uz laukiem, vazājos pa vecām pamestām mājām un pa mežu, braucu ar riteni, braucu ar sup dēli jeb dēli ar airiem. Šobrīd gaidu, kad uzsnigs sniegs, kad varēs aizbraukt uz kalnu. Patīk pa jūru pabraukāt vai braukt ar motocikliem. Jā, man vajag drusku adrenalīnu, vienlaikus arī koncentrēšanos, lai nav laika domāt ko citu, tikai par to, ko konkrētajā brīdī dari. Tā var viegli iztīrīt galvu. Nu, ir labi - domā tikai par ceļu, sajūti visādas smakas, mušas atsitas pret brillēm... Psihot nedrīkst, trakot var ar mēru. Viss jākontrolē. Protams, jātur roka uz pulsa visam, ko dari,» atzīst Kristians Brekte. Koncentrēšanās trenēšanai noder vēl viena aizraušanās - šaušana ar loku. «Tagad būs vairāk laika, atkal varēs izvilkt loku. Tā nemaz nav ekskluzīva nodarbe, bet arī tā ir koncentrēšanās trenēšana. Tas nenozīmē, ka esmu izklaidīgs, tas ir sporta veids, kas prasa galvas tīrību, palīdz sakārtot domas, elpošanu, stāju... Sakārto galvu un ķermeni. Kad atlaid stiegru, kad bulta trāpa, tā skaņa un viss pārējais... Es no tā ķeru kaifu.»
Sava veida kaifa ķeršana ir Kristiana Brektes aizraušanās ar pamestu māju apmeklēšanu. «Tas arī mazdrusciņ uzsit adrenalīnu, tāds baisums, kaut gan nekā bailīga jau tur nav. Interesanti. Laiks sagrauzis kādu telpu, tu ieej tajā, kur kādreiz viss ir noticis. Un kā tas viss ar tevi runā, kur kas bijis, kur kas stāvējis, kur mētājas drēbes, kas glabāts bēniņos... Baigi neko tur nemeklēju, dažreiz kaut kas atrodas, teiksim, fotogrāfija, kura uzrunā, par kuru šķiet, ka noderēs.»
***
Kristians BREKTE
• Mākslinieks
• Dzimis 1981. gada 25. maijā
• Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju (scenogrāfijas specialitāti, bakalaurs (2006) un maģistrs (2009), Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu (iepriekš Rīgas Lietišķās mākslas koledža, 2002). Mācījies Rīgas 2. vidusskolā (1987-1997)
• Strādā par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā kopš 2009. gada. Vides mākslas apakšnozares vadītājs (kopš 2014)
• Bijis neatkarīgais eksperts Valsts Kultūrkapitāla fonda Vizuālo mākslu padomē (2012-2014)
• Kopš 2003. gada rīkojis vairākas personālizstādes, piedalījies grupu izstādēs Latvijā, Eiropā - Vācijā, Lietuvā, Čehijā, Francijā, Itālijā, tostarp starptautisku kuratoru projektā Venēcijas biennālē (2005) un Latvijas nacionālās ekspozīcijas izveidē Venēcijas Arhitektūras biennālē (2006)
• Darbi no izstādes Gastronoms (2007) iekļauti slavenās britu izdevniecības Phaidon katalogā Younger Than Jesus (2009), kurā apkopoti spilgtākie jaunie mākslinieki no visas pasaules vecumā līdz 33 gadiem
• Par darbu sēriju Rīgas madonnas (2010) nominēts prestižajai Purvīša balvai
• Veidojis scenogrāfiju izrādēm Ja tevis vairs nebūtu (Dailes teātris, 2015), Saules bērni (Dailes teātris, 2015), Divi kapteiņi (Dailes teātris, 2014), Nakts vēl nav galā (Dailes teātris, 2014), Šeipings (Dailes teātris, 2013), Bordžija (Liepājas teātris, 2013), Atvadas jūnijā (Dailes teātris, 2010), Puspietura (Jaunais Rīgas teātris, 2009), Svētās asinis (Nacionālais teātris, 2006) u.c.
• Izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Labākais scenogrāfs (par izrādi Sasodītais sarkanais mēness, Liepājas teātrī, 2014)
• Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, McKee Gallery kolekcijā ASV, Jāņa Zuzāna, Dr.biol. Gunta Belēviča, Irinas un Māra Vītolu kolekcijā un citās privātās kolekcijās Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Francijā un ASV
