Lindas Oltes filmas Nora skatīšanās Lattelecom interaktīvās televīzijas arhīvā kļuva par ceļojumu pagātnē uz laikiem, kad melnbalto televizoru ekrānos tante Nora Bumbiere un onkulis Viktors Lapčenoks dziedāja dziesmu par dzeltenajām lapām, bet mēs, bērni, to skatījāmies kopā ar vecākiem.
Ja runā par televīzijas filmas veiksmēm, tad pirmām kārtām jāuzteic kopējā noskaņa un samtainais attēls. Radošā komanda atradusi labu veidu, kā savienot arhīvu materiālus ar mūsdienās filmēto. Noras balss samts saplūda ar attēla samtu. Ņemot vērā televīzijas tehnoloģiskos lēcienus, formātu maiņas un pārējās vienkāršam skatītajam nesaprotamās izmaiņas, tas nudien nav maz. Pat kaitinošais 4:3 formāts tika veiksmīgi integrēts.
Latvijas televīziju kopkorī LTV ir līderis dažādu portretfilmu veidošanā. Režisori, redaktori un operatori ir piesituši roku ražošanas radošajos procesos, tomēr nerakstītā tradīcija, kā virzīt vēstījumu, reizēm šķiet stiprāka par portretu veidotāju paaudzēm. Linda Olte savā filmā kāpj ārā no tradicionālā rāmja, lai arī paņēmienu, kā to izdarīt, nemaz tik daudz nav, bet stāstu veidojošo elementu ir tik, cik ir: arhīva materiāli, laikabiedru liecības, ja paveicas, pats portretējamais, redaktoru sacerētie aizkadra teksti vēstījuma strukturēšanai.
Filmas veidotāji šoreiz izvēlējušies atteikties no aizkadra vēstījumiem. Līdz ar to Noras stāsts ir plūdenāks un romantiskāks. Nekādas lielās konfliktu teorijas tajā nav jāmeklē. Laikmeta kolīzijas, kaut nojaušamas, ir samtaini patinētas. Šī nav žurnālistiskā izmeklēšana vai, diespasarg, tā sauktā kārtējā baltiem diegiem šūtā atmaskošana, ko viegli būtu izveidot no daudzajām versijām par Noras Bumbieres dzīves pēdējiem gadiem. Kāds varbūt to gaidīja, un, iespējams, viņam šķiet, ka, nevirzot strukturētu aizkadra vēstījumu un nespiežot uz informācijas blāķi, filma esot nedaudz neobligāta. Šādu viedokli gadījās dzirdēt. Cerams tomēr, Latvijā nav izveidojusies skatītāju paaudze, kas vairs nespēj orientēties materiālos, kuros ik pa brīdim neskan apmēram šādi vēstījumi: «Nora Bumbiere bija slavena dziedātāja. Dziedātāji ir cilvēki, kas dzied. Bumbiere dziedāja Paula dziesmas.» Ja ieskatās un nepārslēdz kanālus, viss top skaidrs.
Cilvēciski veiksmīgs atradums filmā bija Noras bērnu tikšanās. Meita aizvesta uz ASV, dēls palicis Latvijā. Viņi tiešām satikās pirmoreiz pēc ilgiem gadiem un kopā aizgāja pie mammas uz kapiem. Tomēr vizuāli Amerikas epizode lēca laukā no filmas kopējās stilistikas un varēja būt īsāka.
Aizkadra vēstījumu nebija, bet bija piefilmējumi, kas imitē septiņdesmito gadu atmosfēru. Dažās vietās tie ļoti veiksmīgi uzbūra trūkstošo bildīti. Citur nācās secināt, ka Dārta Daneviča vairāk iederētos kādā franču filmā, spēlējam klasisku franču skaistuli, nevis nedaudz stūraino Noru, kura bija un palika Jelgavas fabrikas meitene. Tomēr, ja gribam atgriezties pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, lielas izvēles, veidojot filmas, nav. Vai nu arhīva materiāli, kuri visbiežāk netiek saglabāti, vai nu inscenējumi ar profesionāliem un neprofesionāliem aktieriem, paņēmiens, kuram savukārt visbiežāk nav naudas. Lindas Oltes projektos parasti visi darbojas ar lielu azartu un degsmi.
Tas, ko filmā nevar parādīt ar bildi, atklājas intervēto personību stāstos. Te nu ir savākta tiešām izcilu mākslinieku - Noras Bumbieres kolēģu - buķete. Viņu stāstus klausoties, īpaši par to, kuras dziesmas skanēs vai neskanēs, gribējās pasmaidīt par mūsu Eirovīzijas ekspertu pļāpām par latviešu virzītajām dziesmām, kas diemžēl neuzrunā nevienu konkrēti.
Cilvēciski veiksmīgs atradums filmā bija Noras bērnu tikšanās. Meita aizvesta uz ASV, dēls palicis Latvijā. Viņi tiešām satikās pirmoreiz pēc ilgiem gadiem un kopā aizgāja pie mammas uz kapiem. Tomēr vizuāli Amerikas epizode lēca laukā no filmas kopējās stilistikas un varēja būt īsāka.
Liela nozīme filmā ir Noras māsas līdzdalībai. Šajā kontekstā nebija izprotami daži sašutuši interneta troļļi, kas ņēmās par to, ka vai nu tā drīkstot runāt par mākslinieces pēdējām dienām, to neprasot ģimenei (?). Manuprāt, zvaigznes noriets tika atklāts pietiekami iejūtīgi un smalki, vairāk nepasakot nekā pasakot.
Filmas režisore intervijās ir uzsvērusi, ka materiālu ar Noru Bumbieri (ārpus videoklipiem un koncertu ierakstiem) ir ļoti maz. Liela veiksme tāpēc ir filmēšanas procesā iegūtās audiointervijas, kurās dzirdama ne vien dziedātājas balss, bet arī kaut kas ārpus padomju laķētās īstenības. Skatoties Noru, šķita, ka šis vairāk ir stāsts, kas atgādina par to, ka padomju laikā Latvijā arī dzīvoja talantīgi cilvēki, kuri radīja spožu mākslu un neaizmirstamus skaņdarbus. Tie savu aktualitāti nav zaudējuši vēl šodien.
Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks bija latviešu popmūzikas elki tajos laikos, kuros zvaigžņu nebija pēc definīcijas. Tomēr viņi bija. Šādas filmas vispirmām kārtām ir vajadzīgas mums pašiem, latviešiem, jo tās atklāj to, ko daudzi no mums ir dzīvojuši. Arī tad, ja tagad izliekas, ka tas uz viņiem vairs neattiecas.
