Šodien pirmizrāde režisores Ilonas Brūveres veidotajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai Konstrukcijas – stāstam par izcilo dzejnieku un tulkotāju, Literatūras gada balvas 2019 laureātu Uldi Bērziņu un viņa dzimtu, kas mīt vienā namā Rīgā, Maskavas forštatē. Ar filmas pirmizrādi tiek atzīmēta arī dzejnieka 75. dzimšanas diena.
«1992. gadā par Uldi es uztaisīju filmiņu Lūgšana. Tolaik viņa ģimene dzīvoja Avotu ielā un meitai Unai bija kādi septiņi gadi. Atceros, ka tolaik viņa kāpelēja pa durvīm gluži kā kaķis pa koku, un viņa sāk iet skolā. Pirms kāda laika satiekot Uldi, izrādījās, ka Unas meitai Skaistei ir tikpat daudz gadu kā viņai tolaik. Un man radās ideja taisīt filmu par viņa dzimtu, jo interesantais ir tas, ka Uldis ir atguvis īpašumu Maskavas forštatē un vairāku stāvu īres tipa namā dzīvo tikai Bērziņu klans - tikai viņa dzimta. Tā arī sāku filmēt par viņu visu kopā dzīvošanu,» stāsta Ilona Brūvere.
Režisore īsi raksturo Bērziņu dzimtas komūnu: Bērziņu nams ir demokrātiskas sabiedrības mikro modelis, katrs ģimenes loceklis savu dzīves telpu šeit iekārto atšķirīgi, un ikviens no Bērziņiem to plāno neatkarīgi no otra. Filma ir stāsts par mājām, kas pastāv kā vienojošs centrs, bet katram šajā namā, pēc Bērziņu valsts likumiem, pieder savs dzīvoklis. Uldim savs, viņa sievai Ļenai - savs, savs - meitas Unas ģimenei. Savs dzīvoklis dēlam - Ansim Ataolam. Uldis dzejnieka cellēs tulko un raksta, Ļena strādā zinātnisku darbu ķīniešu filoloģijā. Bet Una pēc lekcijām studentiem ķīniešu valodā kopā ar vīru Ričardu apceļo pasauli. Uldim draugi turas vecie, vēl no jaunības laikiem, tie tad ir klāt godos un kad drauga plecs nepieciešams visvairāk. Uldis nav vientuļš. Jauno gadu ģimene sagaida kopā ar lietuviešu radiem un Ulda draugiem, ik stundu pasauli ieraugot televizora ekrānā tik dažādu Latvijā, Krievijā, Ķīnā, Turcijā, Armēnijā, arābu valstīs un Londonā.
«Veidojot filmu, man ļoti gribējās, lai Uldis Bērziņš nestāv uz pjedestāla, lai viņš nav dižena figūra, bet cilvēks. Tāda arī filma ir,» uzskata režisore. «Bērziņu nams ir demokrātiskas sabiedrības mikro modelis - katrs dzīvo savu dzīvi, katram ir sava dzīves telpa, kopīgi veicamo lietu nemaz tik daudz nav. Ģimene ir multinacionāla, Ulda sieva ir krieviete, znots - lietuvietis, mazbērni runā vairākās valodās - latviešu, krievu, lietuviešu, angļu, ķīniešu... Latviešiem vajadzētu saprast, ka pasaulē multinacionālisms ir normāla lieta. Ja kādam Latvijā tas šķiet dīvaini, tad, manuprāt, tas ir neveselīgi. Mēs jau neesam ārpus pasaules konteksta, tas, ka dzīvojam šajā laikā un vietā, nenozīmē, ka nevaram veidot ģimeni ar jebkuras nacionalitātes pārstāvi un ka šeit nevar dzīvot citas tautības cilvēki. Uzplaukušais hipernacionālisms nenozīmē veselīgu sabiedrību. Uldis sajūt pasaules elpu, viņš nedzīvo kaktiņā ar saskaņā ar savām iedomām, viņš dzīvo šajā pasaulē.»
No 23. maija filma skatāma kinoteātrī Splendid Palace.
