VĒRTS APMEKLĒT: Tenori bija, ir un būs
 
JAU DIVDESMIT. Trīs tenoriem – LNOB solistiem Naurim Puntulim (no kreisās), Guntaram Ruņģim un Miervaldim Jenčam – ir jau divdesmit. Vai tas ir daudz vai maz, viņiem pašiem grūti teikt. Viņi jūtas labi, ja klausītājiem ir labi ©Jānis DEINATS

Ceturtdien, 15. martā, ar vērienīgu koncertu VEF Kultūras pilī populārie tenori Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis un Miervaldis Jenčs svinēs savas radošās trijotnes 20 gadu jubileju.

Jubilejas lielkoncertā Trīs Latvijas tenori viņi atskatīsies uz šajos gados padarīto, kā arī būs sarūpējuši kādu pārsteigumu. Koncertā piedalīsies etnomūzikas grupa Tautumeitas, komponists Juris Kulakovs, dziedātāji Sonora Vaice, Laimis Rācenājs, Dainis Skutelis, pianisti Gints Bērziņš un Juris Kristons, ģitārists Mārcis Auziņš un citi viesi. Muzikālo pavadījumu nodrošinās Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā.

«Esmu noilgojies pēc šāda koncerta. Mūsu trijotnei kādu brīdi nav bijis tāda lielkoncerta, kurā būtu tik plašs muzikālais spektrs, tik daudz jaunrades un viesu,» saka operdziedātājs Nauris Puntulis.

Bet Guntars Ruņģis joprojām spilgtā atmiņā glabā to, kā viss reiz sākās. «Jebkurš notikums, kas ar mani noticis, man paliek atmiņā līdz pat mazākajam sīkumam - es atceros visas sajūtas un garšas. Arī to, kā tikko ienācu Operā, lai gan tur nostrādāts jau vairāk nekā divdesmit gadu. Un tāpat es ļoti labi atceros 1997. gada decembri, īsi pirms Jaungada, kad Mazajā ģildē pirmoreiz prezentējām Trīs tenoru programmu. Tas bija izklaides vakars Latvijas Televīzijas darbiniekiem, ko producēja žurnāliste Ilze Strenga. Kā šodien atceros, ka bijām aizņēmušies apmetņus no Džuzepes Verdi operas Rigoleto un nodziedājām sešas dziesmas. Tās izraisīja tik milzīgu publikas sajūsmu, ka mēs sapratām: tā to nedrīkst atstāt, ir jāturpina!» stāsta Guntars Ruņģis. Un turpinājums sekoja - 1999. gadā tika ierakstīts un 2000. gadā nāca klajā Trīs tenoru pirmais CD Piacer d’amour, kurā bija neapoliešu dziesmas Jura Kulakova aranžējumā. «Tas mūs parādīja jaunā gaismā un pacēla jau citā līmenī,» atminas Guntars Ruņģis. Viņaprāt, šī vienreizējā projekta turpinājums, iespējams, nebūtu bijis, ja viņš tolaik nebūtu uzrunājis savu skolnieci Ilzi Paegli, kura pie viņa mācījās dziedāt. «Viņai bija biznesa izglītība, un es viņai piedāvāju palīdzēt mums šo disku ierakstīt. Viņa meklēja sponsorus, palīdzēja atrast naudu, bet - tas nebija viegli. Jo neviens jau nezināja, kas mēs esam. Jā, sākums bija ļoti grūts,» operdziedātājs neslēpj, sakot, ka turpinājums gan izvērtās neiedomājami veiksmīgs.

20 gadu laikā Trīs tenori ir apguvuši plašu repertuāru - no klasikas līdz pat popmūzikai -, ir daudz uzstājušies ne tikai pašu mājās, bet arī pie kaimiņiem Lietuvā, Igaunijā un Krievijā, sešas reizes ciemojušies pie latviešiem Amerikā un Kanādā, divas reizes - pie tautiešiem Austrālijā, dziedājuši arī Kiprā un daudzviet citur pasaulē.

Un, lai arī šobrīd ir ieplānots tikai viens jubilejas koncerts, producents Jānis Kļaviņš, kuram dziedātāji ir ļoti pateicīgi par profesionāli organizētu darbu, sola, ka būs papildkoncerti - un ne tikai VEF Kultūras pilī, bet visā Latvijā. Jo reklāmas kampaņa iet pilnā sparā, bet - visas biļetes uz ceturtdienas koncertu jau sen ir izpārdotas. «Par to ir gandarījums, ka klausītāji grib mūs dzirdēt, neapšaubāmi,» atzīst Guntars Ruņģis.

Bet uz jautājumu, ar ko, viņaprāt, Trīs tenori ir iemantojuši tautas mīlestību, operdziedātājs atteic, ka, iespējams, gan ar to, ka viņiem ir profesionāli skolotas balsis, kas izpilda visplašāko repertuāru, gan ar to, ka viņi katrs ir ļoti atšķirīgi - ne tikai katrs ar savu tembrālo spektru, bet arī vizuāli. «Kā reiz teica viena dāma, ka mēs katrs iekarojam atšķirīgu sieviešu auditoriju, jo kā tipāži esam absolūti dažādi.»

Ko Trīs tenoriem dzimšanas dienā novēlēt? «Satikties vēl pēc divdesmit gadiem!» saka Guntars Ruņģis, piebilstot, ka viss, protams, ir Dieva rokās. «Mēs jau varam plānot visu ko, bet Dievam ir savi nodomi. Viņš pēc sev vien zināmiem likumiem kādam iedod laimi un veiksmi, bet citam neiedod. Kā būs, tā būs, mēs savu likteni nododam viņa rokās. Bet - novēlēt mums būt kopā arī vēl pēc divdesmit gadiem jūs varat!»