«Zināmā nozīmē es sevi personificēju ar Pēru Gintu, tā tas ir,» atzīst režisors Viesturs Kairišs. Šodien, 27. oktobrī, Nacionālajā teātrī pirmizrāde viņa jaunākajam darbam režijā – Henrika Ibsena pirms 140 gadiem rakstītajai lugai Pērs Gints.
Pirms gada viņš atgriezās Nacionālajā teātrī, iestudējot Raiņa Uguni un nakti, kas nu jau saņēmusi desmit nominācijas Spēlmaņu nakts balvai. Tiesa, pirms vairākiem gadiem viņa strādāšana Latvijas teātros pēkšņi apsīka. Kairišs veidoja operu iestudējumus Vācijā, ilgstoši strādāja pie filmas Melānijas hronika, kas vēsta izsūtījumā Sibīrijā izdzīvojušas sievietes, rakstnieces Melānijas Vanagas dzīvesstāstu, bet nu arī tai pirmizrāde paredzēta nākamajā nedēļā. Viesturs Kairišs rezumē: «Pabeigts, var iet uz priekšu. Mani padarītie darbi uz mani vairs neattiecas.»
- Domājot par to, ko varētu, ko vajadzētu, ko gribētos iestudēt, svārstījos starp Homēra Odiseju un Ibsena Pēru Gintu, kuros abos ir ceļa motīvs, un gribēju taisīt abus, bet šobrīd izvēlējos Pēru Gintu. Tāpēc atbilde ir - visa pamatā ir intuitīva vēlme strādāt pie šī materiāla.
- Ir pārliecība, ka to vajag skatītājam?
- To es nezinu. Ir tikai mana iekšējā nepieciešamība, cenšos apkalpot tikai šo vajadzību. Tātad - to vajag man, bet es nemāku atbildēt, kāpēc man to vajag, bet tāda sajūta man ir. Acīmredzot dvēselei prasās gan pēc kaut kā veldzējoša, gan mīlestības, gan ceļa, gan mājām... Pēc tās apjausmas, ka visu var zaudēt, un cilvēks jau katru dienu var kaut ko zaudēt... Kaut kas tāds bija vajadzīgs, kāpēc vajadzīgs, es nezinu, bet es tam ļaujos.
- Vai šādām pārdomām ir kāda saistība ar vairākus gadus ilgo strādāšanu ārpus Latvijas?
- Domāju, ka ne. Es nevaru formulēt, kas ir manas ilgas pēc mājām. Kad dzīvoju Rīgā, es gribu aizbraukt uz saviem laukiem un dzīvot tur, bet es nevaru, jo man te jāstrādā. Tikpat labi es šeit arī nejūtos kā mājās, bet - vai tur es jūtos kā mājās? Pēc kāda laika man gribas braukt strādāt Eiropā... Māja esi tu pats. Mājās jūties tur, kur esi ar sevi, pie sevis. Un tā ir būtiska lieta, jo mūsdienās atrast iespēju pabūt ar sevi nav nemaz tik vienkārši.
- Lielākajai daļai potenciālo skatītāju noteikti ir savs viedoklis par to, kas un kāds ir Pērs Gints.
- Baidos, ka neatbildīšu daudzu cilvēku priekšstatiem par Pēru Gintu, bet man tas arī patīk, jo kāda gan nozīme taisīt tādu Pēru Gintu, kādu no tevis sagaida? Baidos apbēdināt potenciālos skatītājus, baidos neatbilst stereotipiem par Pēru Gintu, un tie, kas grib redzēt sapņotāju trakotāju un dēkaini, iespējams, daļēji to arī saskatīs, bet, protams, man Pērs Gints ir kaut kas cits.
- Kas?
- Branda antitēze, vairāk faustisks.
- Ja iztiekam bez literāriem salīdzinājumiem, tad...
- Man Pērs Gints ir mūsdienu cilvēks, ar kuru sevi spēju identificēt.
Šogad manā ģimenē bija neatgriezeniski zaudējumi, es sapratu, ka visu dzīvi pēc kaut kā tiecies, skrien, meklē, bet beigās saproti, ka, iespējams, nekur arī nenonāc. Un līdz ar to, man ir nepieciešama sapratne, vai tas, ko es daru, kur es eju, vai tam rezultātā būs kaut kāds iekšējs garīgs piepildījums, vai tas būs tikai sīpols ar tukšu vidu. Protams, zināmā nozīmē es sevi personificēju ar Pēru Gintu, tā tas ir. Tāpēc arī Uldis Anže, kas ir mans vienaudzis, spēlē Pēru Gintu.
- Attālinoties no tik personiskā, šī ir arī aktuāla sociāla izpausme - dzīvojam materiāli ļoti orientētā laikmetā, un visu laiku visos iespējamos veidos runājam par to, ka vajag taču atcerēties par cilvēka garīgo dabu, nedrīkst kļūt par darbaholiķi, aizmirst tuvākos cilvēkus.
- Arī man naudu vajag, bet es pats nedzīvoju materiālā laikmetā. Tāpēc man ir problēmas ar naudu (smejas), es māku to ātri iztērēt.
Es baidos tādā veidā strādāt, ka es kaut ko saku par sabiedrību, es ceru, ka mans darbs kaut ko kaut kādā veidā pasaka, bet es negribu norādīt virzienu vai iedegt gaismu tuneļa galā. Man nepatīk šis pseidomesiānisms, pats nekādā veidā negribu ar to nodarboties. Es daru un, iespējams, ar saviem darbiem kaut ko izprovocēju.
- Apzināti?
- Man šķiet, ka provokācija ir viena no dramatiskā domāšanas veida pamatiem. Paradoksi izprovocē iešanu uz priekšu, un tas man vairāk vajadzīgs - lai pats uzspridzinu sevi, ejot uz priekšu. Klajas provokācijas mani neinteresē, bet jebkuras dramaturģijas darbs ir izprovocēt darbību uz priekšu, un tādā veidā es esmu diezgan provokatīvs.
- Jā, bet tas ir publisks darbs.
- Tā ir. Mums jau tagad ir visāda tikumīgā audzināšana, pret ko es arī gribu izturēties provokatīvi, jo tā ir sabiedrības liekulības leģitimizēšana, kas ir pretrunā ar cilvēka attīstību. Negribu, ka te ir konservatīvu puritāņu valsts, kura aiz tā visa slēpj iekšējo degradāciju un liekulību. Protams, ir dažādi ārējie faktori, domā par tiem vai nedomā, bet tie pēkšņi uzkrīt kā sniegs uz galvas... Galvenais jau ir iekšēji tos nepieņemt.
- Jums taču jādzīvo šajā valstī, jābūt likumpaklausīgam.
- Dzīvot nozīmē arī mēģināt radīt šo valsti sev piemērotāku dzīvošanai. Nedzīvot Latvijā būtu absurds. Jo īpaši tādos laikos, kad mums atkal draud, kad ārējie agresori no austrumiem... Tāpēc mums fundamentāli svarīgi ir dzīvot šeit pilnvērtīgi, radoši un it kā nekas nenotiktu.
- Tā nav strausa politika - it kā nekas nenotiktu?
- Nē, tā nav strausa politika. Mēs nedrīkstam izrādīt bailes, nedrīkstam baidīties un neko nedarīt, tieši otrādi - mums jāvirzās uz priekšu, stratēģiski domājot. Jo ar to zināmā mērā apturam... Baiļu politika izraisa domas par to, ka varbūt tur kaut kā kaut kas notiks... Protams, par to ir jādomā, es ceru, ka aizsardzības sistēmā ir cilvēki, kas par to domā, tāpat jebkuram cilvēkam jādomā par pašaizsardzību un to, ko viņš darīs tajā brīdī, bet tas ir cits jautājums... Bet radošajā ikdienā ikvienam jābūt vēl intensīvākam, vēl spilgtākam.
- Teicāt, ka jādomā par to, ko darīs tajā brīdī. Es nepiesienos, bet tomēr šāds formulējums liek domāt, ka jūs uzskatāt «to brīdi» par neizbēgamu.
- Būšu godīgs, Ukrainas notikumu kontekstā jebkurā vidē, kur es strādāju - teātrī, operā vai filmēšanas laukumā, es vienmēr ar cilvēkiem pārrunāju, ko viņi darītu, ja te, teiksim, būtu stunda X, būtu jāņem rokās ieroči... Protams, es nekādā gadījumā negribētu ņemt rokās ieročus un mirt uz barikādēm, bet es nezinu, ko es darīšu. Tas, kas to zina, visticamāk, liekuļo. Mēs daudzi mākam sist pie krūtīm un teikt, ka būsim pirmajās rindās... Es, piemēram, gribu sevi realizēt kā režisors, negribu mirt priekšlaicīgi, bet kādreiz jau nāksies.
Labāk uzņemu vēl kādu filmu, tas man ir būtiskāk, nevis paņemt automātu un...
- Nu filma Melānijas hronika ir pabeigta, cik gadu no jūsu dzīves tai veltīti?
- Kādi četri, ja ne visi pieci.
- Nākamnedēļ filmai pirmizrāde Latvijā, novembra beigās tā tiks demonstrēta Ziemeļeiropas valstu un Baltijas lielākajā kinofestivālā, Tallinas Black Nights. Kāda pašam tagad ir sajūta?
- Nekāda. Tas ir pabeigts, var iet uz priekšu. Mani padarītie darbi uz mani vairs neattiecas.
Protams, Melānijas Vanagas ideja - ka vari garīgi izdzīvot un pilnvērtīgi pastāvēt jebkuros apstākļos - man ir katru dienu svarīga. Labi, es neesmu lopu vagonā, es neesmu Sibīrijā, bet jebkurā situācijā ik dienu ir ārēji apstākļi, kuri cilvēkam ir jāpārvar garīga spēka veidā. Es ticu, ka es arī varu kaut ko līdzīgu iespēt.
- Viena lieta - pašam par to domāt, izdarīt secinājumus, cita lieta - veidot filmu, gribēt par to runāt publiski.
- Mūsdienās nezināšana par šiem notikumiem vēsturē vai izvairīšanās no šīs tēmas - zinu, ka daudzi cilvēki apzināti to dara, - ir milzīga sabiedrības problēma. Zināt šādus notikumus un iet laimīgi atpūsties, teiksim, Jaunā viļņa koncertā vai līdzīgā pasākumā, nav savienojami... Tas ir tāds garīgais infantilisms, man tas nav pieņemams. Jā, es negribu dzīvot garīgi infantilā sabiedrībā, kura neko nezina par to, kas ir bijis. Mēs taču visi zinām, ka daudzi neatzīst pat Latvijas okupāciju 1940. gadā, tas nozīmē, ka izsūtīšanas uz Sibīriju, viņuprāt, vispār ir gadījums ar lūzeriem, kuriem vienkārši nepaveicās... Mūsdienās jau ir citi varoņi - tie, kas māk izdzīvot visos režīmos un izveidot veiksmīgu karjeru, bet pārējie ir neveiksminieki, un tas man ir nepieņemami. Melāniju Vanagu es uzskatu par dižu personību, un viņa ir manas tautas sastāvdaļa. Man ir svarīgi teikt - lūk, tas ir cilvēks, kas izturēja šo režīmu un garīgi triumfēja pat vissliktākajos apstākļos. Un daudzi, kurus mūsdienās liek priekšā par varoņiem, ir vienkārši veikli cilvēki, kam nav nekāda sakara ar varonību.
- Jums ir svarīgi, kas skatās filmu, arī izrādi?
- Es principiāli uzticos skatītājam, viņu vērtēju augstu, reizēm - par augstu. Protams, man ir svarīgi, lai darbus skatās, bet es ticu, ka darbs, kāds tas ir vajadzīgs visupirms man, vēl kādam ir vajadzīgs. Es necenšos izdomāt, kas kādam varētu būt vajadzīgs, bet cenšos atbilst sev un ceru, ka tieši tāpēc mans darbs noteikti būs vajadzīgs citiem cilvēkiem. Jā, es vienmēr ideālistiski un naivi ticu skatītājam, es uzskatu, ka skatītājs nav muļķis, viņš ir gudrs un saprot pat tad, ja nespēj to noformulēt vārdos.
Nedomāju, ka Melānijas hronika ir nacionālais blokbāsters, skaidrs, ka zāles nebūs pārpildītas, ar to jārēķinās, bet vienalga - ceru, ka tai būs skatītājs. Es arī nezinu, kuram šodien vajadzīga izrāde Pērs Gints, bet es zinu, ka man tā ir vajadzīga.
- Kāpēc pēdējos gados jūs izvēlaties strādāt pie eksistenciālu tēmu lielu formu darbiem?
- Nezinu, uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Es vienkārši sajūtu savu formu, savu trauku. Nezinu, iespējams, pēc laika tas mainīsies.
- Ko meklējat?
- Domāju, ka joprojām meklēju sevi. Kaut kas mani urda, nevaru to formulēt. Jūtos ļoti labi, jo zinu, ka apstāšanās man nedraud. Jo tikko es pārdzīvošu šo iestudējumu, ķeršos klāt nākamajiem darbiem. Ir jau asni, bet man vajadzīgs tikai laiks, lai varu tos parušināt, apskatīties, kā aug idejas... Man vajag tikai vienu - lai man ļauj strādāt un finansiāli to nodrošina, bet tā jau tas nav, jo par katru projektu ir jācīnās. Esmu pilnīgi drošs, ka es kustēšos uz priekšu un nekas mani nevar apstādināt. Man jau nav mērķa, uz kuru es kustos, tas nozīmē, ka kustība ietver sevī mērķi, tas ir - es pats.
- Kustēties uz priekšu tepat, Latvijā, vai - ārpusē?
- Svarīgi ir kas cits - lai kustība arī Latvijā būtu iespējama, un tas nav nemaz tik vienkārši. Esmu tāds cilvēks, kuram nav siltas vietiņas... Man jau nekādas ilgās pauzes nekad nav bijušas, vienmēr esmu drausmīgi strādājis, bet tas, ka Latvijas teātrī neiestudēju kādus gadus četrus, tā tiešām nebija mana problēma.
- Ko šī pauze mūsu teātrī iedeva? Protams, bija dažādi iestudējumi Vācijā, Melānijas hronikas filmēšana...
- Apstiprināja to, ko es jau zināju - mākslas jomā kompromisi nepastāv. Varu teikt pat vairāk - tas vairoja uzticību sev vēl radikālākā veidā.
- To nesauc vārdā «paštaisnība»?
- Nē. Es nevienam neko negribu pierādīt, tikai sev. Mani interesē mani mākslinieciskie uzdevumi, kurus es pat nevaru formulēt, tikai izjust - ir dzenulis, kas virza uz priekšu. Esmu to pat noformulējis tēmu un uzdevumu līmenī, esmu sev izgudrojis tabulas, kādā veidā kam jāatbilst, lai es darītu...
Es arvien vairāk esmu apzinājies, ka šajā pasaulē esmu nolēmis dzīvot vienu reizi, nevis kā daudzi, un es gribu, lai šī reize ir maksimāli pilnvērtīga, es netaisos neko darīt tikai darīšanas pēc, es gribu sev pilnvērtīgu dzīvi, gribu, lai tā ir intensīva, lai ir vērts dzīvot. Ir idejas, ir darbs, ir jāstrādā. Un nu arī esmu sapratis mērogu, kādā man jādarbojas. Kā es varu zināt, kas mani interesēs rīt? Varbūt atgriezīšos kameristabā ar vienu krēslu, lai gan es zinu, ka es neesmu pārāk liels kamerspeciālists. Mazas emocijas man nesanāk, un tur es neko nevaru darīt.
- Pirms pāris gadiem pieļāvāt domu, ka varētu iet politikā. Iesiet?
- Tā ir vienīgā alternatīva, ko es sev redzu, ja pārtraukšu nodarboties ar režiju. Visiem politiķiem ir nenormāli izdevīgi, ka es nodarbojos ar režiju, jo, ja man tādas iespējas nebūs, iešu politikā, un tad viņi redzēs (smejas).
- Ko redzēs?
- (smejas) Ko es gribētu? Ja mums būtu partijas, nevis ekonomiski grupējumi ar partiju nosaukumu, tātad - ja būtu partija ar ideoloģiju, kas man būtu pieņemama, es labprāt tajā būtu ierindas biedrs un censtos saprast, kā notiek politika, kāpēc konkrētajā brīdī tiek darīts tā vai citādi. Ko nozīmē cilvēks politikā? Vai tiešām viņa iespējas ietekmēt ir neiespējamas?
- Lai gan abas skatuves - gan politiku, gan teātri - finansē skatītāji, tātad - sabiedrība, tauta, un grib, lai vispirms domā par sabiedrību, nevis personiskajiem mērogiem, interesēm...
- Kas ir tauta? Tas ir svarīgi - ko uzskati par tautu, kuras priekšā atbildi? Es atbildu tautas priekšā, kas ir vertikālē - esošie, bijušie un nākošie, nevis tautas, kas ir horizontālā līmenī. Reizēm, tautai labākos gados, vertikāle ar horizontāli saskaras plašāk, bet tautai garīgi trūcīgā laikā šīs saskares gandrīz kā nav. Protams, šobrīd vertikāles un horizontāles saskare ir vārga... Tauta nav horizontālē, jo horizontālē ir cilvēku apvienojums ar ļoti dažādām interesēm, pārsvarā - par sevi, maksimāli nodrošinātā veidā peldēt pa dzīvi bez jebkādām problēmām.
- Tāds ir šis laiks.
- Es arī esmu šis laiks. Tie, kas peld pa straumi ar kolas pudeli un čipsu paku rokās, lai turpina peldēt, un tiem ar tautu nav nekāda sakara, tie var rakstīt anonīmus komentārus un balsot par skaistāk iesmērēto ideju vai - vēl trulāk - nebalsot vispār. Tie, kas tā nedara, arī veido tautu un ar savu darbu un iekšējo piepildījumu nodrošina to, ka mēs, latvieši, vēl esam.
