«Izrādē es esmu, ja tā var teikt, noslēpumainais viesis – tēls, kas dzīvo pāri laikam, bet reālajā spēlē ienāk kā kalpone Šarlote. Šis darbs man ir milzīgs izaicinājums, un visgrūtākais ir apvienot formas teātri ar psiholoģisko teātri,» saka buto deju speciāliste Simona Orinska, kas izrādē Marķīze de Sada kā aktrise debitē uz profesionālā teātra skatuves Latvijā.
Piektdien, 1. septembrī, Jaunais Rīgas teātris (JRT) jauno sezonu sāk ar Jukio Mišimas lugas Marķīze de Sada iestudējumu teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa režijā, viņš ir arī šīs izrādes scenogrāfijas autors. Izrādē lomas atveido Elita Kļaviņa, Kristīne Krūze, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele un Simona Orinska.
Alvis Hermanis jau divas reizes ir iestudējis šo lugu - pirmā versija tapa viņa režijas karjeras sākumā - 1993. gadā JRT, otrā - šī gada februārī Cīrihes Dramatiskajā teātrī (Schauspielhaus Zürich). Par šo, trešo, iestudējumu Alvis Hermanis saka: «Šo izrādi veidojot, mani interesēja aktieru spēles stilu vēsture. Pirmais cēliens ir veltīts franču rokoko un vecajai franču teātra tradīcijai, aktierspēles stila estētikai, kurā bija liels skaistums - jebkura kustība ir deja, un jebkura teksta pasniegšana jau ir mūzika. Otrais cēliens veltīts austrumu teātrim, sākot ar kabuki un beidzot ar buto. Tā ir zīmju valoda, ko mēs lietojam. Un trešais cēliens koncentrējas vairāk uz jēgas līniju. Tas būs tāds reālisms, pareizāk sakot, pseidoreālisms.»
Apvienot kustību, vārdu, skaņu
«Neapšaubāmi, ka šis man ir ļoti interesants projekts, arī personiski nozīmīgs. Jo 1993. gadā veidotā izrāde Marķīze de Sada bija tā, ar ko Jaunais Rīgas teātris sevi iezīmēja starptautiskā arēnā, turklāt jau tajā iestudējumā tika izmantota buto estētika, kas man ir svarīga,» atzīst Simona Orinska. Piedāvājums piedalīties Jaunā Rīgas teātra jaunajā iestudējumā nācis no Alvja Hermaņa, un to Simona pieņēmusi bez šaubīšanās, lai gan atzīst, ka viņai šis nav viegls darbs, «jo ir jāapvieno dažādu stilu kustības - buto, kabuki, rokoko jeb baroka dejas stils, vienkārša sadzīviska kustība, ar tekstu, skaņu...»
Iestudējuma tapšanas procesu Simona apzīmē ar vārdiem «mērķtiecīgs» un «radošs», jo režisors jau no paša sākuma precīzi un skaidri zinājis, ko grib izdarīt, kādu viņš grib redzēt šo izrādi, tāpēc sadarbība veidojās droša, skaidra un mierīga. «Protams, režisoram ir savs redzējums, bet man šī ir izrāde par ļoti cilvēcisku stāvokli - par esību starp labo un ļauno, un tādā situācijā mēs ikviens esam nemitīgi savā dzīvē. Labais un sliktais ir jebkurā cilvēciskā būtnē - tikpat labi sievietē kā vīrietī, jebkurā zemapziņas vidē. Un tas ir aktuāli vienmēr - iekšējās robežas un iekšējo robežu paplašinājums,» uzskata Simona Orinska.
Kas mūs kustina?
Dzimusi Ērgļos, uzaugusi Bauskas rajonā, kopš agras bērnības Simona aizrāvusies gan ar kustību un deju, gan ar vizuālo mākslu. Kad nākusi mācīties uz Rīgu, skaidri zinājusi, ka grib iestāties Rīgas lietišķās mākslas koledžā un iekļūt Anša Rūtentāla vadītajā teātrī, un abus nodomus arī piepildījusi. Lai gan bijusi doma par scenogrāfijas studijām Mākslas akadēmijā, viņa tomēr izvēlējusies Kultūras akadēmiju, tolaik daudz svarīgāk bijis - «kā attīstīt domāšanu».
Pēc tam studējusi Stradiņa universitātē, jo Simonu vienmēr ir interesējusi deja un kustība nevis kā tehnika, bet - «kas ir tas, kas mūs kustina, kāpēc mēs kustamies tā, kā kustamies? Patiesībā deja un kustība ir psihoterapijas forma, ķermeņa terapijas forma.» Ilgu laiku viņa strādājusi ar autismu slimiem bērniem, pērn kļuvusi par uzņēmēju - nodibinājusi mākslu terapijas, mākslinieku rezidenču un izglītības centru MĀ Telpa. «Interesanti, kā cilvēki uzzina par šādu terapiju. Parasti tā ir reklāma no mutes mutē - kāds ir bijis, kādam ir palīdzējis, iesaka citam, bet tas vienmēr ir interesants jautājums - kā un kāpēc cilvēki meklēt un atrod ceļu pie manis, vai man to vajag, vai viņiem to vajag, jo nejaušību jau nav, tāpēc saku - kas tur, kosmosā, notiek?» stāsta Simona Orinska.
Paralēli šim darbam Simona Orinska ar domubiedriem ik pa laikam veido dažādas performances, kas lielākoties notiek izstāžu zālē Arsenāls un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, «jo cilvēkiem performanci daudz vieglāk uztvert mākslas kontekstā. Performance ir ceļojums sevī, un ir tik interesanti, ko mēs varam atklāt par sevi, par savu dvēseli. Sabiedrībā ir interese arī par citādām mākslas izpausmēm, ne tikai ierastām, bet tas no skatītāja prasa iedziļināšanos, prasmi redzēt citādi. Piemēram, teātrī viss tiek salikts loģiski pa plauktiņiem, lai skatītājam viss ir saprotams, taču performanču izrādēs bieži vien skatītājs ir apmulsis - kā to saprast? Performances jau nav īsti patērētāju sabiedrības produkts, proti, tās neizklaidē, tāpēc to grūtāk pārdot skatītājam.»
Noskalot nost
«Ir laiks, kad varu vispār neko nedarīt, vien izjust sauli, zāli, vēju, un tam man ir lauku mājas Latgalē, tur pavadīta arī liela daļa manas bērnības. Tur ir vieta, kur atgūt spēku, bet īpaši daudz laika tam nevajag, ar dažām dienām pietiek. Tomēr tieši tur man svarīgs ir rituāls - tur esot, eju peldēt un eju pirtī. Tur atbrīvojos no visa liekā, no tā, kas nav mans, bet ir uzkrājies manī. Zinu, ka man svarīgi ir būt tekošā ūdenī - tas palīdz attīrīties. Katram jāmeklē sava recepte,» saka Simona Orinska.
Savulaik viņa pati meklējusi, kā tikt vaļā no nevajadzīgā sevī. Vienubrīd strādājusi slimnīcā, psihoneiroloģijas nodaļā, ar ļoti smagi slimiem bērniem. «Un man patiešām bija izdegšanas sindroms. Es sapratu, ka nemāku tikt vaļā no darbā uzkrātajām emocijām, tāpēc nācās mācīties - kā atdot to, kas nav mans, kā visu nepaņemt sev, nesakraut visu sev virsū, mācīties atstarot lietas, nevis uzsūkt. Protams, sameklēju sev psihoterapeitu. Kad ir grūti dzīvē, kad nezina, kā atrast risinājumu, labs psihoterapeits iedod impulsu, kurā virzienā meklēt. Pašam jau vien būs jāmeklē un jāatrod, neviens jau nepalīdzēs, bet viņš iedos atbalstu un pateiks virzienu, kur meklēt... Tālāk jau būs paša darbs ar sevi.»
***
Simona ORINSKA
• Butō māksliniece, sertificēta deju un kustību terapeite
• Mākslu terapijas, mākslinieku rezidenču un izglītības centra MĀ Telpa vadītāja (kopš 2016. gada)
• Dzimusi 1978. gada 18. augustā Ērgļos
• Absolvējusi Rīgas lietišķās mākslas koledžu (Vides dizaina nodaļa, 2000), Latvijas Kultūras akadēmiju (Kultūras teorija un menedžments, bakalaura grāds mākslās, 2004), Rīgas Stradiņa universitāti (Mākslas terapeita kvalifikācija, maģistra grāds veselības aprūpē, 2009)
• Butō kustību konsultante K. Simidzu Grimētava. Beigās viss aizgājušais pārvēršas dārgās atmiņās… (JRT, 2015), butō horeogrāfe un aktrise izrādē Sunnisõnad (Von Krahl teātris, Igaunija, 2015), horeogrāfe un aktrise multimediālā koncertizrādē Dabas koncertzāle (2012, 2015)
• Kā aktrise, režisore un horeogrāfe piedalījusies performancēs, vides mākslas projektos, neatkarīgā teātra izrādēs
• 2002. gadā izdota viņas dzejas grāmata Spoguļsoļi
• Ir starpdisciplināra rakstu krājuma BUTŌ idejas autore un redaktore (2015)
• 2006. gadā dibinājusi performanču mākslu grupu Ideagnosis
