Pieminēs Hildu Vīku - savrupo ceļa gājēju Latvijas kultūrā

LAIMĪGA. Hilda Vīka starp savām gleznām un ziediem labajos laikos, kas pavadīti laulībā ar ekscentrisko dzejnieku Viktoru Eglīti. Tolaik, vīra mudināta, viņa fotografējās labprāt un drosmīgi (arī kaila), tomēr ilgus gadus pirmskara foto tikpat kā nebija apskatāmi, jo tajos bieži bija redzamas arī padomju režīmā aizliegtas personības. Mākslas pazinēji norāda uz kādu Vīkas īpatnību. Pēckara gleznās modeļu trūkuma dēļ sieviešu tēliem viņa bieži piešķīrusi savas sejas vaibstus – pat vairākām vienā darbā /Foto no Dobeles Novadpētniecības muzeja materiāliem
  • LAIMĪGA. Hilda Vīka starp savām gleznām un ziediem labajos laikos, kas pavadīti laulībā ar ekscentrisko dzejnieku Viktoru Eglīti. Tolaik, vīra mudināta, viņa fotografējās labprāt un drosmīgi (arī kaila), tomēr ilgus gadus pirmskara foto tikpat kā nebija apskatāmi, jo tajos bieži bija redzamas arī padomju režīmā aizliegtas personības. Mākslas pazinēji norāda uz kādu Vīkas īpatnību. Pēckara gleznās modeļu trūkuma dēļ sieviešu tēliem viņa bieži piešķīrusi savas sejas vaibstus – pat vairākām vienā darbā /Foto no Dobeles Novadpētniecības muzeja materiāliem
1 / 1

Šogad aprit 120 gadu, kopš dzimusi māksliniece un literāte Hilda Vīka – savrupa ceļa gājēja Latvijas kultūrā (1897–1963). Tieši divus mēnešus pirms viņas dzimšanas dienas Rīgā, Eiropas mājā, 5. septembrī pulksten 15.30 notiks pasākums Hilda Vīka no Vācijas līdz Dobelei un Rendai.

Mūsdienās viņu vairāk atminas kā gleznotāju, kura kopusi latviskumu laikā, kad tas labākajā gadījumā beidzās bez pārlieku lielām nepatikšanām. Džemma Skulme teikusi: «Hilda Vīka pēckara gados bija vienīgā, kura latviešu senatnes un tautasdziesmas, latviskās sadzīves, Māras un Laimas tēlus savdabīgi ieveda mūsu mākslā. Atmaksa par Hildas kara laika ciešanām ir viņas darbu novērtējums. Šodien viņas doma, filozofija, izteiksmes forma, krāsas ietilpst mūsu tautas Zelta fondā, jo tāda kā viņa mums patiesi ir bijusi tikai viena - šifrējama un neatšifrējama, Dieva dots talants ar bērnišķi naivā klātbūtni, kas Hildas Vīkas mākslu padara sirdsskaidru.»

Māksliniecei var piekrist. Hildas Vīkas gleznas joprojām dzīvo un atrodas aktīvā apritē. Galerijas tās piedāvā iegādāties izsolēs. Palaikam darbi tiek izstādīti, bet reproducētā formā tie apskatāmi jaunajā grāmatā Hilda Vīka Dobelē un Rendā, kurā izlasāmas arī Dobeles Novadpētniecības muzeja sagatavotas biogrāfiskas ziņas par Hildu Vīku un Jāņa Liepiņa Lūkojums uz Hildu Vīku Dobelē un Rendā. Šis izdevums nav vienīgais, kas atgādina par mākslinieci viņas jubilejas gadā. Dobeles muzejs, kas ilgus gadus kopis Vīkas piemiņu, cer šogad ķerties pie viņas manuskriptā palikušā romāna Dobeles karalis publicēšanas. Šoruden ieplānota arī starpdisciplināra piemiņas konference, kas norisināsies Rīgā un Dobelē, būs arī māksliniecei veltīta izstāde. Kā pastāstīja muzeja pārstāve Dace Blūma - ir prieks, ka 120. dzimšanas dienas gadā radusies iespēja runāt par Hildu Vīku ne tikai kā gleznotāju.

Hilda (Hildegarde Vīka) dzimusi jauktā latviešu vācu ģimenē. Sākotnējo turību pārtrauc tēva pāragrā nāve, kam seko mātes atkārtotas laulības, šķiršanās, Pirmā pasaules kara nestais posts. Jau mācoties Vācu meiteņu skolā Rīgā, atklājas Hildas apdāvinātība - viņa vienlīdz labi glezno un zīmē, tomēr ārējie apstākļi šajā ziņā nav labvēlīgi. Kara juku laikā Hilda Vīka evakuējas, strādā par kalponi, žēlsirdīgo māsu, diezgan pamatīgi sabojājot savu veselību. Latvijā viņa atgriežas 1920. gadā un, pateicoties grāmatvedības pārzināšanai, strādā Rūpniecības un tirdzniecības ministrijā, un vēlāk kādā bankā, brīvajā laikā aizvien vairāk aizraujoties ar glezniecību, mācoties pie Romana Sutas, Augusta Zauera un Ugas Skulmes. 1927. gadā Hilda Vīka iestājas Neatkarīgo mākslinieku savienībā un sāk piedalīties izstādēs.

1930. gads savā ziņā ir lūzuma posms Hildas Vīkas dzīvē - viņa apprecas ar Viktoru Eglīti. Slavenais dzejnieks un dekadentu vadonis ir divdesmit gadu vecāks par Hildu, turklāt atraitnis, pieaugušu dēlu tēvs.

Nav tā, ka Hilda Vīka ar literatūru nenodarbotos pirms šīm laulībām, tomēr, pārlūkojot enciklopēdiju ziņas, redzams, ka šajā ziņā radošāki ir tieši abu laulības gadi. Viņu privātā dzīve bijusi diezgan vētraina. Viktors Eglītis tiek raksturots kā diezgan ekscentrisks dīvainis, kas uz mūža beigām, šķiet, pakāpeniski sāk zaudēt saikni ar realitāti, Hilda Vīka - neprognozējama māksliniece, kas aizrautīgi strādā, īpaši nedomājot par sevi. Dzirksteles šķiļas arī dēlu Anšlava un Vidvuda dēļ, īpaši jau attiecības ar Anšlavu Eglīti nav necik labas. Jau šī diezgan sabiedrībā aprunātā pāra laulību ceremonija kļūst par preses sensāciju - viņi ir pirmie, kas apprecas dievturu stilā, un to laiku avīzes grezno šo kāzu fotogrāfijas. Arī vēlākos tekstos par Hildu Vīku bieži tiek apgalvots, ka viņas glezniecības latviskums attīstījies, pateicoties tieši Viktora Eglīša aizrautībai ar dievturu kustību.

1940. gads un kara beigas ģimenei izrādās ļoti smagas. Padomju gadā Viktors Eglītis, protams, nonāk literārās dzīves kurētāju nežēlastībā, neraugoties uz to, ka pūlas pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Arī rakstnieka sieva automātiski nonāk nevēlamo kategorijā. Kara beigas ir vēl traģiskākas. Abi nolemj palikt Latvijā, doties uz Dobeli, kur mākslinieces mātei pieder īpašums, lai sargātu Hildas Vīkas gleznas. Hildas brālis ir uzcēlis divas nelielas mājiņas - vienu sev, otru mammai. Vienā no tām kara juku laikos ir ielaista Kaupužu ģimene. Viņi, varām mainoties, nolēmuši šo īpašumu pievākt sev un denuncē Viktoru Eglīti padomju armijas pretizlūkošanas nodaļai Smerš kā vācu spiegu. Dzejnieks iet bojā cietumā, viņa kapa vieta nav zināma, bet Hildai Vīkai sākas visnotaļ grūts laiks. Viņu uzņem, bet pēc dažiem gadiem izslēdz no Mākslinieku savienības, tad atkal uzņem. Izstādes notiek, bet reti, bet Hilda Vīka ir un paliek uzticīga pati sev.

Jubilejas gads ir iespēja pievērst uzmanību Hildas Vīkas radošajam mantojumam, atceroties ne tikai viņas veikumu glezniecībā. Pasākumā Eiropas mājā piedalīsies cilvēki, kas atminas Vīku un ir pavadījuši laiku kopā ar mākslinieci: Dr. Jānis Liepiņš un gleznotājs Uldis Zemzaris. Režisore un Rīgas Jaunā teātra aktrise Inga Tropa šim pasākumam gatavo īpašu Hildas Vīkas dzejas lasījumu. Lai gan teksti tapuši pērnā gadsimta 30. gados, tie uzrunā arī šodien. Inga Tropa sarunā ar Neatkarīgo Vīkas dzeju raksturoja kā ļoti krāšņu, krāsainu. Tur ir «maigums un vājums iekšā. Bet vienlaikus Hilda Vīka var būt ļoti spēcīga un neslēpjoties pateikt to, ko viņa domā. Protams, ka atlasīju dzeju, kas vairāk skar mīlestību, taču, raugoties ar mūsdienu skatu, mani fascinē spilgtā Hildas Vīkas personība - kā sieviete, kā māksliniece». Jānovēl, lai Hildas Vīkas piemiņas godinātājiem izdodas uzspodrināt viņas piemiņu. Daudz un nepamatoti cietusī māksliniece to ir pelnījusi.

Komentāri [2]

 
Fredis
Hildas Vīkas galvenais nopelns ir tas, ka viņa ir mamma izcilajam latviešu rakstniekam Anšlavam Eglītim.
31.augusts, 16:31 Atbildēt
ļuļa
Hildai Vīkai bērnu nebija. Anšlavs Eglītis bija bērns no pirmās laulības. Hilda bija otrā.
31.augusts, 17:35 Atbildēt

Personības Vairāk >

Kaut kas traks!