Andžejs Grauds. Bungu spēles mākslas sludinātājs

BUNDZINIEKS AR STĀŽU. Lai gan lielāko laika daļu Andžejam Graudam paņem paša izveidotās skolas vadīšana, bungu spēli viņš nav metis pie malas. Protams, viņš vairs nespēlē aptuveni 15 grupās vai projektos, kā tas bija vēl pirms pāris gadiem, tomēr pie bungām redzams joprojām. «Pēdējā laikā aizvien biežāk sanāk spēlēt vienam pašam, kopā ar kādu no šova grupām, ar bītbokseri vai dīdžeju – man ir pašam sava bungu šova programma, ar gaismām un efektiem, kas ir ļoti pieprasīts variants.» /Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency
  • BUNDZINIEKS AR STĀŽU. Lai gan lielāko laika daļu Andžejam Graudam paņem paša izveidotās skolas vadīšana, bungu spēli viņš nav metis pie malas. Protams, viņš vairs nespēlē aptuveni 15 grupās vai projektos, kā tas bija vēl pirms pāris gadiem, tomēr pie bungām redzams joprojām. «Pēdējā laikā aizvien biežāk sanāk spēlēt vienam pašam, kopā ar kādu no šova grupām, ar bītbokseri vai dīdžeju – man ir pašam sava bungu šova programma, ar gaismām un efektiem, kas ir ļoti pieprasīts variants.» /Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency
1 / 1

Pēdējā laikā aizvien biežāk lielajos publiskos pasākumos kā viens no izklaides programmas elementiem ir bundzinieku grupu uzstāšanās. Tas nav pārsteigums: izklausās un izskatās efektīgi, turklāt bungu spēles lietpratēji nav jāmeklē pa malu malām, tos lielā skaitā var piedāvāt Andžeja Grauda bungu skola.

Jau ap 400 audzēkņu

Savulaik Andžejs Grauds bija pazīstams kā grupas Gain Fast un vēl vairāku projektu bundzinieks, taču pamazām sāka attīstīt savu lolojumu - bungu skolu. Šobrīd tā jau darbojas Rīgā, Mārupē, Siguldā un Ādažos, kopskaitā tajā skolojas ap 400 audzēkņu, kurus apmāca vairāk nekā 20 pasniedzēju. «Nāk audzēkņi no trīs līdz pat simts gadu vecumam. Labi, varbūt simtgadīgu mums gluži nav, bet 65 gadus veci audzēkņi gan ir!» smejas Andžejs. «No audzēkņiem tiek veidotas tādas kā grupas, kas veido priekšnesumus, ar kuriem tiekam aicināti, piemēram, uz pilsētas svētkiem un cita veida notikumiem. Šajā vasarā mums ar bungu skolu bijuši aptuveni 50 pasākumi, turklāt jau maijā to bija vairāk nekā desmit, kas ir ļoti daudz. Man ir prieks par šādiem pasākumiem, kuros audzēkņiem ir iespēja ārpus klases sienām realitātē parādīt varēšanu un gūt neatsveramu pieredzi. Piemēram, Rīgas svētku ietvaros vai Vecgada vakarā notikušie pasākumi krastmalā daudziem paliks atmiņā ilgi - pat audzēkņi, kas skolojušies tikai divus gadus, jau varēja atrādīties aptuveni 50 000 cilvēku priekšā!»

BEZ VIŅAS NEKĀDI. Andžejs skolā pārstāv mākslinieciski radošo pusi, taču tās vadībā nepieciešams arī racionālisms - to personificē viņa sieva. «Pateicoties Sigitai, izdarīts ļoti daudz. Novēlu katram vīrietim atrast sev tādu sievieti, kas visā tevi atbalsta un pēkšņi sāk interesēties par pilnīgi citu dzīves jomu. Sigita agrāk bija ļoti veiksmīga uzņēmēja, viņas darbs bija saistīts ar grāmatvedības nozari, bet, satiekot mani, viņa iemīlēja arī to, ar ko es nodarbojos,» daudz atzinīgu vārdu sievai velta mūziķis / Privāts arhīvs

Andžeja Grauda bungu skola ir vienīgā šāda veida mācību iestāde ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Skandināvijā, turklāt drīz tā kļūs par vienīgo akreditēto bungu skolu pasaulē. «Tas ir ļoti grūts ceļš, taču mēs uz to virzāmies. Šī ir prestiža lieta, jo tā dos iespēju piedāvāt audzēkņiem konkrētas programmas, ar kurām jau varēs startēt uz augstākajām mācību iestādēm,» skaidro Andžejs. «Ja audzēknis atnāk uz Andžeja Grauda bungu skolu, kuras nosaukumā ir ietverts mans vārds, tas prasa konkrētas kvalitātes standartus, tāpēc ļoti rūpīgi izvēlamies pasniedzējus. Viņiem ir ļoti precīzi jānodod tālāk informācija, ko pauž šī skola. Pats arī joprojām pasniedzu [bungu spēli], taču mans audzēkņu skaits ir sarucis, jo diemžēl vairs nepietiek mācīšanai laika, taču, tiklīdz ir iespēja, nodarbojos arī ar pedagoģiju. Ja kaut ko vairāk nedari, vairs neesi biznesā. Ir jāsaprot, kā mainās tās lietas, kas ir ap jauniešiem. Tikai retais vecākās paaudzes pasniedzējs spēs izprast astoņgadīgu puiku, kas aizraujas ar planšetēm un telefoniem, taču jāprot šo moderno tehnoloģiju fonā radīt papildu interesi arī par bungām.»

No bērēm līdz skolai

Pats Andžejs sācis spēlēt bungas 12 - 13 gadu vecumā, taču vēlējies to darīt jau agrā bērnībā. «Pirmās atmiņas par to, kad es izdomāju, ka tiešām gribu kļūt par bundzinieku, ir no aptuveni piecu gadu vecuma, kad vecāki mani nejaušības pēc paņēma līdzi uz ansambļa Bumerangs koncertu. Es tajā skatījos tikai uz bundzinieku un sapratu, ka spēlēt bungas - tā ir štelle! Gaidīju iespēju, kad tikšu mūzikas skolā, taču man tur lika kaut ko nodziedāt un pēc tam pateica - nē, šitais nederēs! Tas mani uz kādu laiku salauza. Paguvu kļūt par airētāju, apguvu vēl daudz ko citu, taču sapratu, ka ir pienācis laiks mācīties bungas. Iesākumā pašmācībā, bet pēc tam sekoja studijas pie Gundara Lintiņa, kurš bija pietiekami harismātiska personība priekš 12 - 13 gadus veca čaļa. Es ļoti pavilkos, liels paldies viņam par to!» atminas Andžejs. «Gadiem ejot, esmu izgājis cauri ļoti plašam mācību iestāžu spektram, esmu braucis mācīties arī uz ārzemēm. Lielbritānija, Vācija, Zviedrija, Norvēģija - braucu mācīties uz turieni, līdz kurienei man konkrētajā brīdī pietika naudas biļetei. Es to kasīju kopā, kur un kā vien varēju: spēlēju šausmīgās kāzās un vēl šausmīgākās bērēs, bet par nopelnīto iegādājos kaut ko bungām, bet tad pirku biļeti un braucu mācīties.»

Uz latvju popmūzikas skatuves Andžejs kļuva atpazīstams 2006. - 2009. gadā, kad triumfa brīžus piedzīvoja grupa Gain Fast ar Kasparu Zlidni pie mikrofona. «Izdevām albumus, ierakstījām hitus - bija forši! Bet tad grupas darbībā dažādu iemeslu dēļ iestājās pārtraukums, kas mums visiem bija sāpīgs. Pēc šī posma paliku kā profesionāls sesiju bundzinieks, kuru pie sevis sāka aicināt dažādi izpildītāji un kolektīvi. Spēlēju gan ar grupu Astro’n’out, gan ar The Sound Poets, gan ar Lieni Šomasi, gan ar Kažu, gan ar Gustavo, gan daudziem citiem. Tas bija laiks, kad mēnesī spēlēju kādus 25 koncertus, apceļoju visu Latviju krustām šķērsām, šķiet, simtiem reižu. Paralēli pamazām attīstījās bungu skola, un es vienkārši noguru no šīs nepārtrauktās braukāšanas. Sāku kolēģiem atdot vienu sastāvu pēc otra,» stāsta Andžejs. Arī pašlaik viņš spēlē reanimētajos Gain Fast, bet šobrīd grupa jau spēlē bez pretenzijām uz lieliem panākumiem, vairāk sava prieka pēc - visiem ir ģimenes un bērni, visiem citas prioritātes.

Pasniegt bungu spēli Andžejs sācis no 15 gadu vecuma, bet pie skolas izveides nonācis, lielā mērā pateicoties sievai Sigitai. «Iesākumā pie manis sāka mācīties viens audzēknis, tad - divi, tad sāka nākt aizvien vairāk un vairāk. Bungu skolā jau darbojās kādi 30 audzēkņi, un tad satiku savu nākamo sievu Sigitu, kura mudināja - klau, nepieciešams spert nākamo soli! Iesākumā es lauzos - kā tad mēs ņemsim pasniedzēju, neviens taču nemācēs šīs skolas vēsti nodot audzēkņiem?! Taču beigās saņēmos, izstrādāju apmācību programmu un sapratu, ka vienkārši pareizi jāizvēlas pasniedzēji. Un tā arī notika: pieņēmām vienu pasniedzēju un izskolojām, pēc tam nākamo, un tā šis process aizgāja. Arī audzēkņi sāka plūst aizvien vairāk. Neatsverama bungu skolas vērtība ir tās komanda ar kolosālajiem pasniedzējiem un administratīvajiem darbiniekiem - jautrāku un pozitīvāku kolektīvu grūti iedomāties,» stāsta Andžejs. «Pa šiem gadiem skola sevi ir pierādījusi, bet mēs joprojām strādājam daudz - mums nav brīvu dienu, nodarbības notiek arī svētdienās.»

Bungotāju kustība plešas plašumā

Par vēl vienu Andžeja Grauda lolojumu kļuvis Baltijas bundzinieku samits - pirmo gadu tas risinājās Sējas pagastā, bet vēl divus Grīziņkalnā. Pirmajā uz to pulcējās ap 100 bundzinieku, bet otrajā - ap 200, un trešajā gadā to skaits jau bija tuvu pie 300. «Ideja par šādu pasākumu man radās jau pirms daudziem gadiem. Esmu diezgan čomīgs personāžs, man patīk komunicēt ar kolēģiem un vienmēr ir gribējies visus savākt kopā un uztusēt. Kādus četrus gadus turēju šādu ideju galvā, bet vienmēr atliku, jo nebija laika. Reiz izvēlējāmies bungu skolas nometnei vietu Sējas sporta centrā, kur bija foršs stadions. Aizbraucām apskatīties, apstājos stadiona vidū un sapratu, ka nu ir pienācis laiks sarīkot šādu burziņu. Zvanu sievai - viņai vienmēr nākas uzklausīt manas ķertās idejas - klausies, man ir baigā ideja: savāksim kopā Latvijas bundziniekus! Viņa - atkal, mums taču pietiek ar šo nometni… Nē, Sīdža, vajag! Sāku apzvanīt kolēģus un stāstīt par savu ideju. Dažiem tā likās utopiska, taču viņi tāpat atbrauca. Pirmajā gadā man bija stress, vai tiešām kolēģi atbrauks. Kad redzēju, ka mašīnas brauc, brauc un brauc, kāpj ārā cilvēki un nes bungas, tad es nomierinājos. Kad dzirdi, kā simts vai vairāk bungu komplektu spēlē vienotu ritmisko figūru, sajūtas ir neaprakstāmas!» sajūsminās Andžejs. Pašlaik samits jau ir izveidojies par pasākumu, kas ir interesants arī apmeklētājiem, turklāt tam ir noturīga tendence augt. «Mēs sagaidām arī bundzinieku pieplūdumu no ārvalstīm, jo jau šogad gribēja piedalīties ķīniešu grupa ar 15 bundziniekiem, kuri bija gatavi braukt no Ķīnas ar saviem bungu komplektiem, taču viņi par vēlu pieteicās. Lai gan sākotnēji šo samitu gribēju rīkot kā tusiņu, tas jau kļuvis par Latvijai nozīmīgu pasākumu, jo nofilmētais materiāls plaši redzēts ārzemēs. Šogad to aprakstīja arī vairāki ārvalstu žurnāli, pat kāds austrāliešu izdevums. The Times gan vēl par to neraksta, bet mēs uz to tiecamies,» joko bundzinieks.

Uz jautājumu, kāpēc vajadzētu mācīties spēlēt bungas, Andžejs gatavs sniegt atbildi kaut pārdesmit minūšu garumā. «Patiesībā bungas ir viens no sarežģītākajiem instrumentiem, jo uz tā balstās visa ritmiskā bāze. Protams, ja gribi nospēlēt vienkāršu ritmu, to apgūt neprasa daudz enerģijas un laika - arī mana mamma to var. Viņa ir mācītāja: kad atbrauc ciemos uz bungu skolu, pielieku viņu pie bungām - mamm, atceries to ritmu, ko tev mācīju?! -, un viņa aiz cieņas to nospēlē,» smejas Andžejs, turpinot jau nopietnāk: «Bungu spēle attīsta koordināciju un domāšanu, uzlabo sirds darbību un asinsriti, izstrādā laimes hormonu. Mūsu drumline grupai (maršējošās bundzinieku ierindas - aut.) ir tādas treniņnometnes, ka basketbolistu nometnes atpūšas: lai šīs bungas nestu, ir jābūt teicamā fiziskajā formā, jāspēj piepumpēties un pievilkties, jo priekšējā bunga sver aptuveni 12 kilogramus, turklāt šādos gājienos jau nevar šā tā slāt. Rezumējot - bungas nav tikai instruments, tās ir kaut kas daudz vairāk.»

Komentāri [0]

 

Personības Vairāk >

Kaut kas traks!