Jau šo trešdien, 16. maijā, VEF Kultūras pilī notiks muzikālās apvienības Kanisaifa debijas albuma atrādīšanas plašākai publikai koncerts. Šīs apvienības galvgalī ir Nils Īle – mūziķis, kuru droši var dēvēt par perkusiju mākslas Latvijā ciltstēvu.
Ar debiju uz VEF
Pavisam nesen klajā nāca Kanisaifa debijas albums Atdzīvinot vēju - apvienība ir relatīvi nezināma, arī albumā iekļautais skaņu materiāls vēl nav klausītāju apbružāts, līdz ar to lielkoncerta rīkošana VEF Kultūras pilī šķiet ambiciozs un riskants solis. «Pirms desmit gadiem notika viens no mūsu pēdējiem lielkoncertiem Rīgas Kongresu namā - bija vēlme radīt, parādīt un pastāstīt, tas ir, piepildīt citu cilvēku sajūtas ar savām sajūtām. Taču visu šo gadu gaitā īsti nebija, ko teikt, un nebija arī tāda noskaņojuma. Pēc šī lielkoncerta bija pajucis arī [pirmās etnoperkusiju grupas Latvijā] Afroambient sastāvs - tas gan joprojām eksistēja, taču tādā kā sadalītā veidā. Taču pēdējo pāris gadu laikā man apkārt saradās cilvēki, kuri bija ar mieru paši savākties un arī mani savākt, lai nevis vienkārši improvizētu, bet jau veidotu konkrētas kompozīcijas. Tā arī izveidojās Kanisaifa,» skaidro perkusionists Nils Īle. «Praktiski kāda pusgada laikā ierakstījām debijas albumu. Sazvanījāmies turpu šurpu, līdz izprātojām, kāpēc gan nesaorganizēt atkal kādu mūsu parādīšanos sabiedrībai.»
Par koncerta scenogrāfiju rūpēsies tēlnieks Kārlis Īle - starptautisku atzinību guvušu ledus, granīta, bronzas, koka un uguns skulptūru autors. «Viņš ir kā bračka, lai gan asinsradinieki neesam - mēs pat esam profilā nedaudz līdzīgi, turklāt viņš ir dulls ar savām projekcijām, un attiecīgi man ir sava dullība ar muzikālām lietām,» uzvārdu līdzību skaidro Nils. «Skatuves koncepcija tiks pakārtota atbilstoši diska nosaukumam. Mūsu koncerta vīzija ir spēlēt dabā, jo skaņdarbi lielākoties ir tādai noskaņai, kādu var gūt, sēžot zālītē vai pie upes. Lielākoties koncepcijas realizācija tiks saistīta ar gaismām, arī dekorācijām. Protams, arī ar instrumentiem. Ar skaņu un savām sajūtām vēlamies likt sajust pavasari, likt sajust šīs dažādo krāsu skaņas un to smaržu, likt ieklausīties ikdienā.» Lai gan Nils ir pazīstamākais vārds domubiedru grupā, kas saucas Kanisaifa, pārējie ir tikpat līdzvērtīgi tās dalībnieki - Agnese Uzule, Maija Sējāne-Īle, Fabiass Nils Īle, Jānis Tumpelis, Roberts Brants, Alvis Zembergs, Edgars Jansons un Einārs Latiševs. «Izņemot [ģitāristu] Jāni un [basistu] Robertu, pārējie ir mani bijušie skolēni,» palepojas Nils. «Viņiem radās doma par šādas grupas izveidošanu, kas nebūtu tikai afrikānisko ritmu popularizētāja, bet vairāk tendēta uz noskaņas un meditatīvo mūziku. Ir, protams, uz vietas radušās kompozīcijas, kas ir kā intuitatīvās mūzikas sadaļa, taču agrāk tas man bija pastāvīgs elements, bet šobrīd jau esam apzināti sākuši rakstīt dziesmas.»
Atklājot Āfriku
Apskatot albuma ierakstā izmantotos instrumentus, sajūties, kā ielūkojies svešvārdu vārdnīcā: vargāns, didžeridū, kalimba, balafons, Koshi zvani, bansuri flautas, futujara, kobels utt. «Futujara un bansuri flautas ir indiešu pūšamie instrumenti. Kalimba ir Āfrikas instruments ar tādiem metāla stienīšiem, ko spēlē ar pirkstiem. Balafons ir kā mūsu ksilofons, tikai tam apakšā vēl ir tādi nelieli ķirbīši, kas rezonē,» par katru instrumentu gatavs pastāstīt Nils Īle. «Jā, Maxima tos tiešām nenopirkt, tādu nav pat daudzos mūsu mūzikas veikalos. Bet, aizbraucot uz Āfriku, vienmēr sanāk atvest [kādu jaunu instrumentu]. Reizi divos gados vai pat katru gadu braucu, piemēram, uz Gvineju - aizvedu kādu jauniešu grupiņu, kuri tur grib padzīvot un pamācīties spēlēt, vai arī vienkārši aizbraucu pats, lai atkal sajustu šo specifisko Āfrikas garšu. Ik pa brīdim nepieciešams izrauties no ierastās vides. Indija ir forša, ir ceļots arī uz to, taču Āfrika mani uzrunā vairāk. Es braucu savākties ar spēkiem, lai atkal var celt jaunus projektus, audzēt jaunas sajūtas.»
Āfrikas atklāšanai ir ceturtdaļgadsimtu senas saknes. «Pirms daudziem gadiem kopā ar vides aizsardzības klubu Arkādija paveicās būt Vācijā, kur biju praksē par vides aizsardzības jomu. Saliedēšanās pasākumā mūs aizveda uz kādu studiju, kur mācīja spēlēt džambas. Aicināja pie tām apsēsties un uzspēlēt. Kā apsēdos un uzsitu pa džambi, tā… Tā joprojām esmu bišķiņ ar to slims, un šī slimība joprojām nelaiž vaļā,» smejas Nils. «Pēc tam kādu laiciņu spēlēt džambi mācījos Holandē. Skolotājam uzdevu ļoti daudz jautājumu, un viņam beidzot tas apnika, tāpēc viņš teica - brauc uz Āfriku un skaties visu pats!» Arī tālākais bijis sakritību pilns pasākums. Kinofestivāla Arsenāls tēvs Augusts Sukuts uzaicinājis perkusionistu spēlēt pavadījumu Sergeja Eizenšteina filmām, pēc tam šāds piedāvājums jau sekojis no Zviedrijas. «Nezinot, cik man par to maksās honorārā, es teicu, ka man vajag biļeti uz Āfriku un vīzu, pārējo varat samaksāt tēriņiem. Tā es pirmo reizi aizlidoju uz Gambiju. Ja ir cerība un sapnis, tad vajag tam tikai ticēt. Viss piepildīsies!» uzsver Nils Īle.
Šķiet, Āfrika nav tā drošākā vieta, kur pavadīt atvaļinājumu, taču mūziķis tam nepiekrīt: «Nevajag baidīties no nepazīstamām vietām - esiet atvērti un satiksiet tādus pat jebkurā pasaules vietā! Ir bijuši daudzi stāsti, kad cilvēki aizbrauc kaut vai uz to pašu Gambiju, no visa baidās, un tad viņus apzog vai notiek kādi līdzīga veida brīnumi. Taču tas notiek gadījumos, ja cilvēks jau pašā sākumā ir nobijies no šīs svešās vietas. Slikti cilvēki ir visur, apzagt var kaut vai tepat Rīgas lidostā. Ja esi, kāds esi, tad arī satiec sev līdzīgos. Tā man ir bijis visā pasaulē, vienalga, vai tā ir Indija, Āfrika vai Sibīrija. Visā pasaulē ir forši cilvēki!»
No huligāna līdz mūziķim
Pēc paša Nila stāstītā var noprast, ka bērnība viņam bijusi smaga - no 12 gadu vecuma viņš būtībā palicis dzīvot vienatnē, bijis milicijas uzskaitē esošs huligāns, kas nonācis internātos un mainījis daudzas skolas. Lielu paldies viņš par sevis pieskatīšanu tagad saka vecākajai māsai Ingūnai - mūzikas pasaulē pazīstamai kā Černovai, šobrīd uzvārdā Rubenei. «Viņa tolaik dzīvoja kopā ar mūziķi Andri Černovu (70./80. gadu hipiju un citu andergroundistu kulta personība, spēlējis grupās N.S.R.D., Tat Twam u.c. - aut.) - viņš bija tas, kurš mani ieveda mūzikā.» Jau skolas laikos pedagogi rosinājuši Nilu sūtīt mūzikas skolā, lai viņš mācās spēlēt vijoli, taču vecāki dēlu uz to nav aizveduši… «Iesākumā mēģināju spēlēt ģitāru, taču no tās sāpēja pirksti, tāpēc [Andrim] teicu - nē, nē, es labāk mācīšos spēlēt bungas! Izdarīju pats sev lāča pakalpojumu, jo uz bungām spēlēt bija vēl grūtāk. Likās - kas tad tur, kociņus klapēt, bet kad sākās visas bosanovas un rokenroli… Līdz metālistu kardāniem nemaz netiku, kad sapratu, ka kāja neklausa roku utt. Taču veidojās savas grupas, un tā pamazām iekļāvos mūzikas apritē.»
Nozīmīga bijusi iepazīšanās ar latvju underground ciltstēvu Raimondu Lagimovu jeb Dambi - tas noticis 41. vidusskolā. Abi sadraudzējušies, un veidojušies kopīgi muzikālie projekti, taču Nils iesaukts padomju armijā. «Dienēju Skrundā, radiolokatora pilsētiņā. Divus gadus pārbaudīju, cik spēcīgs betons tur tiek liets iekšā,» smejas perkusionists. «Kad atgriezos sabiedrībā, Dambim jau bija grupa [Inokentijs Mārpls], kuras mūziķiem biju kā leģenda, ar kuru kopā viss tolaik iesākts. Sapratu, ka negribu būt leģenda, gribu radīt kaut ko pavisam jaunu. Tā nu sāku nodarboties ar šīm lietām - džambjiem, kongām. Man bija pavisam maziņa bundziņa, un es konstatēju, ka man ar plaukstām patīk daudz labāk sajust ritmu, nekā sitot ar kociņiem.» Pamazām saradās arī citi instrumenti, un par dažiem ir visai kuriozi stāsti. Vienas kongas nopircis Brēmenē, ieskrienot kādā veikalā burtiski pirms vilciena izbraukšanas, bet vajadzējis vēl divas. Tās atrastas tepat Rīgā, sanitārtehnikas (!) veikalā - kādam no Vācijas atvestas divas kongas, taču pasūtītājs tās nav paņēmis. «Iegāju meklēt dušas kabīni un starp vannām un podiem pēkšņi pamanīju šīs divas kongas. Tolaik šādu lietu veikalos nebija, tās varēja tikai no kaut kurienes atvest. Es klāt pie pārdevēja - kas tas tāds?! Ai, viens klients tās tā arī nepaņēma… Eu, bet tad es ņemu! Tā nu nopirku nevis dušas kabīni, bet divas kongas. Pirmās džambas nopirku Holandē, pamazām sakrājās arī pārējie instrumenti. Arī pats taisīju, jo Holandē iemācījos [džambju korpusiem] uzvilkt ādas - ja jau man tāds instruments ir, gribēju saprast, ar ko tas elpo. Tā tas viss pamazām sāka apaudzēties,» Nils pamāj uz studijā redzamo instrumentu krāvumu.
Izzinot kultūru, saprotot ikdienu
Nila Īles studijas durvis vēruši daudzi audzēkņi, bet viņam par mācību procesu ir savs skatījums - nepieciešams iepazīt instrumenta dzimteni arī klātienē. «Lai sadzīvotu ar instrumentu, nepieciešams pārzināt to kultūru, no kuras tas ir nācis. No spēlēšanas vien to nevar iemācīties, ir jābrauc un uz vietas jāredz, kā šī instrumenta radītāji dzīvo - kā runā, kā strādā, kā ēd, kā iet uz tualeti, kā ikdienā dzīvo, kā rūpējas par savu ģimeni. Kad to iepazīsti, tad arī saproti, kāpēc viņiem tā mūzika ir tāda - joho! Iesākumā iemācies spēles tehniku, un tikai pēc kultūras iepazīšanas var sākties ceļš uz sevis attīstību,» uzskata Nils. «Iesākumā centos akumulēt šeit Āfrikas ritmus, taču sapratu, ka tas nav domāts mums - sāku tos pārveidot, lai šie ritmi būtu tuvāki mūsu eiropeiskajai sajūtai. Āfrikas ritmus skanējumā var interesanti izveidot, bet nevar cilvēkos panākt sajūtas, ja tie nezina ne šajā kontinentā dzīvojošo valodu, ne kultūru. Katra ritma uzbūve veidota uz valodas zilbju sistēmas, un jebkuras valsts valodas zilbju sistēmas dinamika ir attiecīga konkrētajai tautai. Piemēram, Gambijā dialekts ir vairāk saistīts ar angļu, Gvinejā - ar franču valodu, un šie ritmi atšķiras - tieši šā dialekta dēļ. Ja atvedu šo dialektu šeit, kad to spēlēju, cilvēki to saprot, bet nejūt.»
Lielākoties perkusionisti ir radoši brīvdomātāji, kuri arī izskatā vairāk atgādina pašu Nilu nekā biroju baltās apkaklītes. «Tā laikam sanāk, taču manu audzēkņu pulkā ir arī baņkieri un kompjūterdžeki, kas bieži vien ir oficiāli ģērbušies un uz nodarbību atnāk ar šlipsīti, bet savā būtībā viņi ir dulli - vienkārši viņu dzīvē ir ienācis tāds darbs. Lai gan - rudenī spēlēju [Valsts prezidenta Raimonda] Vējoņa kancelejai: visi sanākušie, aptuveni 40 cilvēku, neskatoties uz visiem saviem oficiālajiem protokoliem, vairāk nekā stundu tā deva pa džambjiem, ka tikai turies!» .
