Piektdien, 25. maijā, Valmieras teātrī Annas Brigaderes autobiogrāfiskā romāna "Dievs. Daba. Darbs" jauniestudējuma pirmizrāde.
Iestudējumā "Dievs. Daba. Darbs" režisors Jānis Znotiņš kopā ar šā stāsta galveno varoni Anneli mēģina noskaidrot: kas ir Dievs Annelei un mums šodien, kas ir daba Annelei un mums šodien, kas ir darbs Annelei un mums šodien, kas ir vecāki Annelei un mums šodien? «Šie jautājumi jau nepazūd dzīves laikā, kamēr cilvēks ir dzīvs,» uzskata iestudējuma kostīmu māksliniece Berta Vilipsone. Iestudējuma radošajā komandā ir arī scenogrāfs Artūrs Arnis, gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis un dramaturģijas konsultante Madara Rutkēviča. Anneles lomā - aktrise Inese Pudža, pārējās lomās - Aigars Apinis, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks un Kārlis Arnolds Avots. Iestudējuma režisors Jānis Znotiņš atklāj, ka izrādes radošās komandas galvenais uzdevums ir radīt empātiju, lai bērni pārdzīvo un dzīvo līdzi Annelei viņas pasaulē - spēlējoties, caur vārda burvības atklāšanu izlasīt visu Annas Brigaderes grāmatu.
Interpretēt zudušu laiku
Bertai Vilipsonei šī ir pirmā sadarbība ar Jāni Znotiņu, bet ne pirmā pieredze bērniem veidotajos iestudējumos. «Bieži vien, kad zīmēju skices arī cita rakstura iestudējumiem, daudzi ir teikuši, ka tie izskatās, kā veidoti bērnu izrādei, lai gan tā nav. Varbūt manī ir kaut kas bērnišķīgs, tāpēc es organiski iejūtos iestudējumos bērniem. Veidot iestudējumus bērniem nav grūtāk, bet - atbildīgākam jābūt. Jo izrāde domāta mazam skatītājam, kas veidojas, un ir ļoti svarīgi, ko viņā ieliek,» saka Berta Vilipsone.
Annas Brigaderes autobiogrāfisko romānu "Dievs. Daba. Darbs" māksliniece neuzskata tikai par literatūru bērniem, tajā ir gana daudz interesanta arī pieaugušajiem. «Es nesen domāju par galvenajiem varoņiem latviešu bērnu literatūrā, par Vanadziņu, par Dauku, par Sprīdīti... Latviešu klasiskās literatūras bērni ir tādi eksistenciāli domājoši, galvenokārt - par horizontu, un Annele šajā «horizonta bērnu» kompānijā ir vislīksmākā,» uzskata Berta Vilipsone. Māksliniece atceras, ka bērnībā, kad šis darbs viņai bijis jālasa skolā, gājis grūti, bet ļoti paticis, ja to kāds lasījis priekšā. Kad nācis piedāvājums veidot kostīmus šim iestudējumam, vēlreiz ķērusies klāt šā darba lasīšanai, un tas bijis interesants piedzīvojums - no šodienas cilvēka pozīcijām interpretēt to laiku, kas jau ir zudis. Tas arī esot visgrūtākais šajā iestudējumā - kā bērnam, kurš dzīvo pavisam citā laikmetā, uzburt Brigaderes bērnības laiku, kas bija 19. gadsimta otrajā pusē. «Es arī pētīju savu vecvecāku bērnības bildes. Pavisam citāda ir pasaule šodien, bet man ļoti patīk, kā Jānis Znotiņš veido šo izrādi,» saka Berta Vilipsone. Protams, izrādes veidotāji cer, ka arī mūsdienu bērnam ir svarīgi eksistenciāli jautājumi un ka viņam gribas pašam radīt un iztēloties, nevis tikai patērēt citu radītos iztēles augļus, kas ikdienā pieejami dažādos tehniskos palīglīdzekļos - telefonos, planšetēs, datoros. «"Dievs. Daba. Darbs" es saucu par bērnu filozofijas grāmatu. Jā, Annelei bijusi skumja, grūta, netaisna bērnība, ar tik daudz pienākumiem, un to, iespējams, mūsdienu bērnam ir grūti saprast, bet vienlaikus - arī jautra,» uzskata Berta Vilipsone.
Ar biklumu un piesardzību
Studijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā Bertai Vilipsonei pabeigtas jau pirms trim gadiem. «Akadēmijā es stājos aiz lielas intereses par scenogrāfiju, atceros, tolaik man likās tik pašsaprotami - pēc studijām būs intensīvs darbs. Tomēr tā nenotika. Par to es arī pēdējā laikā daudz domāju. Visiem cilvēkiem gribas - kā to arī atgādina Brigadere ar savu darbu "Dievs. Daba. Darbs" - realizēties savā vietā. Man jau ir, ko darīt, es tikai tā domāju - ir labi, ja scenogrāfs satiek savu režisoru, tad viņi strādā radošā tandēmā un, veidojot darbus, profesionāli aug kopā. Man tā pagaidām nav. Tomēr ar visiem darbi, kas man bijuši, esmu ļoti apmierināta,» atzīst Berta Vilipsone. Profesionālajā vidē viņa, kā pati uzskata, ieiet lēnām un pamazām - gan kā scenogrāfe, gan kā kostīmu māksliniece. Iespējams, ka ne pārāk straujos apgriezienus nosaka arī Bertas slavenās dzimtas faktors - mākslinieku Kristiānas Dimiteres un Aivara Vilipsona meita, leģendārās aktrises Vijas Artmanes mazmeita atzīst, ka profesionālajā ziņā dzimtas saknes vairojušas biklumu, pietāti un piesardzību. «Protams, ka dzimta man ir brīnišķīga, bet darbos teātrī man pašai neviļus veidojas attieksme - es te tā, klusiņām, it kā starp citu...» pasmaida Berta Vilipsone. «Katram ceļš ir citādāks. Man pagaidām patīk tas, ka šobrīd viss nemitīgi mainās, nekas nav prognozējams, paredzams, plānojams, teiksim, kaut gadu uz priekšu. Jā, ir neziņa par nākotni, tomēr man ir paļāvība, un pagaidām man visu laiku ir, ko darīt.» Iespējams, šis laiks viņai nepieciešams pacietības trenēšanai.
Regulāra sadarbība Bertai Vilipsonei izveidojusies ar Latvijas Kultūras akadēmijas kinorežijas studentiem, ar kuriem kopā tiek veidotas studentu filmas. Tā kā tie ir mācību darbi, tajos mākslinieks var atļauties būt brīvāks. Nesen kopā ar Signi Birkovu veidojusi filmu par citplanētiešiem. Stabils darbiņš ir arī Marijas bērnu mājā - privātā bērnudārzā, kur viņa bērniem pasniedz mākslas nodarbības. «Šajā darbiņā varu ko labu izdarīt, tas arī mani uzmundrina. Es neesmu profesionāla pedagoģe, dažreiz nav viegli, bet prieks par šo darbu ir ne ar ko nesalīdzināms. Jo bērni ir kā mazas Anneles - zināt griboši, pasauli izzinoši.»
Iespējams, Berta uz kādu laiku «nomainīs dekorācijas» un dosies studēt ārpus Latvijas - tāds plāns viņai ir, lai gan pagaidām tikai sajūtu līmenī un nekonkretizēts. Uz ilgu laiku prom braukt viņa nav gatava, tomēr piebilst - to nekad nevar zināt.
Oāze Murjāņos
«Domāju, ka pēc pirmizrādes Valmieras teātrī atceļā izkāpšu Murjāņos, kur mums ir vasaras māja, un tur arī palikšu. Tur ir ļoti skaisti, tur man patīk zīmēt, lasīt, tur es jūtos ļoti brīvi. Pēdējos gados vasarās man parasti bijuši dažādi darbi, esmu bijusi aizņemta, bet šovasar esmu sev apsolījusi - atpūtīšos, daudz lasīšu, gleznošu. Lai gan - kas to zina, kā būs, jo man ir tāda profesija, ka darbi var atnākt strauji un pavisam negaidīti. Man ir dažādi plāni vasarai - palīdzēt mammai dārzā, atpūsties, satikt draugus... Pavisam vienkāršas lietas,» smaidot nosaka jaunā māksliniece. «Esmu galvenā pļāvēja dārzā, bet pagājušajā gadā man nebija tik daudz laika braukt uz laukiem, tāpēc šogad dārzā mainījusies flora - zāliens mazliet aizaudzis, tur pat ieviesušās meža zemenes. Galvenā ravētāja ir mamma, bet, iespējams, man patikšana ravēt nāks ar laiku, pakāpeniski.»
Mākslinieces literāro interešu lokā parasti vienlaikus ir vairākas grāmatas, un naktsskapītis nokrauts ar visdažādāko literatūru. Nesen nejauši atradusi bijušā pasniedzēja Andra Rubeņa grāmatu par ētiku. «Viņa vairs nav, bija foršs pasniedzējs... Nupat izlasīju arī aktiera Bila Mareja stāstiņus par sevi, tie stilistiski ir līdzīgi tiem, kādus mans tētis ir sarakstījis par sevi. Un, piemēram, vakar lasīju Puškina dzeju. Vispār pēdējā laikā dikti maz esmu lasījusi, tāpēc man ir apņemšanās vasarā to mainīt. Grāmata ir ļoti labs sarunu biedrs,» saka Berta Vilipsone. Izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas, viņai patīk arī klausīties audiogrāmatas, jo īpaši tad, kad tiek uzkopta māja. Kā jau ierasts scenogrāfiem un kostīmu māksliniekiem, arī Bertai esot sarežģīti izmest lietas, jo vienmēr šķiet, ka tās var noderēt... Lai arī viņa neesot minimāliste ikdienā, tomēr nu jau atskārtusi, ka pārāk daudz mantu visapkārt apgrūtina dzīvošanu. «Man ir kambaris - lielāks par manu dzīvokli, tur viss tiek salikts. Kaut kāda izšķirtspēja man, protams, ir, bet, kad aizeju ciemos pie studiju biedriem, es redzu to pašu - kārtīgi saliktas dažādas «kaut kad noderēt iespējamas lietas», bet tas nemazina lietu daudzumu. Ik pa brīdim dažādas lietas vairumā ienāk manā dzīvojamā telpā, bet tad es palūdzu tās iziet. Ja telpa pārblīvējas, kļūst grūti dzīvot,» saka Berta.
Šajā vasarā vēl ieplānots apmeklēt dažus festivālus, arī doties pārgājienā gar jūru. Pirms daudziem gadiem Berta tādā devusies kopā ar draudzenēm un šogad gribētu to atkārtot - pāris dienas pa Kurzemes jūrmalu. Kur būs sākums, tas vēl nav zināms, bet finišs, visticamāk, būs Apšu ciemā, jo tur dzīvo viņas draugi. «Vispār es esmu meža cilvēks, bet, ejot gar jūru, var labi iedegt,» smaidot nosaka Berta. «Un es skaidri zinu - šajā vasarā man ir vajadzīgs laiks domāšanai. Pārdomāšanai. Man ir tāda sajūta, ka esmu absolūtā neziņā par nākotni. Ir sajūta, ka mani gaida kaut kas jauns...»
***
Berta VILIPSONE
• Scenogrāfe un kostīmu māksliniece
• Dzimusi 1988. gada 2. aprīlī mākslinieku - Kristiānas Dimiteres un Aivara Vilipsona - ģimenē
• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (scenogrāfijas nodaļu, BA, 2015), Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu (keramikas nodaļu, 2007)
• Veidojusi kostīmus izrādēm: Dievs. Daba. Darbs (Valmieras Drāmas teātris, 2018), Laimīgās dienas (Valmieras Drāmas teātris, 2018), izrādei Balle būs (Valmieras Drāmas teātris, 2016), Liec Dievam pasmieties (Dailes teātris, 2017), bērnu operai Mazā Burvju flauta (Latvijas Nacionālā opera, 2015), Kronēšana (Skatuve, 2007), Ķiršu dārzs (Skatuve, 2005) u.c.
• Darba pieredze kino: kostīmi īsfilmai Haoss Bērziņš (2018), kostīmu mākslinieces asistente kinofilmai 1906 (2017), māksliniece īsfilmai Dzena Pieskāriens (2017), kostīmu mākslinieces asistente kinofilmai Puika ar suni (2017),
• Veidojusi scenogrāfijas izstādi - darbnīcu Laikplēsis (Dirty Deal Teatro, 2013)
• Neprecējusies
