Ar režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilmas Tēvs Nakts īpašo seansu šodien tiek atklāts Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RIGA IFF).Filma ir patiess stāsts par latvieti Žani Lipki, kurš 2. pasaules kara laikā Rīgā izglāba vairāk nekā piecdesmit cilvēku.
Filma Tēvs Nakts ir stāsts par leģendāro rīdzinieku Žani Lipki. 2. pasaules kara laikā viņš pa dienu devās uz darbu Vācijas militārās aviācijas Luftwaffe noliktavās, bet naktīs pārvadāja kontrabandu, lai apgādātu ģimeni. Kad okupācijas vara sāka izrēķināties ar Rīgas ebrejiem, Žanis pieņēma lēmumu glābt nāvei nolemtos. Iesaistot tuviniekus, viņš iekārtoja izglābtajiem patvērumu savās mājās - īpaši izraktā pagrabā zem šķūņa. Filmas veidotāji īpašo seansu RIGA IFF atklāšanas vakarā vēlas veltīt pagājušajā gadā aizsaulē aizgājušajam kinofestivāla Arsenāls dibinātājam Augustam Sukutam, kurš bija viens no Žaņa Lipkes piemiņas iemūžināšanas iniciatoriem Latvijā. Žanim un viņa sievai Johannai ir piešķirts Izraēlas valsts apbalvojums Taisnīgie starp tautām ar uzrakstu: «Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli.» Netālu no viņu mājas Ķīpsalā ir radīts Žaņa Lipkes memoriāls. Žani un Johannu Lipkes atveido aktieri Artūrs Skrastiņš un Ilze Blauberga, viņu dēla Zigfrīda lomā - skolnieks Matīss Kipļuks. Filma uzņemta studijā Mistrus Media (filmas producenti - Gints Grūbe, Antra Gaile, Inese Boka-Grūbe). Filma Tēvs Nakts veidota programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei ietvaros. Tā 12 kategorijās nominēta nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps. Kinoteātros filmu sāks demonstrēt 25. oktobrī.
- Filmai piemērotu stāstu ir daudz, bet kāpēc filmai izvēlējāties stāstu par Žani Lipki?
- Lipke ir savā ziņā unikāls tēls un reizē arī reāla persona Latvijas vēsturē, viņš sevī apvieno daudz īpašību, kuras ne katram cilvēkam ir raksturīgas. No vienas puses - viņš ir cilvēks, kurš savā ziņā ir atradies ārpus likuma, bijis vienlaikus azartisks, pārdrošs un arī dziļi cilvēcīgs. Lipke labi atbilst vēlmei veidot kino par cilvēku, kurš savā ziņā pārkāpj pats sev pāri, paveic ko tādu, par ko līdz šim pat pats nav zinājis, ka uz to ir spējīgs. Un tas katram režisoram ir interesanti - atrast savu varoni. Lipke noteiktā brīdī ir izdarījis lēmumu, un tas savā ziņā bijis neatgriezenisks un palīdzējis konkrētiem cilvēkiem izdzīvot, vienlaikus ietekmējis viņa tuvākos cilvēkus. Iespējams, ka cilvēki ar šāda veida rakstura īpašībām ir arī citur, bet mēs par viņiem nezinām, jo viņi nav izdarījuši šo lēmumu, nav veikuši darbu ar sevi, lai vēsturē kļūtu par to, par ko ir kļuvis Žanis Lipke.
- Tēma par holokaustu no pasaules kino tirgus viedokļa varētu būt nokavēta, bet Latvijā tāda tiek veidota pirmo reizi. Par ko tas liecina?
- Kino «holokausta žanrs» ir pastāvējis jau sen, sācies jau uzreiz pēc 2. pasaules kara, un ir pat nostiprinājis noteikta veida iezīmes un paņēmienus, noteiktu kino valodu, kādā šie stāsti tiek stāstīti. Latvijā spēlfilmas par to nav bijušas, arī Lietuvā un Igaunijā ne, lai gan šobrīd arī Lietuvā tapusi pirmā spēlfilma par holokausta tematiku. Varbūt mēs Baltijā beidzot esam aizgājuši tālāk no padomju pagātnes apzināšanas un varam atskatīties jau uz citu periodu, savā ziņā kontroversiālu periodu mūsu tautai. Skaidrs, ka Jadvašema sarakstos ir ap 400 latviešu ebreju glābēju, bet labi zinām, ka starp latviešiem bijuši arī ebreju šāvēji. Jā, kā jebkurā tautā, bet ir svarīgi, ka mēs to spējam apzināties, kaut daļēji. Baidīties no vēstures nozīmē visu laiku dzīvot tumsonībā, tumsībā. Man ir savas kinematogrāfiskās intereses veidot filmu par Žani Lipki, bet ir arī pienācis laiks par šo tēmu ne tikai domāt, bet arī skaļāk runāt. Starp dažādiem vēsturiskajiem periodiem ir vājas un trauslas diskursīvās saites, cilvēki ātri tiecas tās aizmirst. Pēdējās Saeimas vēlēšanas, vismaz pirmsvēlēšanu retorika, savā ziņā norādīja uz to, ka esam aizmirsuši Atmodas periodu, nevaram pat īsti apzināt un saprast, kādas vērtības vadīja tos cilvēkus, kas izcīnīja neatkarības atjaunošanu. Skaidrs, ka šī filma ir sava veida vēsturisko notikumu atgādinājums.
- Varbūt tā nav sakritība, ka tieši Baltijā holokausta tēmu nav bijusi vēlme «cilāt»?
- Ir vēl dzīvi daži leģionāri un cilvēki, kas piedzīvojuši karu frontes otrā pusē, ir vēl dzīvi daži holokaustu pārdzīvojušie, iespējams, nav vairs dzīvi tie, kas piedalījās iznīcināšanas akcijās. Salīdzinoši - mēs esam vēl ļoti tuvu šim notikumam, šī globālā traģēdija notika salīdzinoši nesen - no tās mūs šķir tikai divas paaudzes, tāpēc tās ir tēmas, par kurām mēs baidāmies runāt. Skaidrs, ka mums ir palikusi vainas sajūta, un to slēpjam, ieliekot zemapziņas dzīlēs... Pat interneta un sociālo tīkla komentāros šobrīd varam sastapt antisemītismu, arī dažas citas parādības, kas neglaimo mums kā mūsdienu sabiedrībai, - rasisma, ksenofobijas, homofobiju izpausmes un vēl citas fobijas, kas saistītas ar līdzcilvēku nepieņemšanu. No tā viedokļa - skaidrs, ka ir ļoti grūti paskatīties uz šo tēmu. No otras puses - filma stāsta par labo piemēru, par to, ka tumsā var atrast gaismu, ka tumsu var pārvarēt.
- Filmā ir ieskicēta, bet nav izvērsta tēma par cilvēkiem ap Lipki, lai gan ir skaidrs, ka viņš nevarēja paveikt to, ko paveica, bez ļoti daudziem lojāliem cilvēkiem arī ārpus ģimenes.
- Filmas stāsts ir vairāk par to, ka savā ziņā notiek ģimenes iziršanas process, pateicoties smagam lēmumam, ko šīs ģimenes locekļi pieņem - lēmumu glābt citu cilvēku dzīvības. Jebkura misija, jebkurš tāds uzdevums, ko esi sev uzlicis, prasa arī kaut kā ziedošanu, un Lipkes ģimene ir piemērs, ka viņi sevi tādā vai citādā veidā ziedoja.
- Vai filmas scenārijs ir kā brīvais peldējums par galveno tēmu vai arī balstīts uz faktiem?
- Lielā mērā filma balstās uz faktiem, vēsturiskiem notikumiem, atmiņām un liecībām. Ir hronoloģiskas nobīdes, bet vēsturiskās filmās tā vienmēr būs problēma, ka filmas dramaturģija nepakļaujas reālajai notikumu hronoloģijai, kā rezultātā nākas «pārvietot» atsevišķus notikumus, pārinterpretēt notikumus vai varoņus, stāstīt to mazliet citādāk, bet, es domāju, no laika gara viedokļa, no vēsturiskās emocijas viedokļa filma ir patiesa attiecībā uz vēsturi.
- Kāpēc jūs tik ļoti interesē vēsture - gan šī, gan iepriekšējā filma ir par vēsturi?
- Arī nākamā filma būs par vēsturi. Man patīk reāli stāsti. Iespējams, par daudziem mūsdienu stāstiem varētu veidot filmas, bet kaut kā manā redzeslokā nonāk vēsturiskie stāsti. Skaidrs, ka tam ir kaut kāds sakars ar to, ka pats esmu studējis vēsturi gan bakalaura, gan maģistra līmenī. Vēsturiskie stāsti atšķirībā no mūsdienu stāstiem ir bagātāki metaforiskā nozīmē, aktivitātes nozīmē. Mūsdienu stāsti vairāk ir stāsti par cilvēkiem, kuru aktivitāte ir lielāka sociālajos tīklos, bet mani vairāk interesē situācijas, kurās cilvēks fiziski rīkojas, ir aktīvs reālajā dzīvē. Arī vēsturē mēs pievēršamies stāstiem, kas nav morāla pamācība, bet kaut kāda veida atgādinājums. Jāatzīst godīgi - filmēšanas laikā viena no lielākajām vilšanās sajūtām man bija tā, ka komunikācijā ar izglītotiem cilvēkiem atklājās, ka viņi neko nezina par Žani Lipki, pat skolotāji nezināja. Tā ir skumja atziņa.
- Stāsti atrod jūs vai jūs stāstus?
- Stāsti ne tikai vienkārši atnāk, bet notriec no kājām. Skaidrs, ka tās ir negaidītas un ļoti mobilas situācijas, kurās pēkšņi kaut kas notiek, kaut kas saslēdzas... Bieži vien pat tajā, kā uzzinu par šiem stāstiem, ir liela negaidītība. Skaidrs, ka par Lipki kā personību es zināju pirms tam, bet, iespējams, bija nepieciešama Ineses Zanderes grāmata Puika ar suni, lai aptvertu to, ka šī ir tēma, par ko var taisīt filmu. Grāmata bija pirmais iedvesmas avots, lai gan darba gaitā filma aizvirzījās pieaugušo pasaulē - mazliet brutālajā, mazliet nolemtajā pasaulē.
- Varbūt arī dzīvojat labāk pagātnē nekā tagadnē?
- Daudzos aspektos - jā. Man ir nostalģija pēc ļoti daudzām lietām, kas saistītas ar pagātni, - mīlestība pret klasisko mūziku, ar roku rakstītām vēstulēm, pēc literatūras pirms 1. pasaules kara. Ir daudzas lietas, kas liek domāt, ka tā bija ideālistiskāka pasaule. Tikai pirms viena gadsimta. Zinām, ka šī pasaule noveda pie nenormāla kraha ar diviem pasaules kariem, un to, kas notika starp tiem, bet tomēr, manuprāt, tā bija vairāk gara pasaule. Šobrīd dzīvojam fiziskā pasaulē, kurā cilvēku vēlmes definē ļoti primitīvi instinkti. Skumjais līmenis ir praktiska izdzīvošana, ar ko jāsaskaras daudziem cilvēkiem, bet - no otras puses - ko mēs no šīs pasaules vēlamies? Atvainojos par banalitāti - patērēšanas glorificēšana ir jūtama, tas ietekmē cilvēka prātu, arī to primitivizē. Tā savā ziņā ir arī normāla posttotalitāras valsts pārmaiņu sabiedrības stihiska reakcija uz to, kas iepriekš šai sabiedrībai ir bijis liegts. Ceru, ka tas ir pārejoši. Ja skatāmies uz ilgstoši netraucētu demokrātijā dzīvojošu valsti, piemēram, Skandināvijas valstīm, redzam, ka tur daudzas no šīm slimībām daudzējādā ziņā ir izslimotas. Iespējams, tur rodas kas cits nelāgs, ko ārstēt. Ideālu trūkums ir viena no sabiedrības kaitēm, kas dažreiz liek gremdēties pagātnes tēlos un pašam domāt par sevi kā par pagātnes cilvēku.
Manuprāt, Lipke ir labs piemērs - savā ziņā atrodoties izdzīvošanas verdzībā un rūpēs par ģimeni, viņš spēja pārkāpt sev pāri, nonākt... sauksim to par ideālu pasauli, kad vienīgā iespēja saglabāt savu cilvēcību ir - rīkoties. Tas jau parāda, ka viņš spēra šo soli, ko mūsdienu sabiedrība nesper.
- Kam jānotiek, lai izdzīvotājs kļūtu par varoni?
- Lipkem bija ļoti izteikta taisnīguma izjūta, un tajā brīdī, kad redzēja netaisnīgumu, viņš reaģēja - par to ir daudz liecību. Tas nav saistīts tikai ar ebreju glābšanu 2. pasaules kara laikā, jo Ulmaņa valdības laikā viņš slēpa sociāldemokrātus, bet Padomju Latvijā - veda leģionārus ārā no Kurzemes katla.
Un vēl kontrabandista daba - tāds cilvēks ir ieradis darboties pretēji likumam un varai. Vienalga, ko vara uzstāj, viņš grib darīt pretēji, viņš ir pretnostatījis sevi varai.
- Par ko būs nākamā filma?
- Flirtējot es saku, ka manas abas pirmās pilnmetrāžas mākslas filmas - Pelnu sanatorija un Tēvs Nakts - ir triloģijas pirmā un otrā daļa. Pirmā filma ir par 1. pasaules karu, otrā - par 2. pasaules karu, bet trešā - Gads pirms kara -, ko jāsāk filmēt jau nākamā gada pavasarī, būs par laiku pirms 1. pasaules kara. Tā būs komēdija par laiku, kas noveda pie diviem kariem. Par laiku, kad sabiedrība dzīvo draiskā, var pat teikt - pārspīlēti draiskā, veidā, attīstās visdažādākās - gan pozitīvās, gan negatīvās - tendences, kas rezultējas totālā krahā. Nebūs pirmā reize, kad strādāšu komēdijas žanrā, mēģināšu paskatīties uz vēsturi caur cita veida prizmu.
- Daudzi šajā laikā saredz līdzības ar laiku pirms 2. pasaules kara. Jūs arī?
- Protams, redzu cikliskumu vēsturē, bet es saistību redzu ar situāciju pirms 1. pasaules kara. Tajā laikā parādījās kliedzēji, klaji melotāji, kas izdomāja fantastisku stāstus un apgalvoja, ka avīzēs rakstītais ir viltus ziņas, apšaubīja žurnālistu spēju interpretēt faktus... Līdzības ir, bet ir arī atšķirības. Šobrīd ir pavisam cita sabiedrība ar pavisam cita veida domāšanu.
- Vai cikliskums ir arī traģiskos notikumos, kas ik pēc zināma perioda sabiedrībai ir jāpārdzīvo, lai tā atjēgtos?
- Ceru, ka nē. Tomēr tas, ka mums notrulinās vēsturiskā atmiņa, ka mēs ļoti viegli aizmirstam vēsturi, tas, protams, ved pie negatīvām tendencēm, un tas var vest pie lielākām traģēdijām realitātē. Mūsu notrulināšanās patiešām ir izteikta kaut vai tajā, kā uztveram ziņas. Teiksim, kādā no Austrumāzijas salām taifūnā ir gājuši bojā 200-300 cilvēku - mūsu sabiedrībai tas ir pilnīgi anonīms skaitlis, kas neko nenozīmē. Protams, mēs neko nevaram darīt konkrētajā situācijā, tomēr mēs varam darīt daudz ko, lai nekad vairs neatkārtojas, piemēram, Zolitūdes notikumi. Man tas bija ļoti smags periods - Zolitūdes traģēdija notika laikā, kad mēs filmējām filmu Pelnu sanatorija, un atceros, kā tas ietekmēja visu radošo grupu. Pēc ļoti smagās filmēšanas dienas aizbraucu mājās un raudāju. Ja mūsu empātijas spējas nebūtu notrulinātas, iespējams, mēs nepieļautu, ka ar mums notiek kas tāds. Mēs jau līdz galam nezinām iemeslus, kas tad īsti notika, bet varam nojaust, ka, visticamāk, kāds bija nepietiekami vērīgs, kāds gribēja nopelnīt kādu lieku eiro... Attieksme noveda pie cilvēku bojāejas. Nedomāju, ka mums vajag Zolitūdes traģēdiju, lai mēs atmostos. Ceru, ka valstiskā līmenī nu ir mainīti noteikumi būvniecībā, bet mūsu pašu sabiedriskā reakcija bija ļoti īsu laiku un izzuda drīz vien.
