Šodien norisināsies Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku Aglonā dievkalpojums, kas noslēgs šīs svinības. Režisore Inga Nestere te bijusi daudzos statusos: gan kā bērns, gan kā svētceļniece, gan kā svētceļnieku grupas vadītāja asistente, gan kā žurnāliste, fotogrāfe un filmētāja.
Atrodot mieru
Lai gan dokumentālo filmu režisore, fotogrāfe un žurnāliste Inga Nestere mūždien redzama kustībā, arī sabiedriska rakstura pasākumos, viņai ļoti tuvas ir arī ticības lietas. «Aglonā dzīvoja vecvecāki. Savulaik es netiku speciāli virzīta reliģiskās lietās. Protams, tika runāts, ka ir Dieviņš - mēs ar vecmammu gājām kapus kopt, un tad tika stāstīts, ka apbedītie ir tur augšā, debesīs, kur visi satiekas utt. - kā jau bērniem mēdz to stāstīt,» atminas Inga. «Dzīvojot Jēkabpilī, ar mammu Ziemassvētkos gan gājām uz vietējo baznīcu. Atceros, tā vienmēr bija pilna, nācās pat stāvēt gaitenī, kas bērnam bija ļoti apnicīgi, tomēr dažkārt sev kaut ko palūdzu. Piemēram, ieliku kabatā pildspalvu un lūdzu, vai man nākamajā semestrī nevarētu labāk veikties matemātikā. Bērns šīs ticības lietas uztver mazliet citādāk. Vidusskolā atvērās, kā tagad moderni saka, čakras uz radošo darbību un arī garīgajām tēmām. Aizvien biežāk sāku uz baznīcu iet arī pati. Mācoties Jēkabpilī, padzirdēju, ka ir tādas kristiešu jauniešu dienas, kuras notiek arī tagad,» par savu reliģisko gaitu pirmsākumiem stāsta režisore.
Viņa devusies uz šīm dienām, kas toreiz notikušas Madonā. «Man ļoti tur iepatikās: bija kopīga tematika, par kuru runā tur sabraukušie jaunieši, un veidojas savstarpēja sapratne. Es pēc tā visa sapratu, ka manī ir ticība kaut kam augstākam. Radās miers un paļāvība, ka man būs, kas palīdz, un līdz ar to viss sanāks. Protams, es arī sapratu, ka kaut kā sasniegšanai ir nepieciešams darīt arī kaut ko pašai, visu nepieciešams redzēt pašai, tāpēc izvēlējos žurnālistiku.» Paralēli žurnālistikas apgūšanai notika arī ticības tēmu izzināšana - 2004. gadā, pirmajos studiju gados, Inga pirmoreiz devās svētceļojumā. «Nolēmu, ka vismaz reizi dzīvē uz Aglonu ir jāaiziet kājām. Karstums, ir grūti, taču ir šī paļāvība, ka viss būs labi. Atceros, ka aizgāju uz Aglonu, biju apdegusi sarkana, un mammas brālis teica, ka nu es tiešām izskatoties pēc mocekles!» smejas Inga. «Taču jutos labi - viss bija OK, ne kājas sāpēja, ne jutu apdegumu.»
Kur cilvēki kļūst labāki
Par (māņ)ticības lietām var pavīpsnāt, var arī tām ticēt, taču Ingai azotē ir daudzi stāsti, kuros viņai personīgi ticība ir palīdzējusi, sākot no tādiem sīkumiem kā eksāmenos izvilktās pareizās biļetes un nez cik mēnešus pazuduša, tomēr laimīgi atrasta krustiņa, līdz lielākām un nozīmīgākām lietām. «Biju Polijā, Čenstohovas baznīcā, tur ir tā sauktā kruķu siena: cilvēki ienāk ar smagām slimībām, lūdzas - ne jau minūti vai divas, bet varbūt dienu vai pat vairāk -, un promejot viņi jau var atstāt kruķus un aiziet veseli. Protams, tas katram jāredz pašam, cilvēks jau notic tikai tam, ko redz,» stāsta Inga. Pēc studijām viņai bieži iegadījies braukt uz Aglonu arī strādāt - gan esot televīzijā, gan presē. «Es biju ļoti priecīga par šādu darbu, jo tas bija tik interesanti - filmēt, kā nāk svētceļnieki, vai fotografēt un parādīt visu šo Aglonas skaistumu, veidot dažādas intervijas utt.! Kādi nu kuro reizi bija akcenti.»
Jā, bet kāpēc cilvēki dodas uz Aglonu? «Ļoti dažādu iemeslu dēļ,» domā Inga, kura bijusi arī svētceļnieku grupas vadītāja asistente. «Mūsu grupā bija arī tādi, kas sākotnēji [svētceļojumā] devās kā izklaides pasākumā - jauks piedzīvojums, zēniem varbūt interese par meitenēm, meitenēm - par zēniem, taču dažus jau ceturtajā dienā vairs nevarēja pat pazīt - paliek klusi un nosvērti, sāk lasīt Bībeli, tātad kaut kas viņos paveras. Iespējams, tikai uz pāris dienām, bet tomēr pat paši draiskākie kaut kā piebremzējas. Daudz kas atkarīgs no vecuma, no nosacītās garīgās sagatavotības, no vēlmēm. Piemēram, cilvēki gados, kuriem ticība ir lielāka, meklē mieru un arī nožēlu, tāpēc daudzi stāv tajās garajās rindās, lai tikai tiktu pie Dievmātes. Citiem tas tiešām palīdz, un viņi tiek dziedēti - var jau būt, ka tas notiek tikai sakritības dēļ,» prāto Inga. «Gribētu ticēt, ka cilvēki, kas dodas šajā svētceļojumā, iet tajā ar labu sirdi un tiešām vēlas kaut ko sev - vai nu parunāties ar Viņu, vai sevi sakārtot, lai kļūtu labāki un varētu kaut ko dot sabiedrībai.»
Par saviem novadniekiem
Pati Inga šobrīd sabiedrībai dod dokumentālās filmas par Jēkabpils un Krustpils puses ievērojamākajiem cilvēkiem. «Šobrīd man ir piecas filmas, septembrī pirmizrāde būs sestajai - par Ilgu Stari, kas ir ilggadēja Jēkabpils dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Uzrakstīju pieteikumu par gada sākumā mūžībā aizgājušo žurnālisti Māru Grīnbergu - esam jau sākuši to filmēt. Plus vēl ir dokumentālā īsfilma bērniem Kā es kļuvu par princi, kas ir par manu kaķi, jo gribēju izveidot kaut ko arī bērniem,» ar milzu entuziasmu par saviem plāniem stāsta Inga. «Vienu filmu gribēju izvērst lielāku, bet diemžēl nesanāca, jo Emīlija Mateja aizgāja mūžībā - viņai bija 92 gadi. Mums bija saruna par represētajiem - viņas stāsts ir tik ļoti spēcīgs! Klausījos šīs sarunas 40 minūtes, kā viņa stāsta par represēto dzīves smagumu - superstāsts! Žēl, ka to neizdevās novest līdz galam,» skumst režisore. Par savu filmu varoņiem viņa izsakās ar lielu apbrīnu. «Ilmāram Knaģim ir 90 gadi, bet nupat viņam iznāca otrā grāmata, aprīlī Jēkabpilī nosvinējām to ar lielu sarīkojumu. Pirmās filmas varonim Sakaru Valdim tūliņ būs 95 gadu jubileja - viņš Jēkabpilī ir foto un video pamatlicējs. Visu cieņu šiem mūsu filmu varoņiem, kuri ar savu piemēru rāda, ka cilvēks var būt darbīgs un rosīgs arī pēc 90 gadiem.» Par savu lielāko iznācienu viņa sauc pagājušajā gadā tautās laisto Dvēseļu ganu - par priesteri Jāni Bratuškinu. «Rādījām to Jēkabpilī, zāle bija pārpildīta, tās balkons arī. Mēs to rādījām arī pie māsām Ikšķilē, arī bibliotēkā Rīgā. Šādu filmu pirmizrādes vienmēr ir liels notikums - sanāk cilvēki no malu malām, pēc tam šo filmu parādām Vidusdaugavas TV, bet tad tās nokļūst internetā. Ja viss izdosies, tad vēl viena filma Mēs atgriezāmies nākamgad būs skatāma Rīgā. Tā ir par četrām represētām sievietēm, no kurām katra ir no cita novada.» Šādas filmas prasa laiku. «Ja kārtīgi strādā, tad desmit mēnešos to var izdarīt. Dokumentālā filma - tā vispirms ir plānošana, pēc tam cilvēka iepazīšana un tikai pēc tam projekta realizācija,» saka Inga. «Dokumentālajās filmās svarīgs ir patiesums - tas nav kā mākslas filmās, kur stāstus un notikumus var salikt tā, lai skaistāk.»
Šķiet, arī darbā Ingai ļoti palīdz ticība - tā viņai dod pārliecību par savām spējām. «Manī nav apmātības, lai mestu krustus pa labi un pa kreisi. Man šķiet, ka nevajadzētu piesaukt dažādus Visaugstākos spēkus. Ir vienkārši Dievs, un Dievs ir mīlestība. Ja tā tiktu pieņemts, nebūtu nekā no tā visa, kas šobrīd notiek Eiropā. Taču tā diemžēl nekad nebūs. Mēs bieži vien jaucam reliģiju ar ticību. Ticība ir sirdī, kad kaut kam tici, tev ir miers un paļāvība, ka viss beigsies labi. Mana ticība ir tāda, ka visu var atrisināt, visu var izdarīt, visus sapņus piepildīt, ja paļaujies kaut kam augstākam, taču tajā pašā laikā arī pašam vienkārši ir jāiet un jādara.
