Otrdiena, 21.maijs

redeem Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs

arrow_right_alt Latvijā

GRĀMATA: Latvijas tautsaimniecība tūkstoš lappusēs

© Publicitātes foto

3.lapa

Sociālās politikas zemūdens akmeņi

Vienas no interesantākajām grāmatas nodaļām ir tās, kuras rakstījuši Ilmārs Mežs un Pēteris Leiškalns (par demogrāfiju un sociālo politiku). Šajās nodaļās būtiski mainās vēstījuma stils. No aprakstoša tas pārvēršas izvērtējošā un analizējošā. Tiek parādītas problēmas un to iespējamie (tajā skaitā alternatīvie) risināšanas ceļi. Pēc tam tiek norādīts, kuru no tiem izvēlējās valdība, kāda bija valdības argumentācija un kādas bija šo lēmumu sekas. Šāda pieeja dod iespēju situāciju redzēt daudz telpiskāk, un tā vairs nav tik plakana kā, piemēram, V. Dombrovska uzrakstītajā nodaļā par krīzes pārvarēšanu, kas faktiski ir bēdīgi slavenā veiksmes stāsta pārstāstījums.

Var saprast grāmatas sastādītāju vēlmi tās veidošanā piesaistīt tāda līmeņa ekspertus kā V. Dombrovskis. Nav apstrīdama viņa kompetence un konkrētas zināšanas par aprakstāmo laika posmu, jo V. Dombrovskis tobrīd bija valdības vadītājs un veica visas pārrunas gan ar starptautiskajiem aizdevējiem, gan pašmāju saimniecisko eliti. Taču viņš joprojām ir aktīvā politikā un viņa skatījums noteikti ir vienpusējs. Ļaujot V. Dombrovskim aprakstīt notikumus, kuros viņš pats bijis vadošā lomā, līdzsvaram būtu derējis kāda kompetenta, taču kritiskāk noskaņota eksperta komentārs. Šāds daudzpusīgs, telpiski izgaismots situācijas redzējums pētījumu padarītu tikai dziļāku. Tā vietā komentāru V. Dombrovska rakstītajai nodaļai izteicis viņa paša valdības finanšu ministrs Andris Vilks, Latvijas pastāvīgā pārstāve un vēstniece ES Ilze Juhansone un Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs, kuri pēc būtības piebalso V. Dombrovska redzējumam.

I. Meža un P. Leiškalna rakstīto nodaļu tonalitāte būtiski atšķiras no vairākumā citu nodaļu redzamās, jo gan demogrāfijas, gan sociālo jautājumu jomās negatīvos faktus nekādi nevar apiet un izlikties nemanām. «Strauji pieauga iedzīvotāju nabadzība. 1997. gadā 57% ģimeņu ienākumi bija zemāki par krīzes iztikas minimumu, bet 80% jau dzīvoja zem pilnā iztikas minimuma. Turklāt ģimenēs ar bērniem šis nabadzības līmenis bija vēl augstāks - ar vienu bērnu 70%, ar diviem bērniem jau 78%, bet ar trim un vairāk bērniem nabadzībā dzīvoja jau pāri 90% šādu ģimeņu… Valsts sniegtais atbalsts ģimenēm ar bērniem ilgstoši palika neadekvāti zems.» (627. lpp.)

Elite vienmēr ir bagātnieku pusē

Par teorētiski pareizu, bet praksē sociāli netaisnīgu grāmatā tiek atzīts 1995. gada 2. novembrī pieņemtais jaunais pensiju likums, kurš ļāva atsevišķām personām drīzā nākotnē iegūt neadekvātu lielu pensiju, bet citus nolēma bezcerīgi mazai pensijai (636. lpp.). Diemžēl arī vēlāko valdību lēmumi situāciju daudz nemainīja, jo, «kā jau to varēja sagaidīt, uzvarēja viedoklis, ka uzpūstās pensijas samazināt nedrīkst» (639. lpp.). Šajā teikumā ārkārtīgi trāpīga ir frāze - «kā jau to varēja sagaidīt».

Atcerēsimies, ka šo rindu autors P. Leiškalns ir bijis parlamentārais sekretārs ģimenes un bērnu lietu ministrijā un Ministru prezidenta padomnieks sociālajos jautājumos. Proti, stāvējis tuvu politiskajai virtuvei un lēmumu pieņemšanas procesu redzējis tuvplānā. Turklāt viņš nekad nav sevi pozicionējis kā kreisu politiķi. Taču arī viņš ir spiests atzīt, ka strīdīgos jautājumos politiskā elite vienmēr nosliecās nosacīto bagātnieku pusē. Tā tas kārtējo reizi notika 2012. gadā, kad tika noņemtas piemaksas par darba stāžu līdz 1996. gadam tiem, kas pensionējas pēc 2012. gada. Savukārt tie, kuri, manipulējot ar sociālajām iemaksām, jau saņēma ļoti lielas pensijas, šīs piemaksas turpina saņemt (770. lpp.).

Kopumā grāmata jāvērtē kā absolūti nepieciešams un labi padarīts darbs, kura atsevišķi trūkumi tikai uzsver tā nenoliedzamo nozīmi mūsu valsts tālākajā attīstībā, jo, tikai rūpīgi fiksējot izdarīto un skaidri zinot savu vietu uz attīstības ceļa, var pieņemt pareizos lēmumus par to, kā un kur jāiet tālāk. Var tikai izteikt visdziļāko pateicību G. Krūmiņam un visam autoru kolektīvam par titānisko darbu, kādu viņi ir veikuši. Lai arī grāmata ir uzrakstīta atbilstoši akadēmisku izdevumu prasībām, tā ir saistoša un samērā viegli lasāma jebkuram interesantam.