2.lapa
Atgriešanās pie tirgus ekonomikas
Apjomīgākā grāmatas daļa (vairāk nekā 600 lpp.) ir veltīta Latvijas tautsaimniecības pēdējo trīsdesmit gadu periodam - Gorbačova perestroika, sekojošais pārejas periods un savas valsts ekonomikas veidošana. Jāatzīst, ka šā perioda izvērtējums izdarīts pietiekami detalizēti un smalki, īpaši no makroekonomiskā aspekta. Ja gribētu piesieties, tad varētu vēlēties vairāk tieši sadzīviska rakstura laikmeta ilustrāciju. Grāmatā gan ievietoti atsevišķu preču (ziepju, mazgāšanas līdzekļu, dzērienu) 1990. gada iegādes taloni, taču nez kāpēc nodaļā, kas stāsta jau par laika posmu pēc neatkarības atjaunošanas (tātad pēc 1991. gada). Nav pieminēta atspoļu tipa (maišelnieku) tirdzniecība, kad preces veda sākumā uz Poliju, pēc tam no Turcijas un Ķīnas ar nodomu pārdot visu veidu tirgos. Nav pieminēts arī krāsaino metālu bums, kas veidoja starta kapitālu ne vienam vien nākotnes biznesmenim. Tādam deviņdesmito gadu pirmās puses ekonomiskam smagsvaram kā koncernam SWH grāmatā atvēlētas trīs rindiņas, no kurām pusi aizņem SWH pilnais nosaukums un tā vadītāja vārds un uzvārds. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka kopējā situācija aprakstīta profesionāli un jaušams zinātāja (insaidera) rokraksts.
Izvēlēto autoru kolektīvs, no vienas puses, raksturojams kā augstākā mērā profesionāls, jo daudzu nodaļu autori ir personas, kuras pašas bija tā laika aktīvas lēmumu pieņēmējas (Uldis Osis, Ojārs Kehris, Edmunds Krastiņš, Valdis Dombrovskis), un tas dod zinoša lietpratēja redzējumu, taču, no otras, izgaismo situāciju, kāda tā bija redzama no valsts pārvaldes puses, tikpat kā ignorējot situāciju mikroekonomikas (atsevišķa cilvēka) līmenī.
Lai arī vairums autoru ir acīmredzami vēlējušies ievērot zināmu vēsturisko objektivitāti, nevar nepamanīt nelielu (patiešām tikai nelielu) sānsveri valsts pārvaldes (un tātad arī savas) rīcības pozitīvā novērtējumā. Līdz ar to gandrīz visas īstenotās reformas ar sīkām piebildēm tiek atzītas par pareizām. Ja tomēr tiek atzīts, ka bijusi iespēja kaut ko izdarīt vēl labāk, tad prevalē ideja, ka «reformas» vajadzējis realizēt vēl straujāk (lasi: nežēlīgāk).
Tajā pašā laikā šajās nodaļās tikpat kā iztrūkst uzskatāmu piemēru, kā reformas ietekmēja vienkāršo cilvēku dzīvi. Teiksim, grāmatā nav attēlu ar cilvēkiem, kas stacijas tunelī pie tirgus stāv, turot rokās pārdošanai paredzētus naktskreklus. Fakts, ka simtiem tūkstošu cilvēku (tie, kam tobrīd jau bija pāri piecdesmit gadiem) bez jebkādas sagatavošanas, gandrīz pilnīgi bezpalīdzīgi tika iegrūsti gluži citā, līdz tam tiem nepazīstamā ekonomiskā situācijā, tiek aplūkots kā statistisks, nevis līdzjūtības cienīgs fenomens.
Patiesības labad gan jāatzīmē, ka attiecīgās nodaļas beigās ir akadēmiķes Raitas Karnītes komentārs, kurā viņa norāda, ka «pārveidojumu cena bija nesamērīgi augsta, un to samaksāja Latvijas iedzīvotāji… Zaudējumu - ieguvumu analīze nav veikta, ne uzsākot lielos pārveidojumus, ne tagad - 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas.» (394. lpp.)
