Trešdien, 19. jūlijā, savās dzimtajās mājās Rēzeknes novada Dricānu pagastā pārstāja pukstēt Aijas Eriņas sirds. Viņai bija tikai 32 gadi. Dziedošo Eriņu ģimeni mīl ne tikai vietējie latgalieši, bet visi, kuru sirds valoda ir mūzika. Tieši tāpēc aptuveni 300 cilvēku bija atnākuši pavadīt Aiju pēdējā gaitā.
Sarunā ar »Vakara Ziņām« Aijas māsa Agnese Eriņa gremdējas atmiņās par mīļo māsu, kuras sapņiem un cerībām tik pēkšņi tika pārvilkta svītra: «Viņa man bija vienīgā un īpašā māsa. Mēs jau no bērnības roku rokā gājām kopā. Protams, kā jau māsām, arī mums bija savi strīdi par lellēm un mantām. Tagad tas liekas vien tāds nieks. Tētis mums jau agrā bērnībā mācīja dziedāt. Pirmās bērnības atmiņas, kad abas uzstājāmies koncertā. Kopā gājām arī mūzikas skolā, kurā viena otrai palīdzējām. Vienoja arī ikdienas ceļš no Dricāniem uz Rēzekni un vakaros atkal atpakaļ uz mājām. Jau agrā bērnībā izpaudās māsas muzikālais talants. Viņa bija daudz spēcīgāka par mani. Mūzika bija Aijas sirdslieta.
Studiju laikā mūsu ceļi šķīrās katrai uz savu pusi. Es mācījos Jēkabpilī, bet Aija Rēzeknē. Satikāmies retāk. Taču visas tikšanās reizes bija mīļas un sirsnīgas, tajās daudz runājām un smējāmies. Vasarās ciemos atbrauca brālēni. Mūsu bariņam vienmēr bija jautri. Vasaras bija piepildītas ar smiekliem un jautri pavadītu laiku ar dauzīšanos un muzicēšanu. Dziesma mūs allaž pavadīja uz katra soļa. Sacerējām arī dažādas joku dziesmas."
F64
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv
