2.lapa
No palīdzības līdz draudzībai
Lembergs atminējās, ka ar V. Kokali ciešāks kontakts izveidojies 1988. gadā (pilnu šīs liecības tekstu lasiet zemāk): «Viņš (Kokalis) strādāja amatā, kas tajā laikā saucās starprajonu prokurors. Mums ar viņu izveidojās no sākuma lietišķas, pēc tam aizvien draudzīgākas attiecības. Mēs ar viņu kopā arī atpūtāmies, tai skaitā kopā vēžus ķērām un tamlīdzīgi. Tai laikā viņam gadījās lielas nepatikšanas. Kāds puika netālu no prokuratūras ēkas bija dauzījies. Viņš bija puiku apsaucis. Puika viņu nebija klausījis un viņš bija to puiku bija iekaustījis. Izcēlās skandāls. 1992. gadā ģenerālprokurors palūdza Kokali pamest Ģenerālprokuratūru. Kokalis palika bez darba. Par cik mēs bijām pazīstami, viņš man vaicāja, vai pašvaldībā nav vajadzīgs kāds jurists. Ilgus gadus biju kopā strādājis ar Jāni Blažēviču. Viņš bija Ventspils rajona kompartijas pirmais sekretārs, kurš uz Ventspili tika pārcelts no Preiļiem, savukārt es biju partijas rajona komitejas sekretārs, kura pārziņā bija saimnieciskie jautājumi, tai skaitā rūpniecība, celtniecība. Tādēļ es Jāni Blažēviču personīgi labi pazinu. Pie tam mēs ar viņu bijām tie Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarību 1990. gadā. Es teicu Kokalim, ka nevaru iedomāties viņam darbu domē, jo dome nav liela un arī samaksa nav nekāda lielā. Teicu, ka aprunāšos ar kādiem citiem, kurus pazīstu. Tad es aprunājos ar Jāni Blažēviču. Viņš teica, lai Kokalis pie viņa aiziet. Viņi bija vienojušies un Kokalis 1992. gadā sāka strādāt Ventspils naftā par juristu vai juriskonsultu. Lai arī viņš vairs nebija prokurors, viņš kļuva par vienkāršu cilvēku, tā teikt, tuvāk Dievam, šāda veida atbalsts mūsu starpā izveidoja labas attiecības.»
A.Lembergs tiesai pastāstīja, ka 1993.-95. gados bieži devies ciemos pie V.Kokaļa, kurš tai laikā Ēdoles pusē būvējis lielu māju: «Viņš bija pirmais, kurš kaut ko tādu būvēja. Citi dzīvoja dzīvokļos. Viņam arī pirtiņa bija.»
Medības ar prokuroriem
A.Lembergs pastāstīja, ka, pateicoties personiskajām attiecībām ar Valsts medību saimniecības priekšniecību, izdevies sarunāt uz valstij un medniekiem abpusēji izdevīgiem noteikumiem iznomāt meža platības medībām. 1994. gadā draugi un domubiedri, tostarp V.Kokalis un A.Lembergs, nodibinājuši medību kolektīvu Mētras-1: «Mēs katras brīvdienas pavadījām kopā medībās atpūšoties. Mums bija arī kopēja medību māja. Tur bija arī ģērētava. Uz turieni Kokalis aicināja arī savus ciemiņus, starp citu, no Ģenerālprokuratūras. Es atkal aicināju savus ciemiņus un tādā veidā mēs dzīvojām līdz pat 1999. gadam, kad man ar Kokali izveidojās konflikts.»
Ironizējot par apsūdzībā minēto kukuļa izspiešanas epizodi no V.Kokaļa, A.Lembergs teica: «Kopā ar ģenerālprokurora vietnieku Šabanski medījām, un es Kokali Šabanska klātbūtnē žņaudzu, lai viņš man atdod Pušu daļas!
