Vienā no palātām, kurā ir tikai un vienīgi gultas, pie sienas ir papīrītis. Tas ir kalendārs, ko bērns ir pagatavojis pats, sarakstījis datumus un katru nodzīvoto dienu slimnīcā nosvītro. Uz jautājumu bērnam, kā tu pavadi dienu slimnīcā, bērns pēc ilgas pārdomu pauzes atbild: skatos laukā pa logu... Tā ir tikai viena no ainām, kas atklājusies Tiesībsarga biroja speciālistiem pārbaudes laikā bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži. Bērniem nav atļautas nekādas personiskās lietas, ne grāmatas, žurnāli, zīmēšanas papīrs, pārtika, rotaļlietas, ar to izskaidrojams tukšums palātās, kas pārsteidzis ekspertus. Taču tas nav pats skarbākais secinājums. Slimnīcā, kurā būtu jāpalīdz bērniem ar psihiskām slimībām atveseļoties, ar un bez pamatojuma bērni pakļauti, iespējams, cietsirdībai, nepaklausīgus bērnus fiksējot pie gultām.
Tiesībsarga biroja speciālistus stāstītais par konstatēto Ainažos šokē, un pat cilvēkiem, kuri saprot, kas ir psihiatriska ārstēšana, un pat ņemot vērā, ka bērniem ir dažādas slimības, kuru ārstēšanā likums pieļauj kā ārkārtas jeb galēju līdzekli izmantot fiksāciju - piesiešanu, ir grūti pieņemt to informāciju ar iecietību. Vai tas notiek Latvijā 21. gadsimtā, gadā, ko valdība pat izsludinājusi par ģimeņu gadu? Atbildīgās iestādes situāciju skaidro ar speciālistu trūkumu, neesot ārstu, kas strādā psihiatriskajās slimnīcās, tomēr vai kāds no slimnīcas vadības ir ziņojis par to, ka šo speciālistu trūkst, ka nav iespējams nodrošināt adekvātu ārstniecības procesu, un vai ar psihiatru trūkumu var izskaidrot cietsirdīgu attieksmi pret bērniem, kas, visticamāk, jau ir visas sistēmas problēma, kas pieļauj šādu rīcību pret bērniem.
PRĀTAM NEAPTVERAMI. Laila Grāvere (pirmā no kreisās) stāsta par atklāto slimnīcā Ainaži, attēlā redzamas fotogrāfijas no pārbaudes lietas par meiteni, kura ārstējās slimnīcā un pēc tam sēja pie gultiņām lelles. Tiesībsargs Juris Jansons gatavo informāciju ģenerālprokuroram un uzskata, ka par to ir jāuzņemas atbildība / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Slimnīca bez ārsta
Tiesībsargs pērn saņēma vairāku vecāku iesniegumus par iespējamiem pārkāpumiem slimnīcā Ainaži un nolēma sākt pārbaudes lietu, piesaistot psihiatru. Informācija slimnīcā iegūta no sarunām ar bērniem, darbiniekiem, no dokumentiem un novērojumiem.
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere stāsta: «Jauna, skaista slimnīca, uzbūvēta 2010. gadā, kur ir pieejama stacionārā, ambulatorā palīdzība bērniem ar trim diagnozēm - epilepsiju, šizofrēniju, garīgās attīstības un uzvedības traucējumiem. Slimnīca reklamē arī hidroterapiju, montesori un citu palīdzību. Stacionārā 80 vietas, pārbaudes dienā slimnīcā bija 74 bērni vecumā no četriem līdz 18 gadiem. Mājaslapā slimnīca raksta, ka sniedz kvalificētu un profesionālu psihiatrisko palīdzību. Taču tas ir tiktāl, kamēr ieskatāmies dziļāk aiz šīs ēkas skaistās fasādes.» Pārbaudes dienā slimnīcā 24 bērni bija ievietoti no ģimenēm, 32 - no pašvaldību bērnu namiem, pieci no valsts sociālās aprūpes centriem, pieci no audžuģimenēm, bet astoņi no aizbildņu ģimenēm.
Tiesībsargs konstatēja, ka šī minētā ārstniecība ir viens psihiatrs, kas slimnīcā strādā it kā uz pilnu slodzi, bet faktiski ir slimnīcā tikai pirmdienās un ceturtdienās, turklāt tajās pašās dienās viņš uz pilnu slodzi strādā ambulatorajā nodaļā un vēl bez tam - tajās pašās stundās viņam ir maksas pacientu pieņemšana. Kad psihiatrs ārstē bērnus - tas nav skaidrs. Citu ārstu slimnīcā nav (tiesa, Veselības ministrijā skaidroja, ka ārste esot arī slimnīcas vadītāja, bet ne psihiatre), turklāt neviens ārsts nestrādā diennakti. Slimnīcā ir baseins, un ir arī baseina izmantošanas grafiks, saskaņā ar kuru bērni to drīkst apmeklēt dažas stundas trešdien un ceturtdien, taču, kā noskaidrojās, ceturtdiena ir baseina tīrīšanas diena, kad tas ir slēgts, tāpēc faktiski, kā saka L. Grāvere, bērni varbūt vienu reizi arī tiek baseinā visā ārstēšanās laikā. Slimnīcā nav psihologa, ne psihoterapeita.
Nereti bērni slimnīcā uzturas gadu un pat ilgāk (vidēji 4-6 mēnešus), bet bērniem neviens nepaskaidro, kāda ārstēšana būs un kad viņi tiks mājās. «Jā, kāds teiks, ka tie ir bērni un ar psihiskām slimībām, bet Pacientu tiesību likums noteic, ka bērnam ir tiesības saņemt savam vecumam un briedumam atbilstošu skaidrojumu par savu veselību,» saka J. Jansons.
Piesieti, jo neklausa
Kliedzošākais pārkāpums, ko atklājis tiesībsargs, ir bērnu fiksācija jeb piesiešana pie gultas. Sīkāk par to stāsta L. Grāvere: «Palātās ir divas līdz piecas gultas. Kā redzat fotogrāfijā, tās izskatās it kā būtu sagatavotas jaunu pacientu uzņemšanai - tikai gultas, taču nē, tajās dzīvo bērni, kuriem nav atļautas nekādas personiskās mantas, pie gultām nav skapīšu, aizliegums glabāt personiskās mantas ir absolūts, neizvērtējot individuāli, vienkārši viss tiek atņemts. Pie sienas ir noteikums - nedot bērniem nekādus papīrus, žurnālus - lai neaizdambētu podu. Tātad mērķis ir «neaizdambēts pods»... Pacienti drīkst uzturēties tikai savā tukšajā palātā, ja neklausīsi, būs sods - sāpīgā pote vai piesiešana pie gultas. Fiksācijas saites ir turpat palātās piekārtas pie sienas kā biedinājums, pa rokai darbiniekiem, bet bērniem tās ir visu laiku acu priekšā.»
Fiksācija ir likumā atļauta kā galējs līdzeklis, bet tā nedrīkst būt kā sods, uzsver L. Grāvere. Bērni tā arī saka: es labi uzvedos, neesmu ne reizi siets... Lai kādu fiksētu, tas jāraksta protokolā, un slimnīcas dokumentos ir teikts: kāpj ar kājām uz trepju margām, ignorē aizrādījumus, bez iemesla patvaļīgi skrien uz klasi - fiksācijas veids - abas rokas. Izsaka draudus, ka bēgs, vēlāk atzīstas, ka gribējis bēgt - fiksācijas veids - abas kājas un abas rokas. Klusajā stundā neguļ savā gultā, apsaukā darbiniekus, pat virsmāsu, smejas par pašas teikto - fiksācijas veids - abas rokas. «Bērni par nepaklausību tiek sodīti ar potēm un piesiešanu pie gultas - tas ir tas, ko es vēlos pateikt, runājot par spīdzināšanas pazīmēm,» saka J. Jansons.
Ir bērni, kuri fiksēti vairākas reizes pēc kārtas, kuri turēti sasieti diennakti vai vairākas dienas... «Bērni fiksēti pie gultām citu bērnu klātbūtnē - palātā trīs piesieti, divi nē, tāda situācija ir absolūti nepieļaujama, jo tā ir sasietā bērna pazemošana, bet arī emocionālā vardarbība pret pārējiem bērniem, kuriem uz to ir jāskatās,» saka L. Grāvere.
Bērni sūdzējušies par nepietiekamo uzturu. Slimnīcā ir atļauti pienesumi, kurus glabā speciālā skapī, taču ēdienu no tiem var paņemt tikai katru otro dienu desmit minūtes - vienu dienu zēni, otru - meitenes. Ja dalās ar citiem, aizliedz vispār ņemt un neko nedrīkst ņemt līdzi. Saprotams, iestādei ir noteiktas uztura devas, bet, piemēram, vienā no dienām, kad slimnīcā bija tiesībsargs, launagā bijis viens burkāns. Pēc speciālistu domām, slimnīca neievēro arī personiskās higiēnas noteikumus - visas bērnu zobu birstes un ķemmes tiek turētas vienā traukā.
Mēģināja piesiet mammu
Tiesībsargs atklāj arī kādas mammas stāstu, kuras meita veselības problēmu dēļ bija ievietota šajā slimnīcā, un pēc mammas sniegtās informācijas arī tika veikta pārbaude. «Maza meitene ārstējās slimnīcā, mamma pēc izrakstīšanās pamanījusi, ka bērna rotaļāšanās kļuvusi dīvaina, viņa sākusi siet visas lelles pie gultas, mēģināja piesiet arī mammu, kā arī sāka zīmēt bildes, kurās visas meitenes ir piesietas pie gultām. Pārbaudes lietā, piesaistot psihoterapeitu, kas strādāja ar bērnu, atklājās, ka šī mazā meitene bija fiksēta pie gultas, taču vēl vairāk viņa bija cietusi, redzot regulāru citu bērnu piesiešanu pie gultām. Tas meitenei atstāja smagas emocionālas sekas.»
No tiesībsarga datiem izriet, ka lielākā daļa bērnu nonākuši slimnīcā pēc izņemšanas no ģimenēm, kad jau padzīvojuši iestādēs. Par šo problemātiku tiesībsargs jau vairākkārt runājis - bērni ar uzvedības traucējumiem tiek ievietoti psihiatriskajā slimnīcā tā vietā, lai viņiem nodrošinātu adekvātu palīdzību uz vietas. Tiesībsargs uzsver, ka nevar visu novelt uz bērnu, pasakot - jā, bet viņam taču ir traucējumi. Pat cilvēkam ar dzelzs nerviem, izejot cauri šai pieredzei, būtu uzvedības un psihiskās veselības traucējumi.
KURAM JĀUZŅEMAS ATBILDĪBA?
VIEDOKĻI
Indra DREIKA, Veselības inspekcijas vadītāja:
- Pārbaudot apstākļus, slimnīcā Ainaži konstatējām, ka tur ir gan neatbilstoša veselības aprūpe, gan trūkumi dokumentācijā, gan arī normatīvo aktu neievērošana, fiksējot pacientus. Slimnīcā nav ārstu, bet bērnu psihiatrs tur strādā tikai divas dienas nedēļā, bet šajā darba laikā paralēli viņš sniedz arī maksas pakalpojumus. Ārsta klātbūtne slimnīcā 24 stundas diennaktī nav nodrošināta. Pacientiem nav ārstēšanās plānu. Pacientu fiksācija ir izmantojama psihiatriskajā medicīnā, taču tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Taču Ainažos tas nav ne pamatots, ne arī veiktas bērna veselības pārbaudes šīs fiksācijas laikā. Ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta, un turpināsim pārbaudes gan Ainažos, gan citās slimnīcās.
Daina MŪRMANE-UMBRAŠKO, Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece:
- Veselības ministrijas vārdā atvainojos visiem bērniem un viņu vecākiem par to, ka viņi ir piedzīvojuši nepieņemamas situācijas ārstniecībā. Apliecinām, ka ministrijas prioritāte ir pacienti, īpaši, ja runājam par bērniem. Arī ministrijai šāda situācija nav pieņemama. Strādājam pie situācijas uzlabošanas, piesaistīti speciālisti no Rīgas. [Vai Veselības ministrijai jāuzņemas atbildība par to, ka ir slimnīca, kurā nav ārstu?] Nevar teikt, ka nav ārstu, slimnīcas vadītāja ir ārste, kā arī bija psihiatrs. Diemžēl tas, kā tas tiek realizēts dzīvē, par to nereti pārliecināmies tikai šādās situācijās.
