Sīpolos ik uz soļa pamanāma izdoma un pamatīgums. Visam, ko šeit radījušas saimnieku rokas, sirds un prāts, klāt stāvējusi mīlestība – to nevar nejust. Savu dzejnieka dvēseli Visvaldis Vecvagars vispārējai apskatei neizliek, tikai ļauj to nojaust viņam vien raksturīgā manierē – caur dzirnakmeņiem un akmeņiem, kas ieskauj Sīpolus, caur saviem fantastiskajiem stāstiem un pastāstiem, caur savu latvietību līdz kaula smadzenēm.
Savukārt Ina savā smalkjūtības, taktiskuma, sirsnības un tiešuma sakausējumā Sīpolos rada to neatkārtojamo auru, kas šo vietu liek atcerēties ikvienam, kas te kaut reizi pabijis.
Par satikšanos ar saviem Sīpoliem Visvaldis prot stāstīt dzejnieka cienīgi: «Mana jaunība bija vētraina un visādu dullumu pilna. Vai es, savas dienas Liepājā laimīgi vadīdams, par dzīvi laukos domāju?! Nemūžam. Nekad. Raudāja māte, raudāja tēvs – dēliņ, ko tu dari, kad beidzot nāksi pie prāta. Tēva māte, vieda sieviete būdama un mani pie prāta vest gribēdama, bija izdomājusi fantastisku plānu – sak’, dzimšanas dienā uzdāvināšu mazdēlam savu māju, varbūt tad viņš beidzot nomierināsies. Bet vecās sievietes labo sirdi un cēlos nodomus bohēmists Vecvagars uzreiz nenovērtēja vis (mēs, kurzemnieki, savā pašlepnumā un spītībā esam apbrīnas vērti!). Tas nekas, ka Visvaldiņam dzimšanas diena 16. februārī, vecāsmātes mājas dāvinājuma līgums ir datēts ar 1980. gada 28. februāri (tikai tad viņa dabūja mani pie notāra!), un no tās dienas mans un šīs vietas liktenis faktiski ir savijies vienā veselumā.»
Ir un nav mainījušies
Kopš Vecvagaru ģimene dzīvo Bernātos, Sīpoli ir un nav mainījušies. Vecāsmātes necilais namiņš, piedzīvojis minimālus uzlabojumus un paplašinājumus, stāv tajā pašā vietā, kur stāvējis. Tajā savas dienas, lauku tūrisma kustībā aktīvi iesaistoties, vada Ina un Visvaldis. Blakus atsevišķa vasaras māja uzcelta meitas ģimenei, nedaudz tālāk aiz paugura paceļas nams dēla ģimenei. Katrs pats par sevi un tomēr visi kopā. Apmēram četrus hektārus plašo teritoriju, kas ieskauj Sīpolus, Vecvagari visiem spēkiem cenšas nepārveidot. Viņi apkārtnes ainavai paši mēģina saudzīgi pielāgoties, un senā jūras kāpu vieta, pakāpeniski iegūstot arvien jaunus, bet pārdomātus un neuzkrītošus akcentus, priecē ar savu dabiskumu un aristokrātisku vienkāršību.
Katrs ar savu stāstu
Par katru no vairāk nekā 600 dzirnakmeņiem, kas tagad iegūluši Sīpolu apkārtnes ainavā, Visvaldim ir dokumentālas filmas cienīgs biogrāfisks vēstījums: kur uziets, kāda katram priekšvēsture, no kurienes nācis, par cik (naudā, graudā, arī traukos), kādu ļaužu. Intriģējošu faktu pārpilni dzirnakmeņu dzīvesstāsti – tā patiesībā ir mūsu tautas kultūrvēsturiska liecība, kas meistarīgā Vecvagara sniegumā klausītājam uzreiz vizualizējas kā aizraujošs, meistarīgi uzrakstīts romāns. «Avīzes lasīt vairs nespēju, radio cenšos neklausīties, arī televīziju neskatos –
manai visdziļākajai latvietībai un patriotisma jūtām šodienas politika ir sāpīgs trieciens, un man to ir grūti atzīt, taču dziļi sirdī biju, esmu un būšu Latvijas patriots. Tas, ja kaut kur redzu, ka dzirnakmens nolikts par pakāpienu pie kūts, klēts vai akas, mani dziļi aizvaino. No neatminamiem laikiem dzirnakmeņi taču ir katras latviešu dzimtas visvairāk lietotie priekšmeti – katrā no tiem ir kaut kas no maizes un saules, no mūsu senču sviedriem,» – tāda ir saimnieka atbilde uz jautājumu, kāpēc viņa redzeslokā ir tieši dzirnakmeņi, kas visdažādākajās izpausmēs apdzīvo Sīpolus. «Lūk, mans visvecākais, 1801. gada dzirnakmens un cits ūnikums: vedeklas Lauras kādā komisijas bodītē Amerikā ieraudzītais, nopirktais un pa pastu atsūtītais – pateicība vislabākajam vīratēvam. Par dēlu.»
Noburti mīlas vārdi
Piejūras liesā un smilšainā zeme vienmēr bijusi dažādiem akmeņiem bagāta. Kas to vairs pateiks, cik kravas laukakmeņu no tuvienes un tālienes vests, lai dotu tiem otru mūžu! Visvaldis akmeņiem klāt nelaiž nevienu. Akmeņi – tie ir viņa noburtie mīlas vārdi, ar kuriem dzejnieks pauž atzīšanos mīlestībā. Akmeņi – personības, tie neparastākie, īpatnējākie, tie, kam savs raksturs un sava seja, tie kā oriģināli mākslas darbi atraduši paliekošu vietu plašajā teritorijā. Pie tiem katrs var ļaut vaļu savam fantāzijas lidojumam. Akmeņi «bez personības pazīmēm» iegūluši pirts, pagraba, māju pamatos un apmalēs, tie ir visu triju ceļu, kas ieved sētā, pamatā un veido taciņu aprises. «Viens no maniem pēdējā laika hobijiem ir rotaslietu gatavošana Latvijas sievietēm: tikai viņas spēj saskatīt parastu laukakmeņu neatkārtojamo skaistumu, tikai viņas spēj tādas rotas pacelt un cēli nest,» dziļdomīgi smaida Visvaldis, rādot savus eksponātus. Pauguriņu, ko paši mājinieki iesaukuši par Vecvagaru dziesmu svētku estrādi, apdzīvo sienāzis – stilizēts laukakmeņu un metāla veidojums, bet saimnieks viltīgi mudina pieskarties akmeņu vīriņiem, kas turpat blakus. Tiklīdz to izdaru, prāvie akmeņi kā vieglas smilgas vējā sāk kustēties – lēkā, šūpojas, vibrē, trokšņo. «Drusciņ pamērkaķojos: uztaisīju skicīti, kopā ar draugu metālmākslinieku pasēdējām, un beigās radās ne tikai ļoti jauka vieta ugunskuram un divlīmeņu galds pļavas viņā pusē, bet arī mūsdienīga instalācija no akmeņiem: īpaši mazajiem tie nāvīgi patīk – kolīdz ar mazo pirkstiņu pieskaries, akmeņi uzreiz taisa jokus!»
Mazmeitai pļaviņa, mazdēlam ceļš
Izrādīdams plašo apkārtni, Visvaldis komentē: «Kad dēla ģimene vēl dzīvoja Amerikā, reiz pēc ciemošanās mūsmājās piezvanīja mazdēls no Vašingtonas un nopietna vīra balsī teica, ka esot greizsirdīgs uz savu māsīcu Patrīciju, jo viņai, lūk, Sīpolos esot pašai sava pļava, bet kas viņam? Attapos un blakus dēla Kaspara mājai sāku būvēt Rūdolfa ceļu. Visā garumā to nobruģēju ar laukakmeņiem, virsū uzvedu kārtīgu melnzemes slāni, iesējām zālīti. Vēl tikai uz betona apmalēm visa ceļa garumā jāuzsēdina ozolkoka bluķēni, lai Rūdolfam ir kur piesēst, kad prasās pēc atpūtas.» Pauguru apgājuši, nonākam mazmeitas Patrīcijas pļaviņā, kuras centrālais elements ir oriģinālā smilšu kaste. Izrādās, gaidot pasaulē ierodamies pirmo mazbērniņu, Visvaldis visiem par lielu pārsteigumu to uzbūris. Pirmajā mirklī, ieraugot jūras viļņu nogludinātiem olīšiem un stikla bumbām pildīto rotaļu vietu, šokēta bijusi gan meita, gan sieva. Toties vectēva radītā ekstravagantā smilšu kaste un gludā pļaviņa ap to vēl šodien esot no Rīgas ciemos atbraukušās mazmeitas mīļākā vieta vecvecāku mājās.
Vienmēr runāju pretī un spurojos
Kādā no apkārtnes attālākajiem nostūriem lēnām veidojas un top smilgu dārzs un plašs dekoratīvo koku stādījums, ko tā vien gribas saukt par parku. «Kārtējā no manas sievas daudzajām iegribām,» sazvērnieciski smaidīdams, teic saimnieks. Par sievas iegribu viņš sauc arī garu plūmju rindu, kas nu jau vareni sakuplojusi un ražas gados dāsni atmaksā ar plūmēm. «Iedomājies: pirms katra plūmes koka stādīšanas vispirms izraku bedri, katrā bedrē pusotra metra dziļumā saliku akmeņus, tad virsū krava melnzemes, lai saknes neaiziet smiltīs! Tagad, dekoratīvos kokus stādot, scenārijs tāds pats. Pirtiņa ar dvēseli
Ūdensrozēm saaugušā dīķa malā iepretim pagrabam kā kukažiņa stāv lauku pirts: baļķi dūmu un laika pievilkušies, pati maziņa, maziņa, bet dikti mīlīga. «Padomju laikos neviens neko nedrīkstēja būvēt, nevienam nekas nedrīkstēja piederēt. Uz Sīpolu Annas vecās pirts pamatiem gandrīz pa kluso uzcēlu mazu pirtiņu, jo reizēm arī mums gribējās nomazgāties. Vēlāk augstākstāvošā vara pirti gandrīz lika nojaukt, bet viss tomēr beidzās labi.
Vēstures liecība
Uzmanību piesaista kāda sena plāksne, un Visvaldim atkal ir ko teikt: «Jūs taču zināt, ka Latvijas valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem, par Bernātiem runājot, pieder vārdi «Šeit jābūt kūrortam!» Liels bija mans pārsteigums, kad «Kurzemes Vārdā» nejauši izlasīju: 1926. gadā uz Bernātiem atpūsties braukuši Liepājas bagātākie cilvēki un nolēmuši, ka te jāveido kūrorts. Lai šo faktu apstiprinātu un vēsturei atstātu kādu paliekošu zīmi, pie šejienes priedēm piestiprinājuši koka plāksni un katrs klātesošais kā «parakstu» tajā iesitis naglu. Saausījos... Nepacietīgs un ziņkārīgs būdams, sāku rīkoties. Nepagāja ne astoņi gadi, kad es to plāksni Alūksnē atradu! Karam sākoties, viens no vecajiem bernātiešiem, igauņiem tuvāk pārceļoties, bija to par piemiņu līdzi paņēmis, stallī zem trīs siena vezumiem visus gadus glabājis. Aizbraucu, sarunāju, iznesu sienu, unikālo vēstures liecību dabūju rokā, sakrāmēju večukam visu sienu atpakaļ. Tas, ka toreiz iedzīvojos plaušu karsonī, ir sīkums!»
Dzīve ir spēle, nevis mocības
Šī ir tikai viena no atziņām, ko, Vecvagaru auras apņemti, sev līdzi aiznes visi Sīpolos kaut reizi pabijušie. Tā vien šķiet, ka te viss top viegli un rotaļīgi, kā spēlējoties, kā laiku īsinot. Pirms pāris gadiem, savu Ulubeli izrādot, Visvaldis teica: mūsu Sīpoli tikai tagad tā pa īstam iegūst svaru un atsperas. Arī šoreiz viņš saka to pašu – kā Rīga nekad nevar būt pabeigta, tā šī vieta arī!
