Vecrīgas restorāna Taverna Pie senā dzintara ceļa īpašniece Astrīda Arklone lepojas, ka nākusi no zilo ezeru zemes Latgales.
Pateicoties latgalietes lepnumam, spītam un neatlaidībai, viņa galvaspilsētā atvērusi savu uzņēmumu, kas popularizē latviešu nacionālās vērtības, iepazīstina tūristus ar Latvijas vēsturi, tradīcijām un interesantākajiem apskates objektiem.
«Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, tad spēj paveikt daudz. Ja kādā brīdī ritenis vairs negriežas, tad kaut kas nav kārtībā,» saka uzņēmēja Astrīda Arklone. Viņa uzskata, ka dzīvē daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka. «Daudzi gaida – ja man piedāvās, tad varēšu iemācīties un izdarīt to, ko vēlos. Pašam ir jābūt tam gatavam.» Viņa kopš bērnības zinājusi, ka vēlēsies ceļot, iepazīt plašo pasauli un baudīt dzīvi. «Lai to sasniegtu, soli pa solim man vajadzēja doties uz priekšu. Es, meitene no laukiem, Varakļāniem, atnācu uz Rīgu, lai mācītos gidu kursos un pēc tam varētu apceļot pasauli, toreizējās Padomju Savienības valstis,» jaunības sapņus atceras sieviete. Tajā gadā bija iespējams mācīties par gidu, kas vada ekskursijas pa Rīgu. Astrīda izmantoja šādu iespēju un līdztekus apguva vācu valodu. Viņa dzīvē daudz mācījusies un ieguvusi bagātīgu zināšanu bagāžu.
Būs savs restorāns
Deviņdesmitajos gados viņa strādājusi kādā prestižā ārzemju firmā, kas nodarbojās ar auto tirdzniecību un pavēra apvāršņus uz pasauli. «Esmu lepnā latgaliete, kurai šķita, ka mani darbā īsti nenovērtē. Piesitu ar papēdi uz zemes un no šīs darbavietas, kurā saņēmu augstu atalgojumu, aizgāju. Pāris mēnešus to nožēloju, jo grūti bija atrast kaut ko līdzvērtīgu. Paralēli strādāju par gidi, vadot ekskursijas pa Eiropu. Man tas bija liels izaicinājums – vadīt ekskursijas 40 cilvēku grupai.» Astrīdai piemīt spēcīgs raksturs un īpašība būt prasīgai gan pret sevi, gan citiem. Tāpēc, strādājot šajā jomā, viņai bija grūti samierināties ar to, kāda ir tūrisma firmu piedāvājuma kvalitāte. 2000. gadā viņa nodibināja tūrisma aģentūru SIA Dzintara ceļš, kas tūristiem piedāvāja ekskursijas pa Rīgu ar autobusu, ko papildināja izsmeļošs stāstījums par Latviju. Tad sākusies sadarbība ar vairākiem restorāniem, kuri uzņēma tūristus, piedāvājot viņiem maltīti. Redzot nepilnības sabiedriskās ēdināšanas servisā, uzņēmīgajai latgalietei radās ideja – viņa pati izveidos savu restorānu. Šogad SIA Dzintara ceļš, kam pieder restorāns Taverna, atzīmēja 14 gadu jubileju. Latviešu tradicionālais restorāns Taverna tika atvērts pirms astoņiem gadiem, bet pirms četriem gadiem blakus esošajam – zivju un medījumu restorāns Taverna. Tos ir papildinājis arī suvenīru veikals un hosteļa tipa viesnīca Amber Rooms, kas darbu uzsāka pērn pavasarī.
Popularizē četrus novadus
Būdama īsta Latvijas, it īpaši Latgales patriote, Astrīda izlēma restorānā popularizēt tās vārdu, novadu nacionālās īpatnības un iepazīstināt apmeklētājus ar tās raksturīgākajiem ēdieniem. Tavernā pie sienas ir uzgleznota Latvijas karte, kas viesiem atklāj visus četrus tās novadus – Vidzemi, Zemgali, Latgali un Kurzemi. «Tavernā piedāvājam stāstījumu un kulinārijas ceļojumu pa četriem dažādiem novadiem. Kurzemi degustācijā pārstāv sklandrauši, Zemgali – rupjmaize un medus, Vidzemi – sieri, kas tiek pasniegti uz kāpostu lapām, bet Latgales virtuvi simbolizē gubelšnīki un buļbešnīki.» Īpaša rozīnīte Tavernā ir katru otro ceturtdienu rīkotie tematiskie Lepno latgalīšu vakari, kuros neizpaliek jautrība ar dziesmām, dejām, latgaliešu ēdieni un īsta šmakauciņa, ko pārdod nevis gramos, bet metros. Tajos neiztrūkstoši skan latgaliešu himna Ai, māte Latgale.
Astrīda smaidot saka, ka restorāna atvēršana neesot sagādājusi grūtības, kas apliecina – uzņēmīgajai latgalietei viss ir pa spēkam. «Kad atvēru otro restorānu, visiem teicu, ka tas notiek par spīti krīzei un valdībai,» saka viņa. Ne velti ir sens izteiciens, ka «latgalieši nes gaismu ar maisiem», tas ir, ka jāapzinās sava identitāte un tā jānes pasaulē, kā to darīja latviešu sabiedriskās domas paudējs, publicists Krišjānis Valdemārs. Tāpēc viņa vārds tiek pieminēts arī restorānā, papildina tā interjeru, kurš veidots senatnīgā noskaņā, ar humora piesitienu, noformējumā pievēršot uzmanību vismazākajai detaļai. Vasarā pie restorāna lielos traukos zied ūdensrozes, ko ārzemnieki mīļi dēvē par latviešu lotosiem. Siltākajā gadalaikā pie restorāna durvīm plīvo latgaliešu karogs.
Ātri, bet ar prātu
Astrīda atklāj, ka viņa esot spontānu ideju īstenotāja, taču tās nekad neesot neprātīgas. «Nezinu, no kurienes idejas nāk,» apstiprinot, ka varbūt no kosmosa. Viņa neslēpj, ka pašai nepatīk ieslīgt ikdienas rutīnā, tāpēc ik pa laikam esot vēlēšanās radīt kaut ko jaunu un radošu. Katra diena esot citādāka, un tā esot nepieciešamība. Astrīda ir gandarīta, ka viņai izdevies atrast labu komandu. «Kad citi man saka par to, ko esmu paveikusi, tad sāku par sevi aizdomāties.» Astrīda it visur jūtoties labi, jo uzskata, ka cilvēks pats veido vidi, lai justos harmoniski. Ceļojumus arī viņa iepriekš ilgstoši neplānojot. Tāds nesen bijis brauciens uz Ķīnu. Ieradusies lidostā tikai ar rokas bagāžu, par ko apkārtējie bijuši izbrīnīti.
Astrīda apgalvo, ka viņa protot atrast risinājumu jebkurā situācijā. «Esmu iemācījusies, ka nevajag nervozēt, bet mierīgi izsvērt, kā tālāk rīkoties,» optimistiski saka viņa. Pati secina, ka restorāns – tā esot viņas dzīve, lai gan pati vērtē, ka varētu paveikt vēl vairāk. «Reizēm atļaujos par daudz paslinkot. Dažkārt kaut ko izdaru pēdējā brīdī. Laikam vairs nespētu strādāt uzņēmumā kāda vadībā, ja nu vienīgi tad, ja šis cilvēks ir personība,» atklāj Astrīda un norāda, ka viņai esot raksturīgs demokrātisks vadības stils. 2011. gadā viņai piešķirta Lietišķo sieviešu apvienības gada balva nominācijā Labākā darba devēja.
Rīta aukstā duša
Astrīda teic, ka, darbojoties biznesā, vairāk esot domubiedru un daudz labu paziņu. «Zinu teicienu, ka biznesā draugu nav. Es eju savu ceļu, pārāk neiedziļinos, ko par mani domā. Varu citiem godīgi skatīties acīs, jo neesmu piekrāpusi vai aizvainojusi. Iespējams, kādam nav patikušas manas prasības, kādai jābūt darba kvalitātei.» Par vērtīgu sava rakstura īpašību nosauc to, ka neprot ilgi dusmas turēt sevī. Tas latgaliešiem esot raksturīgi. Latgaliete uzsver, ka dzīvē no visa jāzina pa drusciņai, bet vienā jomā cilvēkam ir jābūt izcilam. Uz to esot jātiecas, tāpēc līdz 35 gadu vecumam viņa daudz laika veltījusi mācībām un jaunu zināšanu ieguvei.»
Restorānu īpašniece bilst, ka viņa nemēdzot kavēties atmiņās, lai cik esot bijis daudz skaistu mirkļu. Nozīmīgu dzīves jubileju viņa atzīmējusi Benjamiņu namā, jo draugi viņu dēvējot par Benjamiņa kundzi. «Tā ir pagājusi, un tagad ir jāmeklē kaut kas jauns. Cilvēks prieku gūst konkrētajā mirklī,» ir pārliecināta viņa. To, ka gadi ātri aizskrien, Astrīda nejūtot. «Man ir sajūta, ka visa dzīve vēl ir priekšā. Manā uzņēmumā strādā daudz jauniešu, un arī tas palīdz justies jaunai.» Astrīda rītu sāk ar aukstu dušu un labu mūziku. «To es atklāju nejauši. Tagad esmu sapratusi – lai cik arī reizēm grūti ir piecelties, jātiek līdz dušai. Tā man ir iekšēja nepieciešamība,» teic viņa. Augu gadu viņa peldas āliņģī, sevi lutina ar pirts apmeklējumu. Ja gribas paslinkot, tad dodas pie kosmetologa vai masiera. «Šķiet, apkārtējie ir pieraduši, ka Astrīda spēj visu izdarīt. Es vienmēr smaidu, nedrīkstu nākt uz darbu sliktā noskaņojumā. Svarīgi ir no rīta uzpucēties un sevi iznest ar pārliecību. Ja būšu nošļukusi, tad arī vajās neveiksmes,» labsajūtas formulu atklāj Astrīda Arklone.
Promo raksts tapis sadarbībā ar restorānu Taverna
