Vienulaik par PSRS reiz tik populārajiem Austrumeiropas aitusuņiem brīvestību atguvušie ļaudis negribēja ne dzirdēt. Arī pašā Krievijā, kur šķirne (lai gan lielākās pasaules suņinieku organizācijas FCI vēl aizvien neatzīta) sūrā darbā radīta. Nu, šķiet, arī Latvijā milzīgā auguma "krievu vilki" pamazām atgūst popularitāti.
Savulaik politiskajā un ideoloģiskajā cīkstiņā starp PSRS un Rietumu pasauli tika iesaistīts gluži vai viss. Arī dzīvnieki. Un PSRS kinologi pēc vienīgās partijas vadības norādījumiem zākājās par aizpriekškara kinologu sasniegumiem, taču tajā pašā laikā... neatteicās no pakaļdarinājumiem.
Vācu atvaļinātā virsnieka Maksa fon Štefanica 19. gs. beigās izveidotie aitusuņi ir ideāli un universāli dažādu dienestu darbinieki, kuri savas spējas bija pierādījuši jau Pirmajā pasaules karā. Šīs šķirnes pārstāvji izmantoti arī PSRS armijā, tomēr dižvalsts vadībai uzvarētas nācijas lepnuma atzīšana nebija pa prātam. Arī angļi un amerikāņi savulaik mēģinājuši izveidot savas suņu šķirnes uz vācu aitusuņu bāzes, taču pēc nesekmīgiem mēģinājumiem atmetuši ar roku. Krievi ar roku neatmeta, un rezultāts ir!
Lai būtu kas savs...
Lai gan vācu aitusuņu krievu atzars veidojies jau 20. gs. sākumā, par šķirnes rašanos var runāt, minot vien laiku pēc Otrā pasaules kara, kad visu vācisko uzskatīja par nepieņemamu. Līdz tam arī PSRS kinologi atzina, ka strādā ar vācu aitusuņiem, taču pēc kara drīz vien tika radīta Austrumeiropas aitusuņu šķirne, kas vismaz pirmsākumos ne ar ko no vāciešiem neatšķīrās.
Pēckara gados PSRS teritorijā ieveda daudziem nezināmas izcelsmes vācu aitusuņiem līdzīgus suņus. Selekcijā strādāja pie auguma proporciju izmaiņām – atšķirībā no vācu aitusuņiem austrumeiropieši ir kantaini, un tieši garās pakaļkājas viņus padarījušas piemērotākus skarbiem apstākļiem.
Sabrukums apstādina selekciju
Pēc PSRS sabrukuma interese par pašmāju ražojumiem, arī suņiem, visā eksvalsts teritorijā draudīgi saruka. Arī Austrumeiropas aitusuņu pastāvēšana un tīršķirnība bija apdraudēta. Jau 20. gs. 80. gados nenoskaidrojamu iemeslu dēļ izdeva ukazu par Austrumeiropas aitusuņu izmēra samazināšanu, un perestroikas gados aizsākās austrumeiropiešu krustošana ar vāciešiem. 90. gadu vidū šķirnes entuziasti sāka zvanīt trauksmes zvanus – Austrumeiropas aitusuņi jau bija gandrīz vai padarīti par austrumeiropiešu un vācu aitusuņu krančiem. Pamazām atsākās šīs gandrīz pusgadsimtu senās šķirnes kopšana un attīstība. Standarti mainījušies vairākkārt, un 2004. gadā krievi beidzot atgriezušies pie 76 centimetriem augstuma skaustā – pie īsteniem milžiem.
Uzticīgs draugs
Austrumeiropas aitusuns ir absolūti uzticīgs saviem saimniekiem (ģimenei), bet pret svešiniekiem (lai arī simtreiz redzētiem!) izturas ar zināmu aizdomu devu – labi audzināts, saimnieku akceptētam viesim neuzbruks, taču pastāvīgi vēros viņu ar neuzticēšanos. Pret savējiem austrumeiropietis ir mīļš un paklausīgs, parasti arī pret bērnu draiskošanos viņam nekādu iebildumu nav.
Ir dzirdēts, ka Austrumeiropas aitusuņi nojūdzas – pēkšņi kļūst agresīvi. Protams, daudz kas ir atkarīgs no gēniem, taču jāņem vērā, ka šī šķirne radīta dienestam, kurā jānodarbina smadzenes – jāpieņem patstāvīgi lēmumi. Ja sunim netiek radītas situācijas, kad kaut kas jāizfunktierē, viņš vai nu sāk darīt blēņas, vai arī kļūst par nervozu un agresīvu dzīvnieku. Vislabākā nodarbe Austrumeiropas aitusunim – piedalīšanās apmācībās, sacensībās. Un arī ikdienā nepieciešamas kustības, garas pastaigas ar rotaļu (piemēram, kociņa atnešanas) elementiem.
Dzīvoklī šāds milzenis, protams, var dzīvot, bet... Viņam nepieciešams svaigs gaiss, kustības, tad arī kažoks aug biezs un spožs. Bet nedrīkst arī suni izlikt pagalmā, ierādīt būdu un tikai padot ēdamo – lielajam dzīvniekam tomēr ļoti nepieciešama arī saimnieku uzmanība. Visnotaļ noderīgas ir arī paklausības apmācības.
***
SAIMNIEKU LEPNUMS
Oskars no Muhtara cilts
Vasaras beigās, kad Biržos notika suņu izstāde un es pamanīju Austrumeiropas aitusuni Oskaru (Oskar Veo-House), man viņš šķita īstens milzis. Oskara saimnieki gan teica, ka suņukiņš jau vēl maziņš – tikai gadu un divus mēnešus vecs. Nobriedīšot un izskatīšoties vēl nopietnāks.
"Oskara tēvs gan bija milzenis!" izsaucās austrumeiropieša saimnieks Aivars Dakša. "Zināju, ka šīs šķirnes pārstāvji ir lieli, taču tik lielu suni vēl nebiju redzējis. Iespaidīgs. Starp citu, Oskara tēvs savulaik Maskavā sargājis mūsu Prāta vētras puišus." Un vēl... Parakņājoties internetā, konstatēju, ka, iespējams, Oskars ir slavenā Varguna Lutara, Muhtara lomas atveidotāja TV seriālā Muhtara atgriešanās 1, mazmazdēls...
Austrumeiropieši esot dažādi pēc rakstura, pēc temperamenta un arī spējas apgūt komandas. Jo sevišķi – ja ņem vērā sķirnes vēl nesen itin bēdīgo stāvokli pat Krievijā un pārošanu ar dažādu citu šķirņu pārstāvjiem... Kāds ir Oskars? "Jā, šie suņi mēdzot būt nervozi, arī agresīvi, taču mums ir paveicies," teic Zenta Dakša, Oskara saimniece. "Oskars ir mierīgs un komunikabls. Un mazliet tāds kā brīvdomīgs. Viņam patīk pašam izdomāt, kā kādu uzdevumu izpildīt, kā rīkoties." Aivars piebilst: "Svarīga ir suņa apmācība – lai suns neizrādītu lieku agresiju un varētu iziet sabiedrībā, taču tajā pašā laikā Austrumeiropas aitusunim jābūt drošam un pašpārliecinātam. Tas viss jāapgūst. Arī Oskars iet skolā."
Kādiem cilvēkiem šīs šķirnes suns būtu piemērots un ar ko potenciālajam saimniekam jārēķinās? "Tādiem, kam patīk lieli un spēcīgi suņi!" saka Aivars. "Un tādiem, kam varbūt patīk vācu aitusuņi, bet kas gribētu raksturā nosvērtāku un mierīgāku suni – īsts austrumeiropietis tāds ir (mūsu kucīte gan ir temperamentīgāka un skaļāka nekā Oskars, taču arī viņa nav tik trokšņaina kā daži labi vācieši). Vai kam patīk vilki, bet nešķiet simpātisks vāciešu nolaidenais pakaļgals – austrumeiropietis ir kantaināks."
Aivars ierunājas par suņa barošanu, kas, izrādās, šai šķirnei nebūt nav tik vienkārša padarīšana: "Nedrīkst aizmirst par vitamīniem un kalciju, kā arī par atbilstošām barības devām. Es sākumā ar Oskaru pieļāvu lielu kļūdu. Nospriedu, ka tādam kucēnam jāēd, cik daudz vēlas, lai viņš izaugtu spēcīgs un atbilstoši liels. Kustību viņam bija gana! Taču izrādījās, ka Oskaram patīk ēst pārāk daudz. Viņš aptaukojās un, kā norāda eksperti, vēl tagad ir mazliet par resnu... Tagad vajadzīga stingra diēta, lai atgūtu formu."
***
AUSTRUMEIROPAS aitusuns (East European Shepherd)
Izcelsmes valsts: Krievija (PSRS)
Augstums skaustā*: suņiem 66–76, kucēm 62–72, suņiem cm 65–70 cm, kucēm 61–66 cm; suņi ir ne tikai lielāki, bet arī masīvāki
Svars: standartā nav noteikts
Apmatojums: taisns, biezs, paciets, pieguļošs, ar biezu, mīkstu pavilnu; uz ausīm, galvas un ekstremitātēm (izņemot to aizmugures daļu) īss, uz kakla, skausta un muguras vidēji garš
Krāsa: seglota (melni "segli"
uz pelēka vai ruda apmatojuma), melna, zonāli pelēka vai ruda;
uz purna melna "maska";
pavilna gaišāka
Mūža ilgums: 12–14 gadu
Kucēna cena: Ls 100–300
(par pārdesmit latiem, visticamāk, dabūjami austrumeiropiešu un vācu aitusuņu jaukteņi)
* dažādas organizācijas noteikušas atšķirīgus parametrus; standarti laiku pa laikam mainās – vienubrīd pat Krievijā bija noteikts daudz mazāks vēlamais izmērs – suņiem 63 cm, kucēm 60 cm).
Dienesta suns
Sargsuns
Kompanjons
