Vasaras saulgriežu idillē iederas zilas debesis, upe vai ezers un zaļa pļava, kurā ganās zirgi. Taču – mūsdienās zirgi gandrīz kļuvuši par retumu, kaut gan vēl pagājušā gadsimta vidū zirgi naski strādāja tīrumos un vilka ratus.
Nu tie pārsvarā ir hobija, sporta vai tūrisma industrijas dzīvnieki...
Latvietis
Latvija var lepoties ar savu nacionālo šķirni. Tiek uzskatīts, ka Latvijas šķirnes zirgi izveidojušies no vietējiem zviedzējiem, kas savukārt cēlušies no senajiem, bet ap 19. un 20. gs. miju izmirušajiem savvaļniekiem tarpāniem. Izveidojoties Latvijas valstij, zirgs bija lauksaimniecības darbu un arī transporta galvenais vilcējspēks gan šā vārda tiešajā, gan pārnestajā nozīmē, tāpēc bija lietderīgi attīstīt braucamo un vidēji smago zirgu audzēšanu. 1921. gadā tika veikta vaislai noderīgo ērzeļu un ķēvju uzskaite un izveidota valstij piederoša zirgaudzētava Oktē, bet gadu vēlāk zirgaudzētāju kongresā nolemts, ka šķirnes izkopšanai izmantojami Oldenburgas, Hannoveres un Holšteinas šķirņu pārstāvji.
Lai gan Oktē bija arī pa kādam sporta tipa zirgam, šādu zirgu audzēšana attīstījusies kopš 1925. gada, kad valsts zirgaudzētava nodibināta Svētciemā. Latvijas sporta zirgu dzīslās rit arī daļa slaveno arābu, angļu, traķēnu asinis.
Pasaules slava
Šķirnes kopšanā iesaistījās arī zemnieku saimniecības, un mūsu pašu zirgi bija vispopulārākie. Gandrīz vai savādi, bet arī pēc Latvijas okupācijas zirgu šķirne turpināja attīstīties. Arī tad, kad Maskavas lēmēji sadomāja LPSR zirgaudzēšanu ierobežot, entuziasti turpināja darbu, gūstot izcilus panākumus. 1952. gadā apstiprināts šķirnes nosaukums – Latvijas braucamais zirgs. Taču, tā kā bija izveidojušies divi tipi – smagnējāki ratu vilkšanai, vieglāki jāšanai un sportam –, 1976. gadā šķirne pārdēvēta. Kopš tā laika tās nosaukums ir Latvijas zirgs.
60. gadu vidū mūsu zirgus novērtēja arī PSRS funkcionāri – izcili Latvijas šķirnes dzīvnieki tika eksportēti pat uz tādu zirgkopības tradīcijām bagātu valsti kā Anglija! Diemžēl Latvijas vārds jaunajiem īpašniekiem tā arī palika nezināms – tie skaitījās «krievu zirgi»... Šķiet, vispārēju ievērību Latvijas šķirne tā īsti ieguva, kad vācu sportiste Ulla Zalcgēbere ar Burtniekos dzimušo Rotoru (vācieši gan viņu pārkristīja par Rusty 049) izcīnīja zelta medaļas Sidnejas un Atēnu olimpiskajās spēlēs. Pasaules mēroga panākumi bijuši arī vairākiem citiem Latvijas zirgiem.
Ja gribi zirgu...
Latvijas šķirnes sporta zirgi var maksāt kā jauna mašīna, taču zviedzošo latvieti var nopirkt, arī sākot no 200–300 latiem – par gaļas cenu. Visticamāk, šāds zirgs būs vecs, slims vai ar kādiem stiķiem, ar kuriem ļaudis nav spējuši tikt galā. Taču tas nenozīmē, ka viņš nevar būt piemērots mīļdzīvnieka lomai! Cilvēkam, kurš vēlas nevis ekstraklases sportistu, bet gan dzīvnieku mīļumam, uzmanība jāpievērš nevis šķirnei un ciltsrakstiem, bet gan konkrētā zirga raksturam, tam, kā veidojas kontakts.
Jāliek aiz auss, ka zirgu nedrīkst turēt kopā ar govīm vai cūkām – kūtī ir pārāk mitrs. Stallim jābūt sausam, labi vēdināmam, taču bez caurvēja.
Sienam jābūt kvalitatīvam! Nepieciešamas arī auzas, sāls, dažādus mikroelementus saturoša barība. Ja zirgu gribas, bet nav iespēju viņu turēt savās mājās, iespējams mīluli izmitināt kādā pansijā. Šāds pakalpojums var izmaksāt vidēji 80 latus (laukos) līdz pat vairākiem simtiem latu mēnesī.
Arī zirglietas nav lētas. Jātnieka un zirga ekipējums izmaksā ap 600 latiem. Jārēķinās arī ar regulārās apkopes izdevumiem – zirgam jāapgriež nagi un tas jāpārkaļ ik pēc 2–2,5 mēnešiem. Apkalšana maksā vidēji 35 latus.
Raksta tapšanā izmantota informācija no Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas mājaslapas
LATVIJAS ZIRGS
• Braucamais tips: spēcīgs un elegants, lieliski piemērots darbam aizjūgā, bet tikpat labi izmantojams kā labs jājamzirgs
• Sporta tips: sausākas konstitūcijas, garāku kaklu, augstāku skaustu, garāku, slīpāku lāpstiņu, garākiem vēzīšiem
• Augstums skaustā*: ērzeļiem – nereti 170 un vairāk cm; ķēvēm – ap 160 cm
• Krūšu apkārtmērs*: vidēji 185–200 cm
• Pēdvidus apkārtmērs*: 21–23 cm
• Svars: 600–800 kg
• Jātnieka ekipējums maksā vismaz Ls 600
• Pansija zirgam: no [aptuveni] Ls 80 (lauku rajonos) līdz...
• Pieauguša (ap 4 g.v.) veca zirga aptuvenā cena: itin labs sporta zirgs maksā, sākot no Ls 1500, taču zirgu priekam un mīļumam iespējams
iegādāties pat par pārsimt latiem
* Zirgu mērīšanu veic no 24 mēnešu vecuma, un katra tipa optimālie izmēri ir noteikti ciltsdarba programmā
SAIMNIECES LEPNUMS
Velna ducis Vecpūķos
«Latvijas zirgi ir universāli – var gan sportot, gan bērnus vizināt, gan arī ratus vilkt,» saka Gunta Celmiņa, Krustpils novada zemnieku saimniecības Vecpūķi saimniece. «Viņi nemēdz kādu darbiņu uzskatīt par nepiedienīgu un tālab apvainoties. Viss atkarīgs no tā, ko zirgs apguvis...»
Vecpūķos patlaban mitinās 12 Latvijas šķirnes zirgi un viens Lietuvas braucamais zirgs Pūkas. Trīs no šiem zirgiem ir pansionāri. «Barvedis un kārtības ieviesējs ir septiņus gadus vecais kastrāts HainoHanss. Ja citi sāk savā starpā ecēties, Haino mēdz viņus izšķirt un nekautrējas pat iekost,» atklāj Gunta. «Taču ar cilvēkiem Haino ir mierīgs un mīlīgs – bubinās un čubinās, pret bērniem vispār mīlītis! Tiesa, viņš ir rotaļīgs, un jātniekam jābūt tam gatavam – kad šim skaistulim uznāk vēlme padraiskoties, viņa pēcpuse reizumis mēdz negaidīti pašauties augšup, un tad jāprot sedlos noturēties. Taču tā nav zirga ļaunprātība! Vēl kāda īpatnība – pārvarot šķērsli, Haino bieži vien mēdz lēcienā palūkoties, kas ir otrā pusē... Nē, tas nav aiz bailēm! Drīzāk gan aiz ziņkārības.»
Vai kārtībniekam Haino šajā barā ir draugi, pret kuriem viņš izturas kā īpaši? Gunta teic, ka neesot gan: «Viņš pret visiem izturas vienādi. Un visus arī vienādi aizstāv – vajadzības gadījumā arī kādu tādu, ko nesen pats saucis pie kārtības.»
Tas, ka zirga straujumu nosaka vecums, neesot gluži taisnība. Gunta stāsta: «Ir mums 23 gadus veca ķēve, vārdā Rīse, kuru grūti noturēt, kad ieskrienas. Turpretī pajaunā Dundaga burtiski jātrenc, lai laistos riksī. Straujums vairāk atkarīgs no rakstura un temperamenta.»
Dzirdēts, ka zirgi mēdzot būt arī ļaunīgi, atriebīgi, viltīgi... Vecpūķos tādu neesot. «Desmit gadus veco ķēvīti Vaifi paglābām no kautuves. Viņa var gan iekost, gan iespert, taču viņa tāda izaudzināta. Ierauga cilvēku, pieglauž ausis, acīs parādās dīvains mirdzums, kā tāda mežonīte... Nezinu, kas ar viņu nepareizi darīts. Atzīst un respektē viņa tikai mani. Tiesa, neviens cits viņai nav sadūšojies mugurā kāpt...»
Vai zirgi pieķeras savam saimniekam? «Zirgs ļoti pieķeras tam cilvēkam, kas ar viņu darbojas (un ne vienmēr tas ir zirga īpašnieks). Šo cilvēku viņš zviedzot un bubinot sveicina jau par gabalu.»
Katru dienu zirgs būtu jāizsukā, jāizķemmē krēpes, aste. Un tas jādara ne tikai tāpēc, lai dzīvnieks būtu tīrs, lai apmatojums nesaveltos, bet arī tāpēc, ka viņam tas patīk. «Zirga apkopšana ir brīdis, kurā cilvēks ar viņu var aprunāties, laiks divatā, kas arī nepieciešams,» saka Gunta.
