«Feliks mūsu ģimenē ir jau otrais šīs šķirnes suns, kuru paņēmām pēc tam, kad citos medību laukos aizgāja bulterjera kucīte Zita. Kuram reiz ir bijis šīs šķirnes mājas mīlulis, turpmāk nevarēs iedomāties savu dzīvi bez viņiem.
Bulterjers – tas ir dzīvesveids,» savu pārliecību pauž Marta un Velta Ozolas, kuras šiem četrkājainajiem draugiem dod priekšroku kopš 90. gadiem.
«Kad Zita, nodzīvojusi garu mūžu, devās uz suņu paradīzi, mēs kādu gadu sērojām. Tas bija pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka atkal ilgojamies pēc bulterjera. Sākām pētīt internetā, kāds ir šīs šķirnes kucēnu piedāvājums. Un ieraudzījām mīlīgu sejiņu (tieši tā, nevis suņa purnu, kā parasti saka), kas apbūra mūs visus. Interesanti, ka vārdu kucēnam bijām izdomājuši pirms tam, kad reāli atradām tā nēsātāju – gluži kā Bībelē, kur teikts, ka pirmais bija vārds. Nezinām, kāpēc, bet gribējām suni nosaukt par Feliku (ar vienu s),» atceras Velta.
Titulēts džentlmenis
Uz Ozolu mājām kucēnu atveda, kad viņam bija trīsarpus mēnešu. «Audzētavā bija palikuši divi puikas, no tiem viens izrādījās Feliks. Viņš no mums neatkāpās ne soli – nāca klāt, spēlējās, luncināja asti. To uztvērām kā zīmi, ka esam satikuši īsto.» Savukārt Marta pragmatiski spriež, ka, izvēloties suni, nedrīkst paļauties tikai uz emocijām, ir jānovērtē arī mājdzīvnieka veselības stāvoklis. «Ar Feliku viss bija kārtībā. Pieaugot viņš izvērtās par skaistu un veselīgu savas šķirnes pārstāvi. Tas bija spēcīgs stimuls, lai viņu vestu uz suņu izstādēm. Feliks ir vairākkārtējs Baltijas čempions, kopš kucēna vecuma viņš izstādēs vienmēr saņēma augstāko novērtējumu.»
Pēdējos pāris gadus Ozolu bulterjers šajos pasākumos vairs nepiedalās, jo tad vajadzētu braukt uz citām Eiropas valstīm, kas ir laika un naudas ietilpīgi. Bet par papuci gan viņš vienreiz esot kļuvis, savus labos gēnus nododot tālāk nākamajām paaudzēm.
«To nedarījām biznesa dēļ, bet gribējām, lai pēc Felika, kas ir ļoti jauks radījums, paliktu viņa atvases. Visi kucēni tika novērtēti ar atzīmi teicami, nebija neviena brāķa,» ar lepnumu balsī stāsta suņa saimnieces. «Mēs un, domāju, arī daudzi citi bulterjeru saimnieki ir pārliecinājušies, ka, pareizi audzinot šīs šķirnes suņus, var tikt pie ļoti mīļa, draudzīga, paklausīga un gudra sabiedrotā. Feliku viņa uzvedības manieru dēļ droši var saukt par džentlmeni.»
Bez skološanas neiztikt
«Meita ir suņa īpašniece, bet es esmu māte barotāja,» nosmej Velta, iepazīstinot ar pienākumu sadalījumu. «Kad Marta sāka dzīvot patstāvīgi, viņa gribēja Feliku ņemt pie sevis, taču es tam nepiekritu, jo meita darbā ir visu dienu, bet es pa dienas vidu varu būt mājās un izvest suni pastaigā.»
Velta lūdz, lai meita palasa man priekšā šķirnes aprakstu. Tiekot līdz frāzei, ka bulterjeri ļoti pieķeras saviem saimniekiem, Marta paceļ acis un saka: «Tā tiešām ir taisnība. Bulterjers ir vislaipnākais starp suņiem. Un arī nākamajam teikumam, ka šie suņi prasa lielu uzmanības devu, varu simtprocentīgi piekrist. Viņi noteikti nekļūs par ģimenes mīluļiem tad, ja viņus ignorēs, ja turēs ārā suņu būdā. Un nekādā gadījumā bulterjerus (arī citus suņus!) nedrīkst iespaidot fiziski. Ir pacietīgi jāmāca komandas, kamēr rējējs jau automātiski iet blakus, saprot, ko no viņa grib, un izpilda komandas.»
Lai izaugtu sabiedrisks un pret citiem labvēlīgs bulterjers, viņš jau no kucēna vecuma esot jāradina draudzēties ar citiem suņiem, kā arī jāved uz skoliņu. «Ja vēlas teicamu rezultātu, jebkurš mājdzīvnieks ir jāskolo,» prātīgi spriež Marta.
Abas saka – tuvāk iepazīstot viņu bulterjeru Feliku, daudzi esot mainījuši priekšstatu par šīs šķirnes suņiem.
Nav monstri
Kaut šīs šķirnes aprakstā norādīts, ka bulterjeri slikti sadzīvo ar citiem suņiem, abas sievietes to nav novērojušas sava Felika uzvedībā. «Tas stereotips, ka viņi ir agresīvi, nāk no 90. gadiem, kad bija modē suņu cīņas, kurām bulterjerus speciāli gatavoja, viņos kultivējot agresivitāti. Tagad, pārdomāti veicot vaislas darbus, šī uzvedības iezīme bulterjeros tiek izskausta. Agresīviem suņiem liedz radīt pēcnācējus,» skaidro Marta. «Tie, kas nemāk audzināt kucēnu, arī šodien var kļūt par agresīva bulterjera saimnieku. Noteikti jāņem vērā arī tas, ka šīs šķirnes pārstāvjus nedrīkst turēt ķēdē un likt dzīvot suņu būdā. Pareizi audzināti, tie nekādi nevar kļūt par monstriem vai īstiem zvēriem, kāds stereotips joprojām valda,» meitas teikto papildina Velta Ozola.
«Feliks mani ir pasargājis arī visai nepatīkamā situācijā. Reiz viņu vedot pastaigā uz tuvējām pļavām, kur ir diezgan vientulīgi, pamanīju tuvojamies trīs draudīga izskata puišus. Saprotot, ka vienīgais glābējs man varētu būt Feliks, klusi devu viņam komandu: «Balsi!», lai suns sāktu riet, jo bez komandas viņš to tikpat kā nedara. Kad bulterjers ierējās, puišu trijotne uzreiz pārgāja uz ielas pretējo pusi, bet es atviegloti uzelpoju. Daudzi joprojām baidās no bulterjera izskata un balss.»
Velta piemetina, ka viņa tomēr kinologam esot lūgusi, lai Felikam iemāca aizstāvēt saimniekus. «Kinologs man jautāja, kāda ir suņa šķirne. Kad izdzirdēja, ka bulterjers, viņš uz mani izbrīnīti paskatījās: «Kāpēc jums tas vajadzīgs? Tāpat neviens jums nenāks klāt.» Un teikto vēl papildināja: kāpēc jums mācīt agresiju – attīstīt to, kas ir šīs šķirnes suņu gēnos? Tāpat būs labi.»
Jebkurš suns var sakost ikvienu, ne tikai bulterjers. «Turklāt nevajadzētu šo šķirni jaukt ar pitbulterjeriem vai ar Stafordšīras terjeriem,» iesaka Marta. «Izejot no mājām kopā ar savu bulterjeru Feliku, es jūtos droši. Šaubos, vai tā būtu, ja man blakus atrastos citas šķirnes suns.» Bet Velta sarunu beidz ar daudznozīmīgu frāzi. «Bulterjers – tas jau ir dzīvesveids. Kuram reiz ir bijis šīs šķirnes suns, turpmāk bez viņiem nevarēs iedomāties savu dzīvi.
