Šogad Latvijai – 95. Atzīmējot valstij nozīmīgo jubileju un sagaidot Latvijas simtgadi, žurnāls Māja šodien aizsāk piecu gadu ciklu – atrast un uzrakstīt 100 stāstu par mūsu zemes īpašiem un nozīmīgiem cilvēkiem. Piecu gadu laikā kopīgi izveidosim un sakrāsim stāstus un fotomateriālus par tiem, kas ir mums blakus.
Arhitekts Oļģerts Krauklis (1931) savā dzīvē ir šķērsojis vairākas vēstures pārmijas – puika būdams, pieredzējis Ulmaņlaikus un abus okupācijas režīmus; par arhitektu tapis un radoši izpaudies padomju varas gados; sagaidījis Atmodu un Latvijas neatkarību. Viņš ir viens no Rotari kluba atjaunotājiem Latvijā un arī šobrīd tajā aktīvi darbojas. Tagad tā sauktajā Kraukļa ligzdā – paša projektētajā dzīvojamajā ēkā, savā radošajā darbnīcā-dzīvoklī Valdemāra ielā – kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Māru Rikmani Oļģerts bauda Latvijas un dzīves rudenslaiku.
Mēs tiekamies Māras Rikmanes radošajā ligzdā – Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, kādreizējā Valdemāra Tones (1892–1958) darbnīcā, kur pirms emigrācijas gleznojis slavenais vecmeistars. Nu jau daudzus gadus tur top Māras Rikmanes darbi. Sēžam uz īstiem mākslas darbiem, koka krēsliem, kurus apgleznojuši pazīstami latviešu mākslinieki, Oļģerta un Māras draugi. Runājam par pagājušo un esošo. Faktiski jau par Latviju.
Zaķusala un teātris
Oļģerts Krauklis ir latviešu skatuves primadonnas Almas Ābeles un aktiera Nikolaja Kraukļa dēls. Vecā Dailes teātra aizkulises viņš redzējis jau no mazotnes. Kā pats saka, daļēji dzīvojis mājā, daļēji – teātrī. Bieži sastapis arī Eduardu Smiļģi. Leģendārais režisors atmiņā palicis kā valdzinoša personība, kurš pret savas aktrises dēlēnu izturējies draudzīgi un ar patiesu cieņu – kā pret lielu cilvēku, nevis sīku knausli. Vecāki spēlējuši ne tikai Dailes teātrī, bet arī Jelgavā un Rēzeknē, taču 1937. gadā ģimene pārcēlās atpakaļ uz Rīgu.
Bijis pat laiks, kad Oļģerts vārda tiešā nozīmē dzīvojis teātrī: «Tas notika, kad sākās tā sauktā Rīgas atbrīvošana, 1944. gada 13. oktobrī. Todien uz ielām izkliegtās pavēles skanēja divās valodās – vācu un krievu (ložmetēju skaņas gan bija vienādi baisas). Lielākā daļa aktieru sanāca kopā un nedēļu pavadīja Dailes teātra pagrabos, jo šajos šausmu un neziņas brīžos gribējās justies vienotiem, būt līdzās ar domubiedriem. Pēc niknajām kaujām, kad beidzot iznācām laukā no pagrabiem, spīdēja spoža saule. Tomēr sajūta bija tāda, it kā man galvā būtu uzmaukts maiss. Atceros, pa Lāčplēša ielu drasēja plintnieces ar naganiem pie jostas.»
Romantiskākais laiks Oļģertam saistās ar Zaķusalu, kur dzīvoja vectēvs un vecāmāte: «Tā ir mana īstā bērnības dienu dzimtene, kur dzīve rāmi ritēja pati savu gaitu.» Zvejnieku tīkli, zivju žāvētavas, mazītiņas ieliņas un pļavas. Zaļajā sēklī, kur tagad slejas televīzijas ēka, ganījās 150 govis. Katru rītu piena kannas ar laivām veda pāri uz Centrāltirgu. Salā mita enkurnieki, daži bodnieki, kas apkalpoja abus veikaliņus, un kokzāģētavu strādnieki ar savām ģimenēm. Oļģerta vectēvs kopš 20. gadu sākuma strādāja vienā no kokzāģētavām un darbojās kā brīvprātīgo ugunsdzēsēju brandmajors, jo toreiz saliniekiem bija arī pašiem savs ugunsdzēsēju depo. Reiz viņš Daugavmalā taisījis laivu, kad pienācis kāds vecāks kungs ar cilindru galvā. Sākuši pļāpāt, vārdu sakot – draudzīgi parunājušies. Atvadoties, kungs nosaucis savu vārdu: Jānis Čakste. Vienkāršs, bez jebkādas apsardzes – tāds Latvijas pirmais prezidents gājis pie tautas.
Oļģerts savu vectēvu Robertu Cūnābelu atceras kā vīru ar zelta rokām un gaišu prātu: «Viņš prata daudz ko – sākot no pulksteņu labošanas, līdz galdniecībai un mehāniķa darbiem. Lūk, tādā ģimenē piedzima mana māte. Katru rītu viņa ar laivu cēlās pāri Daugavai, lai apmeklētu skolu. Tieši tur mammai iepatikās arī teātra spēlēšana, jo viņa piedalījās visās bērnu ludziņās. Nopietnāk ar teātri viņa aizrāvās, darbojoties režisora, teātra pedagoga Ernesta Feldmaņa (1889–1947) vadītajos kursos.»
Arī Oļģertam patika teātris, un kādu brīdi viņš pat atradies dilemmas priekšā, ko dzīvē darīt. Tomēr jau no bērnības sirdij tuvāka bijusi zīmēšana jeb, kā pats saka, – kricelēšana uz papīra: «Puikas gados man ļoti patika kuģi un automobiļi, taču ne mazāk patika arī mājas. Es projektēju paša iztēlotas lauku fermas.» Oļģerts mācījās toreizējā Rīgas Valsts parauga pamatskolā, kas atradās Stabu un Skolas ielu stūrī. Lielu ietekmi uz viņa personības veidošanu atstājuši skolotāji. Latviešu, vācu un krievu valodas pamatus ielika Vidberga jaunkundze, grafiķa Sigismunda Vidberga māsa. Savukārt zīmēšanas skolotājs bijis Ģederta Eliasa figurālās glezniecības meistarklases absolvents Jānis Kalmīte (1907–1996). Varbūt pateicoties Kalmītem, priekšroka tika dota arhitektūrai, nevis teātrim.
Liktenīgā kapitālisma atrauga
Gadu nomācījies Industriālajā politehnikumā, Oļģerts ielēca Rīgas 1. ģimnāzijas 9. klasē un bija apaļš teicamnieks, kas pretendēja uz zelta medaļu. Tomēr mēnesi pirms skolas beigšanas viņu izmeta no 12. klases – par publiski palaistu kapitālisma atraugu. Proti, kādā no starpbrīžiem puikas bija iegājuši ģimnāzijas sarkanajā stūrītī un Oļģerts apsēdies uz krēsla pa buržuju modei. Proti, uzlicis kājas uz galda, kas «apklāts ar sarkanu galdautu» (kas vispār uz galda tobrīd neatradās un bija tikai ziņotāja iztēles auglis). Šī leģenda Krauklim vilkās iepakaļ visus studiju gadus. 1949. gadā kā ceturtais labākais reflektants Oļģerts nokārtoja eksāmenus Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē. Taču nākamajā dienā, atnākot uz augstskolu, viņš savu vārdu listē vairs neatrada – tas bija rūpīgi izkasīts no studentu saraksta. Pateicoties tam, ka tolaik fakultātes dekāns bija Aleksandrs Birzenieks (1893–1980), puiša dzīve netika saķēzīta. Slavenais arhitekts, kurš kopā ar Kārli Zāli bija veidojis Brāļu kapu memoriālo ansambli un labi pazina arī Almu Ābeli, uzņēmās risku, ļaujot Oļģertam piedalīties lekcijās kā brīvklausītājam. Jau decembrī dekāns Birzenieks viņu uzņēma fakultātē kā pilntiesīgu studentu. Un droši vien savu risku nekad nenožēloja, kaut arī padomju varas iztapoņas vairākkārt mēģināja talantīgo studentu aizdabūt prom no augstskolas un visvisādi ieriebt: «Universitāti beidzot (1955), eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs ne par ko negribēja, lai man piešķir izcilību, kaut arī godam to biju nopelnījis. Taču Krievijas latvietis, toreizējais Celtniecības komitejas priekšsēdētājs, arhitekts Kiše (laikam jau iepriekš Ķīsis) bija godīgs un atklāts cilvēks. Viņš stingri uzstāja, ka par izcilību pienākas diploms ar izcilību. Tā nu beigu beigās to arī dabūju.»
Māras zīmē
Oļģerts vienmēr paticis sievietēm. Atceroties pēckara Dailes teātra bohēmiskos karnevālus, Lilija Dzene saka: «Diezgan iekārojams puisis bija aktrises Almas Ābeles dēls Oļģerts Krauklis – mēs uz viņu drusku švermējām, bet viņam bija pašam savas simpātijas...»*
Arī Māra stāsta, ka saviesīgos vakaros somu pirtīs meitieši kā reibušas mušas kritušas viņam klēpī. Taču vīrs vienmēr pratis no divdomīgajām situācijām iziet ar cieņu, neaizvainojot flirtētājas.
«Oļģerts nekad nav mani ierobežojis. Kā māksliniece esmu varējusi izpausties visos iespējamos veidos. Strādāt jau sāku 15 gadu vecumā, mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tēvs sacīja: meit, mantojumā man nav tev ko atstāt, tāpēc paļaujies uz savu radošo garu, kas tev palīdzēs, – ej un cīnies! Tā arī darīju. Aizgāju uz žurnālu Bērnība un teicu, ka gribu zīmēt. Man uzticēja ilustrēt Laimoņa Pura dzejoli Pavasaris. Skolā stundu laikā zīmēju. Uz redakciju aizstiepu ap 70 variantu... Tēvs, Jānis Rikmanis, būdams mākslinieks, uzskatīja, ka sieviete gleznotāja ir lemta badamaizei. Tāpēc Mākslas akadēmijā izvēlējos grafiku. Nepārtraukti skraidīju pa žurnālu redakcijām un izdevniecībām, zīmēju visu, ko vien piedāvāja. Man ir vairāk nekā 100 ilustrētu grāmatu, taču par izcilāko veikumu uzskatu Dantes Dievišķo komēdiju Valda Bisenieka tulkojumā.» Kā jau tas dzīvē notiek, Māra tomēr sāka gleznot. Neskatoties uz tēva brīdinājumu
Māras Rikmanesdarbnīca ir mājas bēniņos, neapkurināta, taču viņa varonīgi glezno arī ziemā, kad no aukstuma pat nagi stingst. Apaļīgais un omulīgais panku skuķis reiz noskatīts Vecrīgā. Sērija saucas Sociums. Tajā apgrozās cilvēki iz dzīves: fifīgi, kautrīgi, šokējoši, dažnedažādi dīvainīši – jo dieviņš jau visādus mīl... Tāpat kā Māra. Viņa glezno ne tikai urbānus jokaiņus, bet arī portretus, aktus, šīs pasaules varenos (protams, neglamūrīgā stilā), eņģeļus un citas mistiskas būtnes
Oļģerts un Māra ir pilnīgi dažādi savās mākslinieciskajās izpausmēs. Māra – gleznotāja, stājgrafiķe un grāmatu ilustratore: amizanta, eleganta, sarkastiska, filozofiska. Savukārt Oļģerts ir romantiķis, kurš strādā akvarelī, klasiskajā angļu skolas manierē. Viņa darbos ir apskaužams vieglums. «Kā atelpa pēc taisnajām projektu līnijām ir akvareļi. Tajos ir sajūtama Latvijas dabas elpa,» saka Māra.
Sporta pils un dāvana komjauniešiem
Ja saliktu kopā visus objektus, kurus pa šiem gadiem ir radījis Oļģerts Krauklis, sanāktu neliela pilsētiņa ar visnotaļ svarīgiem objektiem – dzīvojamo māju kvartāliem, priekšpilsētas rajona administratīvo ēku, skolām, skaitļošanas centriem, vairākiem kinoteātriem, kultūras pilīm, hokeja halli, pansionātiem un sanatorijām, atpūtas namiem, pat Brāļu kapu ansambli.DiemžēlOļģerts Krauklis ir viens no tiem arhitektiem, kuram nācies arī pieredzēt, kā tiek iznīcināts viņa darbs – Sporta pils, padomju laika pilsētbūvnieciski nozīmīgs objekts, hokeja halle ar mākslīgā ledus arēnu 4500 skatītājiem. 1970. gadā celtajā ēkā attīstījās Latvijas hokejs un izauga ne viens vien talants. Iespējams, līdz šai dienai tur būtu varējis trenēties kāds nākamais Balderis, Ozoliņš, Irbe vai Karsums, taču halles funkcijas apzināti tika degradētas, atdodot to lupatu tirgotājiem. Dažādu kalibru šeftmaņi pirka un tālāk pārdeva vērtīgo zemesgabalu. Toreizējais domes Pilsētplānošanas pārvaldes priekšnieks Pēteris Strancis (tas, kurš šobrīd atsēž par kukuļošanu) nievājoši paziņoja: Sporta pils «nav nekāds arhitektūras šedevrs». Halli demontēja 2008. gadā.
Vēl kāds likteņa paradokss saistās ar šo projektu. 50. gados Padomju Savienībā modē nāca t. s. panorāmas kinoteātri. Pareizāk sakot, tos kaut kur ārzemēs bija nolūkojis Ņikita Hruščovs. Tā nu arī Latvijā tika rīkots konkurss par moderna multicentra arhitektonisko risinājumu. No 30 projektiem par labāko atzina Oļģerta Kraukļa un Dainas Dannebergaspieteikumu. Iespējamā celtniecības vieta bija izraudzīta tajā pašā gruntsgabalā. Taču projektam nebija lemts pārtapt objektā, jo Maskavas funkcionāri Rīgai to noskauda, nogriežot finansiālo piešprici. Amfiteātra formā iecerēto kinokoncertzāli atdāļāja topošajai Hruščova saules pilsētai Ceļinai (Ceļinograda), ko toreiz būvēja trieciennieku ordas no visām padomju republikām. Дворец целинников – tā nodēvēja šo dāvanu komjauniešiem. OļģertsKrauklis divarpus gadus darbojās Kazahijā, lai pieskatītu sava garabērna tapšanu.(Tikai par mata tiesu viņš toreiz paglābās no Ļeņina prēmijas, kuru arhitektiem grasījās piešķirt par Ceļinas aplaimošanu ar moderno multicentru, – Ņikita Hruščovs tika gāzts no amata.) Tā nu Rīga zaudēja Panorāmas kino, bet kompensācijā dabūja Sporta pili, kura daudzus gadus godam kalpoja kā Latvijas hokeja templis. Šodien skatoties uz daudzfunkcionālo halli Arēna Rīga, Oļģerts Krauklis ir skeptisks: «Ja salīdzina abas celtnes divu gadsimtu nogrieznī, ēka nav nemaz daudz labāka par veco, tikai lielāka. Mums toreiz bija salīdzinoši maz iespēju, jo vajadzēja adaptēt un uzlabot tipveida sporta centra projektu. Jaunā arēna, protams, savas funkcijas pilda, taču arhitektūras tur nav. Ir brutāls dzelzsbetona klucis bez interjera un eksterjera.»
Nav jau noslēpums, ka cunftes brāļi viens par otra darbu izsakās nelabprāt, tomēr sirmais arhitekts ir tiešs, un tāpēc atļaujos pavaicāt par Nacionālās bibliotēkas ēku, vai nākamās paaudzes varēs ar šo objektu lepoties? «Grūts jautājums...» – domīgi bilst Oļģerts Krauklis. «Man šķiet, ka patlaban bibliotēkas ēka šai Rīgas daļai ir diezgan pasveša, jo nerēķinās ar ielu struktūru, apkārtējo vidi, apkārt esošo būvju eksistenci un mērogu. Lai man piedod cienījamais Birkerta kungs, Stikla kalns Rīgai ir vienu numuru par lielu. Rīga savā mērogā ir par mazu tik dominējošai celtnei.»
Pārdomas pirms 18. novembra
Kāda ir sajūta, piedzīvojot Latviju jau 82 gadus? «Tas, ko Latvija paveica savos pirmajos 20 neatkarības gados, ir daudz vairāk, nekā esam izdarījuši tagad. Tika uzcelts lieliskais Brāļu kapu ansamblis, Brīvības piemineklis, uzbūvētas skolas, rūpnīcas, izdotas vērtīgas grāmatu sērijas. VEF ražoja telefona centrāles, darbgaldus, elektriskās spuldzes, gludekļus, Ādolfa Irbītes dizainētos radioaparātu modeļus; mācēja gan slaveno Minox uztaisīt, gan sporta lidmašīnu uzkonstruēt. Varējām,» rezignēti nosaka Oļģerts Krauklis. Māra Rikmane piebilst: «Man visvairāk kremt, ka esam kļuvuši žultaini un ļauni cits pret citu. Palasiet interneta komentārus! Tur ir vienas vienīgas gaudas: mēs latvieši tādi un šādi... Nerunā manā vārdā! Es neesmu ne nožēlojama, ne nevarīga.»
«Jā, tāpēc man patīk arhitekta profesija,» rezumē Oļģerts, «tā iemāca domāt plaši un reizē arī pasauli caur savu skatījumu redzēt. Ja tu projektē, piemēram, slimnīcu, tev jāiejūtas gan daktera, gan slimnieka ādā. Ja to spēj izdzīvot, paplašinās apvārsnis un tu redzi, kas notiek.»
«Tas pats ir attiecināms uz valsti,» punktu sarunai pieliek Māra. «Ja sajūti, ko pārdzīvo tauta, tad spēsi pārredzēt visu kopsakarībās. Šāds skatījums uz lietām bija Kārlim Ulmanim, kurš no sirds mīlēja Latviju. Manuprāt, pasaulē bijuši tikai divi pa īstam nesavtīgi valstsvīri: Perikls (saka, ka viņa valdīšanas laikā Atēnās nav bijis neviena raudoša grieķa) un Kārlis Ulmanis. Arī toreiz tauta cēlās vienota ticībā savai valstij.»
* Iesākumā bija Švadrons, I. Kleins, Leģendas, 15.03.2012.
