Vai Eiropa spēs viena pati atvairīt Krievijas uzbrukumu? Pēc Kremļa iebrukuma Ukrainā un pēc Donalda Trampa strauji pieaugošās popularitātes, Eiropas politiķi ir spiesti domāt par šo jautājumu, raksta izdevums Politico.
Bijušais ASV prezidents Eiropas Savienības amatpersonām sacījis, ka nenāks palīgā kontinentam, ja tam tiks uzbrukts, taču, lai Eiropa atgūtu gadu desmitiem ilgušo nepietiekamo ieguldījumu militārajā jomā un atjaunotu savu rūpniecisko bāzi, būs vajadzīgas milzīgas naudas summas un vismaz 5 līdz 10 gadi, komentē militārās amatpersonas.
Politico aplūkoja, kādas iespējas pašlaik ir Eiropai, tās plānus nostiprināties un iespējamās sekas, ja tiktu izbeigts Eiropas Pax Americana.
Pirmais scenārijs - ir 2027. gads.
Tramps ir Amerikas prezidents. Ukrainā joprojām notiek karš, taču Rietumu palīdzība ir izsīkusi, un frontes līnijas jau vairākus mēnešus ir iesaldētas. Otrā pasaules malā strīds starp Pekinu un Vašingtonu par Taivānu pieņem nopietnus apgriezienus. Krievijas prezidents Vladimirs Putins nolemj izdarīt triecienu.
Raķetes uzbrūk Igaunijas aviobāzei Ämari. Simtiem tūkstošu Krievijas karavīru, aprīkoti ar slepenajiem iznīcinātājiem Su-57, tankiem T-14 Armata, bezpilota lidaparātiem, raķetēm un mobilajām artilērijas sistēmām, kas spēj izšaut tūkstošiem patronu dienā, ieplūst Igaunijas austrumos.
Pirmie karavīri, kas tiks skarti, būs NATO pastiprinātās klātbūtnes spēki, kas sastāv no 2200 daudznacionāliem karavīriem, kurus vadīs Apvienotā Karaliste un ko atbalstīs aptuveni desmit tūkstoši Igaunijas karavīru un vēl tūkstošiem vietējo brīvprātīgo.
"Mūsu klātbūtne ir vairāk simboliska nekā militāra," par NATO pašreizējo klātbūtni Baltijā sacīja bijušais franču armijas pulkvedis un militārais vēsturnieks Mišels Goja. “Tas liecina par solidaritāti, ka esam gatavi mirt par Igauniju. Vēstījums krieviem: ja vēlaties iebrukt Igaunijā, jums būs jānogalina arī briti un kanādieši."
Tomēr šajā scenārijā Tramps jau ir novirzījis lielāko daļu ASV karaspēka un militārās tehnikas, kas atrodas kontinentā, uz Indo-Klusā okeāna reģionu, un jebkurā gadījumā viņš jau ir licis Putinam saprast, ka viņš nebūtu pārāk nobažījies par agresijas aktu Baltijā.
Dažu dienu laikā Krievija kontrolēs Austrumigauniju, kur dzīvo lielākā daļa valsts etniskās krievu minoritātes. Kremlis norādīs, ka reģions ir atgriezies savā dzimtenē un paplašinās savu kodollietussargu līdz jauniekarotajām teritorijām.
"Ja krievi jutīs, ka var tikt galā, viņi okupēs daļu Igaunijas austrumu," sacīja bijušais ASV vēstnieks Polijā Daniels Frīds.
Krievijas nekaunīgais uzbrukums Eiropai radīs dilemmu. Putins nav uzbrucis visai aliansei: vai viņiem vajadzētu riskēt ar kodolieroču atbildes triecienu Igaunijas austrumos? Vai arī neko nedarīt, ne tikai dodot Putinam vieglu uzvaru, bet arī padarot NATO 5. panta drošības garantijas bezvērtīgas, dodot Krievijas prezidentam tieši to, ko viņš vēlas.
"Putins un Krievija saprot, ka viņi nevar sakaut NATO militāri, viņi var sakaut NATO tikai politiski, faktiski padarot 5. pantu nevajadzīgu," sacīja Eds Arnolds, Karaliskā Apvienoto pakalpojumu institūta līdzstrādnieks Eiropas drošības jautājumos.
Cik reāls ir šāds scenārijs?
Pats Putins apgalvo ka šī ideja ir smieklīga: "Krievijai nav ne iemesla, ne intereses - ne ģeopolitiskas, ne ekonomiskas, ne politiskas, ne militāras - cīnīties ar NATO valstīm."
Bet to pašu viņš teica arī par Ukrainu.
Oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis brīdināja, ka gadījumā, ja Krievija Ukrainā netiks sakauta, tā piecu gadu laikā varētu būt gatava uzbrukt Baltijas valstīm. Šķiet, ka viņa kolēģi Eiropā ir ieklausījušies.
Vācijas militārpersonas ieskicējušas mācību scenāriju - tas paredz Krievijas uzbrukumu Suvalku koridoram starp Poliju un Lietuvu laikā starp ASV prezidenta vēlēšanām šogad un 2025. gada sākumu. Šāds uzbrukums atdalītu Baltijas valstis no pārējās kontinentālās Eiropas.
"Mums jārēķinās, ka Putins kādu dienu var uzbrukt kādai NATO valstij," sacīja Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss. "Mūsu eksperti paredz, ka tas varētu notikt piecu līdz astoņu gadu laikā."
Bijušais NATO ģenerālsekretāra palīgs Antonio Missiroli sacīja, ka situācija, kurā amerikāņu garantijas netiek atceltas, bet gan mīkstinātas vai padarītas nenoteiktākas, var kārdināt Kremli uzbrukt tādai neaizsargātai valstij kā Igaunija, izmantojot hibrīdmetodes vai tiešu militāru uzbrukumu.
Pieaugošais risks ir izraisījis aicinājumus Eiropai sagatavoties, pirms nav par vēlu.
"Tagad ir logs, kas varētu ilgt vienu, divus, varbūt trīs gadus, kura laikā mums jāiegulda vēl vairāk spēcīgā aizsardzībā," pagājušajā nedēļā brīdināja Norvēģijas aizsardzības vadītājs ģenerālis Eiriks Kristofersens.
Decembrī Polijas Nacionālās drošības biroja vadītājs Jaceks Sevjēra sacīja, ka NATO austrumu flangam ir tikai trīs gadi, lai sagatavotos konfrontācijai.
"Eiropa ir ne tikai nesagatavota karam, bet arī negatavojas tam," brīdināja Bendžamins Taliss.
Bez ASV ES nav ne militārā aprīkojuma, ne cilvēku resursu, lai stātos pretī Maskavai augstas intensitātes konfliktā.
"Eiropiešiem nav aizsardzības spēju," sacīja bijušais ASV vēstnieks Daniels Frīds. "Baltijas valstu aizsardzībai būs nepieciešamas nopietnas amerikāņu militārās spējas."
Ja Kremlis iebruktu rīt, Eiropas militārpersonas saskartos ar Ukrainas karā satriektiem un asiņainiem Krievijas militārajiem spēkiem, kas joprojām ir spēcīgs kaujas spēks.
Neskatoties uz zaudējumiem kaujas laukā, Krievija joprojām pārspēj Eiropas NATO valstis tanku, artilērijas sistēmu un reaktīvo lidmašīnu daudzuma, bet ne kvalitātes ziņā, un arī šogad tā oficiāli tērēs aizsardzībai 4,4 procentus no IKP, lai gan reālais skaitlis, visticamāk, ir daudz lielāks.
Bez Vašingtonas atbalsta Eiropa, visticamāk, būs nepietiekami aprīkota - piemēram, decembrī bijušais ģenerālleitnants Marks Tīss sacīja, ka Beļģijas bruņotajiem spēkiem tik ļoti trūkst munīcijas un finansējuma, ka karavīri būs spiesti mest akmeņus drīz pēc konflikta sākuma.
ASV ir aptuveni simts tūkstoši karavīru, kas izvietoti Eiropā, apmēram trešdaļa - Vācijā, bet neliela, bet pieaugoša to klātbūtne ir Polijā. Viņu skaits var būt neliels, taču gadu desmitiem viņi ir kalpojuši kā Vašingtonas apņemšanās garantija un atturošs līdzeklis pret agresiju.
NATO ir izveidojusi spēkus pierobežas valstīs; lielākie no tiem būs Vācijas vadītie spēki Lietuvā, kur Bundesvērs līdz 2027. gadam plāno nosūtīt 4800 karavīru. Taču Eiropas valstis, iespējams, nespēs pat pietiekami ātri pārvietot papildspēkus uz Baltijas valstīm, lai ātri atbalstītu tur esošos karavīrus, brīdina alianses augstākās amatpersonas.
Kopš aukstā kara beigām Eiropas bruņoto spēku apjoms ir samazināts - daudzas Eiropas valstis atcēla nepopulāros iesaukšanas likumus un pārcēlās uz profesionālu bruņoto spēku izveidi. Laikā no 1989. līdz 2022. gadam ES militārpersonu skaits samazinājās no 3,4 miljoniem līdz 1,3 miljoniem.
Darbaspēka trūkums ir liela problēma militārpersonām, kas cenšas sevi nostiprināt. "Ja mēs nevaram nokomplektēt savus bruņotos spēkus, tad visi papildu budžeta līdzekļi un iepirkumi nedos gaidīto efektu," sacīja ģenerālis Roberts Brigers, Eiropas Savienības Militārās komitejas priekšsēdētājs.
Dažām valstīm trauksmes zvans bija Krievijas veiktā Krimas nelikumīgā aneksija 2014. gadā - Baltijas un Ziemeļeiropas valstis ir atgriezušās pie militārā iesaukšanas. Lietuva iesaukšanu atsāka 2015. gadā, Zviedrija 2017. gadā, bet Latvija 2023. gadā. Arī Igaunijas Aizsardzības līgā civiliedzīvotāji regulāri trenējas Krievijas iebrukuma gadījumā.
Polijas bruņoto spēku lielums jau ilgu laiku ir svārstījies simt tūkstošu robežās, taču pēdējos gados tas ir sācis augt. Iepriekšējā valdība vēlējās šo skaitu palielināt līdz 300 tūkstošiem cilvēku, taču jaunā premjerministra Donalda Tuska administrācija ir kļuvusi piesardzīgāka.
Somija, kur spriedze ar Krieviju ir kļuvusi par galveno jautājumu pirms prezidenta vēlēšanām janvāra beigās, ir viena no Eiropas valstīm, kas ir vislabāk sagatavotas konfrontācijai ar Maskavu - valstī ar 5,5 miljoniem iedzīvotāju 900 000 pilsoņu ir ieguvuši pamata militāro apmācību.
Lai gan Eiropas vadītāji ir runājuši par paaugstinātu gatavību, viņiem vēl ir jāpaskaidro saviem pilsoņiem, kādus upurus tas nesīs - milzīgas naudas summas, karaspēka skaita palielināšanu Eiropas austrumu flangā, pastiprinātu koordināciju starp galvaspilsētām un sabiedriskās domas maiņu.
Tomēr tērēt vairāk naudas aizsardzībai nav viegls uzdevums politikas veidotājiem, īpaši Rietumeiropā, kur karš joprojām šķiet tāls. Militārie izdevumi nozīmē mazāk naudas sociālajai drošībai un pārejai uz zaļo ekonomiku. Arī ES valstis koronavīrusa krīzes dēļ jau ir lielos parādos, un izaugsmes izredzes ir drūmas.
"Diemžēl demokrātiskās valstis ir ļoti neveiklas un lēnas savos lēmumos. Un tādēļ viņus pastāvīgi apdraud totalitārie režīmi,” izdevumam Politico sacīja Ukrainas karavīrs Sergejs Gņezdilovs, kurš šobrīd cīnās ar Krieviju.
Atšķirībā no Krievijas, kur pat maiznīcas tagad ražo bezpilota lidaparātus un kas pagājušajā gadā saražoja aptuveni divus miljonus artilērijas šāviņu, Eiropa nav īsti sākusi domāt par kara laika ekonomiku, neskatoties uz iebrukumu Ukrainā.
"Eiropā mums ir rūpnieciskās spējas, kas būtībā ir paredzētas miera laikam," šā mēneša sākumā Stokholmā notikušajā seminārā sacīja Zviedrijas aizsardzības ministrs Džonsons.
Tomēr tas nenozīmē, ka nekas netiek darīts. Francijas ieroču ražotājs Nexter tagad ražo sešus Caesar ieročus mēnesī iepriekšējo divu vietā. Tiek ziņots, ka tuvāko gadu laikā Vācijas uzņēmumi KMW un Rheinmetall vēlas palielināt galveno kaujas tanku Leopard 2 ražošanu no aptuveni četrdesmit līdz aptuveni simtam gadā, savukārt Somija plāno dubultot savu munīcijas ražošanu. Eiropas raķešu ražotājs MBDA savās rūpnīcās iegulda vienu miljardu eiro.
Polija aktīvi iepērk Dienvidkorejas un Amerikas tankus, iznīcinātājus, artilēriju, raķetes un pretgaisa aizsardzības sistēmas. Jaunā valdība sola rūpīgi pārbaudīt dažus no šiem pirkumiem, taču joprojām ir apņēmusies modernizēt bruņotos spēkus, kas Ukrainai deva gandrīz visu padomju laika aprīkojumu. Arī Rumānija, Čehija un citas valstis bruņojas.
Taču jauno iekārtu portfelis joprojām ir salīdzinoši tukšs, jo īpaši tāpēc, ka uz Ukrainu tiek sūtīti lieli daudzumi, un jaunu iekārtu piegāde var ilgt mēnešus vai pat gadus.
"Ir svarīgi uzsvērt, ka progress ir panākts, taču, ja salīdzina līdz šim paveikto ar to, kas, iespējams, vēl ir jādara, mēs joprojām runājam tikai par nelielu daļu," sacīja bijušais NATO ģenerālsekretāra palīgs Antonio Misiroli.
