Zemi vakar sasniedza Vācijai piederoša satelīta atlūzas. Līdzīgi kā ar septembrī nokritušo NASA satelītu, iepriekš bija praktiski neiespējami noteikt, kur satelīta atlūzas piezemēsies.
Vācijai piederošā rentgena satelīta (Rosat) kritiens ir īpašs, jo bija prognozējams, ka liela daļa no tā Zemes virsmu sasniegs, pirms paspēs sadegt atmosfērā. Pēc zinātnieku aprēķiniem, lidojumu cauri atmosfērai izturēt varētu satelīta vraka daļas, kuru kopējā masa ir 1,7 tonnas – vairāk nekā puse no tā sākotnējās masas. No septembrī Klusajā okeānā nokritušā NASA satelīta UARS palikusi bija tikai apmēram puse tonnas, lai arī tā sākotnējā masa bija vairāk nekā sešas tonnas, vēsta BBC.
Šo atšķirību nosaka abu satelītu konstrukcijas atšķirības. Vācijas satelīts bija aprīkots ar rentgena staru teleskopu, un tam bija spoguļu sistēma, kas veidota no stiprināta oglekļa kompozītmateriāliem, kas spēj izturēt lielu karstumu. Bija gaidāms, ka spoguļi un to stiprinājuma sistēma būs lielākais satelīta fragments, kas nonāks līdz Zemes virsmai. Kopumā Zemi sasniedza apmēram 30 atlūzas. Iespēja, ka atlūzas varētu trāpīt kādam cilvēkam, bija viens pret 2000.
Rosat tika palaists 1990. gadā. Savas darbības laikā tas izplatījumā ir identificējis vairāk nekā simt tūkstošus rentgena staru avotu. Rentgena starus izstaro karstākās un bīstamākās vietas izplatījumā – piemēram, reģioni ap uzsprāgušām zvaigznēm vai melnajiem caurumiem. Satelīts darbojās astoņarpus gadus, līdz tā koordinācijas sistēma pārstāja darboties. Iekārta tika izslēgta 1999. gadā.
Satelītam ieejot zemes atmosfērā, tā atlūzas nokritīs Indijas okeānā. Tomēr ir izskanējuši aicinājumi rīkoties, lai nākotnē veidotie satelīti šajā ziņā būtu paredzamāki un lai ierobežotu atlūzu skaitu un masu, kas var sasniegt Zemi. Tomēr, kā norāda kosmosa atlūzu eksperts un Lielbritānijas Kosmosa aģentūras padomnieks Ričards Krauters, paies vēl laiks, līdz par šādiem noteikumiem izdosies vienoties. «Līdz šim, izstrādājot satelītus, lielākā uzmanība ir pievērsta tam, lai tie spētu izturēt skarbos apstākļus izplatījumā, bet nav daudz domāts par to, kā tie atgriežas uz Zemes,» stāsta R. Krauters. «Nākotnē mums nāksies izvērtēt, vai pastāv līdzsvars starp abiem šiem aspektiem.» Pat ja jaunie satelīti tiek izstrādāti, domājot par to, kas notiks, tiem nogāžoties atpakaļ uz Zemes, jāņem vērā, ka satelītus cilvēce kosmosā sūtījusi pēdējos 50 gadus, un arī ar šo mantojumu būs jātiek galā. Pašlaik lielāki objekti, kas uz Zemes varētu nokrist pilnībā nesadeguši, piemēram, kosmosa staciju kravas konteineri, jau ir aprīkoti ar ierīcēm, kas ļauj koordinēt to krišanas trajektoriju.
