2020. gada marta izskaņā, neilgi pirms savas 81. dzimšanas dienas 12. aprīlī ir izdzisusi režisora Mihaila Kublinska dzīvība. Savu darba mūžu, sākot no 1957. gada, viņš cieši ir sasaistījis ar Latvijas Nacionālo teātri.
Teātra vidū režisoru Mihailu Kublinski kolēģi draudzīgi sauca par Miku. Daudzi aktieri viņam velta atzinīgus vārdus, cildinot spēju būt empātiskam, iedziļināties tēlos un smalkās niansēs. Režisoram bija arī talantīgs brālis, komponists Aleksandrs Kublinskis, kas mūžībā aizgāja 2018. gada 24. janvārī.
Mihails Kublinskis 1957. gadā pēc Rīgas 2. vidusskolas pabeigšanas sāka strādāt Nacionālajā teātrī par mēbeļnieku rekvizitoru un aktieri. 1965. gadā viņš beidza Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļu, kurā studēja paralēli darbam. Bet 1966. gadā kļuva par režisoru. No 1987. līdz 1989. gadam viņš bija Nacionālā teātra galvenais režisors.
Par nozīmīgākajām izrādēm Kublinska daiļradē ir atzītas «Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens», «Vasara Noānā», «Santakrusa», «Hamilkāra kungs», «Romeo un Džuljeta», «Bezkaunīgie veči», «Heda Gablere», «Brīnumainā kurpniece», «Elektra ‒ mana mīla», «Lauva ziemā», «Lieldienas».
Kā vēstīts Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā, par nopelniem latviešu teātra attīstībā 2005. gadā viņš apbalvots ar augstāko valsts apbalvojumu ‒ Triju Zvaigžņu ordeni.
1995. gadā saņēmis «Spēlmaņu nakts» balvu nominācijā «Gada latviešu literatūras iestudējums» par Pāvila Rozīša romāna iestudējumu «Ceplis».
Mihails Kublinskis bez šīs balvas vēl piecas reizes ticis nominēts «Spēlmaņu nakts» balvai. Gada režisors ‒ par izrādēm «Pie zelta ezera», «Lieldienas» un «Ceplis» 1995. gadā. Sabiedriski aktuālākā izrāde ‒ par Pāvila Rozīša «Cepli» 1995. gadā. Gada latviešu literatūras iestudējums ‒ par Jāņa Jurkāna lugu «Dūdieviņš» 1997. gadā. Gada izrāde un Gada režisors ‒ par Artura Millera «Ceļojošā komija gals» 1999. gadā.
Kublinskis ir iestudējis izrādes arī Rīgas Operetes teātrī, Operas un baleta teātrī, Rostokas Tautas teātrī, kā arī Maskavas teātrī «Sovremeņņik». Savukārt tālajā 1973. gadā viņš iestudēja Dziesmu svētku simtgades noslēguma koncertu.
2016./2017. gada teātra sezonā Mihails Kublinskis saņēma «Spēlmaņu nakts» balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
Baiba Indriksone: «Pēdējos dzīves gadus pašizolējās»
«Pēdējos dzīves gadus viņš dzīvoja nošķirti un ne ar vienu nesatikās, kā arī nesazvanījās. Viņš no visiem pašiozolējās un dzīvoja tikai savu dzīvi. Visu cieņu viņa mūžam, jo Kublinskis dzīvoja tikai teātrim. Citas dzīves jau nebija. Viņš bija ļoti gudrs, erudīts un prata atraisīt emocijas. Esmu pateicīga par daudzām skaistām lomām, ko esam kopā veidojuši. Tas tiešām ir zaudējums. Esmu viņam personīgi daudzkārt zvanījusi, bet viņš neatbildēja uz telefona zvaniem. Viņš vispār jutās slikti. Ļoti sāpīgi tas viss.
Viņš bija arī režisora Aleksandra Leimaņa audzēknis. Kublinskis bija gudrs režisors. Tik spējīgs dziļi rakties katrā tēlā. Viņš prata aktierim pateikt tā, lai ne tikai saprot, bet var arī izdarīt. Brālis [komponists Aleksandrs Kublinskis, 1936.‒2018.] viņam ir miris. Vairāk nav, kam izteikt līdzjūtību.
Lai dod Dievs, ka viņa talants pārdzimtu kādā jaunā režisorā. Man tas ir liels trieciens.
Esmu viņam pateicīga, ka viņš palīdzēja sagatavot manu jubilejas izrādi «Māte un dēls» [2007]. Ar kādu mīlestību viņš to darīja! Viņš gribēja, lai man viss izdodas, lai es izjustu gandarījumu.
Daudzos darbos kopā ar viņu esmu strādājusi. Tā ka atmiņu ir ļoti daudz. Galvenokārt pateicība par viņa mūžu un to, ko citiem devis. Man vienā no pēdējām viņa izrādēm «Pulkstenis ar dzeguzi» bija neliela vecmāmiņas loma. Un tur vajadzēja no publikas aiziet nebūtībā. Viņš bija atradis dzejas rindiņas, lai pagarinātu mana atveidotā tēla aiziešanu, lai tas būtu emocionālāk: «Visas egļu upes pārplūdušas. No krastiem izkāpušas.»
Viņš bija vienpatis. Kaut arī ļoti sirsnīgs pret cilvēkiem. Bet sev viņš nevienu nelaida klāt, jo bija ļoti noslēgts,» savu kolēģi raksturo Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone.
Ģirts Jakovļevs: «Neatbildēja uz tālruņa zvaniem»
«Ir tāds šoka stāvoklis. Nekas nav zināms, kā tas noticis. Jāsaka, ka tas nav pārsteigums. Tomēr varēja saprast, ka tā tas varēja būt. Pēdējā laikā viņš pagāja stipri nost no teātra. Pēdējos gados viņš ļoti maz parādījās teātrī.
Ar Kublinski esmu strādājis pietiekami daudz un tādās ļoti sev nozīmīgās lugās kā Maksa Friša «Dons Žuans vai Mīlestība uz ģeometriju», Viljama Šekspīra «Henrijs IV», kur es spēlēju Velsas princi kopā ar Alfrēdu Jaunušanu [aktieris un režisors]. Pēdējā Kublinska iestudētā izrāde ‒ Jāņa Jurkāna «Pulkstenis ar dzeguzi» ‒ tika ļoti ilgi spēlēta, to tikai nesen noņēma no repertuāra.
Kublinskim ir bijusi ļoti būtiska loma daudzu aktieru radošajā dzīvē. Daudzi aktieri par viņu ir teikuši labus vārdus. Cik es zinu, man mīļa partnere Lāsma Kugrēna augstu vērtē Kublinska darbošanos. Slavenajā Nacionālā teātra lugā «Lauva ziemā», kurai bija vai 250 izrādes, spēlēja teātrī ļoti spēcīgi aktieri. Vārdu sakot, teātrim viņa darbošanās bija ļoti būtiska. Viņam piešķīra mūža ieguldījuma balvu «Spēlmaņu naktī», ko bija godam nopelnījis. Viņa loma un darbošanās kā režisoram ir ļoti būtiska. Viņš ir radījis būtiskus iestudējumus.
Tas notikums ir ļoti traģisks un negaidīts. Lai gan viņš pēdējā laikā maz kontaktējās un neatbildēja uz tālruņa zvaniem.
Kā cilvēks viņš bija diezgan savrups un sevī ļoti noslēgts. Viņš tā nečomojās. Neielaidās ar cilvēkiem pārmērīgā kontaktā. Bet to jau parāda viņa darbi, viņa iestudējumi. Tas, ko viņš ir šajos daudzajos gados darījis. Viņš ir sācis kā skatuves strādnieks savā laikā, tad pamazām izauga par vienu no spēcīgākajiem režisoriem Latvijas teātrī,» savu kolēģi raksturo Latvijas Nacionālā teātra ilggadējais aktieris Ģirts Jakovļevs.
Ausma Kantāne: «Ir žēl, ka viņš pametis šo realitāti»
«Viņš pēdējā laikā bija atgājis no visiem mākslas un kultūras pasākumiem. Es viņu neredzēju ne teātrī, ne koncertos, ne sabiedrībā. Fiziski viņš nepiedalījās. Garīgi jau ļoti skaisti runāja pa televizoru.
Man cilvēciski ir žēl, ka viņš ir aizgājis. Viņš tomēr bija īpaši estētisks savā darbībā un režijā. Man ir žēl, ka viņš ir pametis šo realitāti.
Viņam bija izrāde «Elektra ‒ mana mīla», kurā spēlēja Lāsma Kugrēna. Viņš ļoti gribēja parādīt, cik grūti ir cilvēkam, sevišķi māksliniekam būt šajā pasaulē. Tāpēc mēs viņu pieminam kā sava ceļa bridēju. Viņam bija savas līnijas, kas var kādam patikt vai nepatikt. Bet viņš gāja savu ceļu! Viņš arī teātra vēsturē ievilka savu līniju, savu svītru, kas ir cienījama, apbrīnojama un augstu vērtējama. Viņš iesāka ar tik lieliem gariem, kas bija blakus. Šodien jau nav ne aktiera Alfrēda Jaunušana, ne režisora Pētera Pētersona un citu. Tādi lieli milži. Tāds bija arī Kublinskis. Starp lielajiem viņš izcīnīja savu vietu. Tas ir kaut kas milzīgs un nozīmīgs, kas parāda talantīga cilvēka rokrakstu un raksturu. Viņš bija stiprs cilvēks, lai cik viņš bija smalks ārēji un visādi citādi, un smalki arī veidoja izrādes, bet viņš bija liela personība. Un viņš tomēr atrada savu mazo taciņu, ko izvilka Nacionālajā teātrī. Malacis! Teātrī viņš ienāca, būdams jauns. Un ievilka savu ceļu un līniju teātra mākslā. Tas ir nopietns nopelns. Par to mēs viņu cildinām un pieminēsim tik ilgi, kamēr vien teātris pastāvēs,» tā aktrise un bijusī politiķe Ausma Kantāne.
