Brālēna puika vienmēr man ar lielu pārliecību apgalvo, ka viņa tētis nekad nemelo. Un es tikai iecietīgi pasmaidu, jo zinu – tā nemēdz būt. Viņš tikai ir par mazu, lai to saprastu. Lai gan bērnībā droši vien ikkatram mamma teica, ka melot nav labi, bet jābūt godīgam un vienmēr jāsaka patiesība. Labāk rūgta patiesība nekā saldi meli? Nolēmu pārliecināties par to pati un veikt eksperimentu – visu dienu nemelot.
Izdomāju pameklēt, kas «Googles» tantei bilstams par melošanas tēmu, un uzdūros amerikāņu psihiatra Breda Blantona propagandētajai pārliecībai, ka mēs visi būtu daudz laimīgāki, ja beigtu melot. Turklāt viņš apgalvo, ka mums vajadzētu burtiski piespiest sevi runāt tikai patiesību. Vienmēr un visur. Noņemt barjeru starp savām domām un vārdiem.
Viņa skatījumā radikāls godīgums ir vislabākās garīgās veselības rādītājs: cilvēks nebaidās paust savu viedokli, nav atkarīgs no apkārtējo pozitīvā vērtējuma un neuzskata, ka patiesība citiem var būt aizskaroša. Nevajag melot, izlocīties, izdomāt sarunu biedram ērtu atbildi, nav jāslēpj savas emocijas - dusmas ir dusmas, prieks ir prieks, un tas viss, neņemot vērā apkārtējos. Kāds ir rezultāts? Nekādas apspiestas reakcijas un nav augsnes neirožu attīstībai.
Piemēram, tāds par sevi pārliecināts cilvēks nebaidīsies uzdot jautājumu «mīļais, vai tev nešķiet, ka esmu pieņēmusies svarā?» citam par sevi pārliecinātam cilvēkam, kurš nebaidīsies godīgi atbildēt «ej nosveries, muļķe, un neuzdod idiotiskus jautājumus!», un neviens neapvainosies. Jo viss ir godīgi un patiesība nevar būt aizskaroša.
Rīts sākās ar patiesības minūtēm divdesmitgadīgajam dēlam. Vakar viņš lūdza pamodināt pusastoņos no rīta. Man ar grūtībām izdevās izdzīt viņu no gultas tikai bez piecpadsmit deviņos. Pie mums - tipiska situācija. Uz manu jautājumu «Kāpēc gan uzreiz nepateikt, ka celsies vēlāk?» viņš paraustīja plecus: «Vai tad tev grūti?» Es pirmo reizi vairāku gadu laikā atbildēju: «Jā. Es mierīgi dzertu kafiju, paskatītos internetā, bet tā vietā ik pēc desmit minūtēm eju pie tevis un tēloju runājoša modinātāja lomu.» Dēls pārsteigts paskatījās uz mani.
Meita, iziedama pa durvīm, uzdeva tradicionālo jautājumu vairāk brālim nekā man. «Nu, kā es izskatos?» Abi ar dēlu atbildējām vienlaikus: «Briesmīgi!» Viņa sastinga uz sliekšņa. Pie brāļa atbildes bija pierasts. Tradicionāla. Bet, ka to saku es... Taču apstāties nevarēju. «Tu izskaties ne tikai briesmīgi, bet atbaidoši. Tev galīgi nepiestāv tas, kas mugurā. Tev nav nekādas sajēgas par krāsām. Un tie mati! Zaļi!!! Izskaties stulbāk nekā modeles modes skatēs.» «Paskaties pati uz sevi!» meita aizcirta durvis, un dzirdēju, kā viņas apkalto zābaku klikšķi aizskan pa kāpnēm lejup.
Darbā man bija jābūt tikai ap desmitiem. Sabiedriskajā transportā aizdomājos un brīdī, kad būdīgs onkulis nejauši uzkāpa man uz kājas, atvainojās un nez kāpēc jautāja: «Ak, es ceru, ka neuzkāpu pārāk stipri?», piemirsu par savu eksperimentu. Sāpēs saviebusies, pieklājīgi pasmaidīju un attraucu ierasto «nē, nē, viss ir kārtībā, kam negadās». Atlikušo ceļu domāju par to, kas mani atturēja atbilstoši doktora Blantona priekšrakstiem izpaust savas dusmas un pa visu tramvaju ierēkties: «Palīgā, runājoši begemoti uzbrūk!»
Rīta tā saucamās sanāksmes laikā, kad kolēģes apsprieda kārtējā seriāla varoņu dzīves līkločus, es cītīgi klusēju. Viss bija labi, līdz kāda kolēģe pajautāja, vai man labāk patīk Manuels vai Mustafā. No patiesības izkaltušu rīkli paziņoju, ka man viņi abi nepatīk, ka viss seriāls ir stulbs un vienīgais normālais tur ir galvenā varoņa šoferis Kalims. Pēc pailga klusuma brīža tika secināts, ka es neko nesaprotu, esmu muļķe un nesekoju līdzi laikam. Un vispār es jau par šoferiem tālāk neredzot.
Viss sarūgtinājums laikam bija dzirdams manā balsī, kad pacēlu klausuli, lai atbildētu zvanam no kaprīzas klientes. Sarunas noslēgumā viņa paziņoja, ka tādai kā es nevajadzētu strādāt ar klientiem. Atteicu, ka ne viņai par to lemt. Uz pārmetumu, ka man jāmaina attieksme, mierīgi paskaidroju - kāds klients, tāda attieksme. Ar to mūsu saruna beidzās.
Pusdienlaikā devos uz tuvāko kafejnīcu, lai iedzertu kafiju ar senu pielūdzēju, kurš «nejauši gāja garām un...». Esam pazīstami jau tik sen, ka pēdējos trīs gadus gan man, gan viņam to drīzāk var nosaukt par rituālu, nevis virzību uz apzinātu mērķi. Otrās «latte» tases vidū piezvanīja vīrs. Viņš ir tālbraucējs un mēdz piezvanīt visneiedomājamākajos laikos. «Kur tu esi?» viņš jautāja. «Kafejnīcā,» es godīgi atbildēju. «Man ir īsa tikšanās.» Jāpiebilst, ka vīrs ir informēts par mana senā pielūdzēja eksistenci. Reiz viņiem pat esot bijusi «vīru saruna», tāpēc es labāk nestāstu par mūsu kafijas pauzēm. «Jā? Un ar ko?» vīrs nez kāpēc jautāja. «Ar Māri,» es atzinos. «Skaidrs,» drūmi norūca mīļotais. «Kamēr es te raujos kā vergs, tu izklaidējies ar potenciālajiem mīļākajiem. Kā muļķis gaidīju, ka tu mani uzmundrināsi un pateiksi, ka mīli. Labi, netraucēšu.» Manas varonīgās patiesības sekas būs acīmredzamas: kad vīrs pārradīsies, saruna nebūs patīkama.
Pēcpusdienā pie manis pienāca kolēģe no cita kabineta. «Pienākt» viņas izpratnē nozīmēja apsēsties pie mana galda un ilgi stāstīt par savām problēmām un dzīvi. Sev par nelaimi, viņa uzdeva retorisku jautājumu: «Vai es netraucēšu?» Parasti es saku, ka, protams, ir daudz darba, bet... Šo «bet» viņa pielīdzina «iekārtojies ērtāk un stāsti, stāsti!». «Godīgi sakot, traucēsi...» sadūšojos atzīties. Biju pārliecināta, ka viņa apvainosies, bet nekā tamlīdzīga. Viņa izskatījās nedaudz pārsteigta, bet pati tūlīt atrada izskaidrojumu: «Es saprotu, steidzams darbs.» Jau nomierinājos un jutos pat nedaudz priecīga par šo patiesības mirkli.
Taču brītiņu vēlāk, ejot garam citam kabinetam, dzirdēju, kā viņa, iegājusi paklačoties tur, klāsta, ka es šodien tēloju briesmīgi aizņemto. Tā strādāju, ka pat parunāties nav laika. Un pārējās draudzīgi piekrita, ka tagad jau «tukšā nedēļa», darāmā tiešām maz. Patiesībā es tikai gribēju pabeigt lasīt par rododendriem, kuri nez kādēļ negrib īsti labi augt.
Pēc darba piezvanīja mana labākā draudzene un uzaicināja ciemos - esot pagatavojusi nekad negatavotu ēdienu. Man ļoti negribējās nekur iet. Parastajā dzīvē es izdomātu kādu labu iemeslu: vakars ir aizņemts, slikti jūtos un tamlīdzīgi - lai viņai rastos iespaids, ka es ļoti vēlētos doties pie viņas, bet diemžēl nevaru. Smagi nopūtusies un pateikusies par ielūgumu, es teicu: «Nē.» Vienkārši «nē», bez paskaidrojumiem. «Vai nevari?» nez kāpēc viņa gribēja uzzināt. «Vispār nav noskaņojuma,» es atbildēju. «Nekas, mēs to uzlabosim,» viņa mēģināja mani pārliecināt. «Nē, nē, es negribu,» es atkal atteicu. «Citreiz, labi?» Viņa atvadījās no manis daudz vēsāk nekā parasti. Lai arī patiesības sludinātājs Blantons apgalvo, ka rūgta patiesība ir labākā dāvana, ko var pasniegt draugam, es domāju, ka draudzenei vairāk patiktu versija par manu aizņemto vakaru.
Kad vakariņu laikā dēls ieteicās, ka varēju jau pagatavot ko labāku, atcirtu, ka viņam sen bija laiks iegādāties pašam savu mājokli, dzīvot atsevišķi un ēst, ko vēlas. Lai met studijas pie malas un iet strādāt. Liels teļš, bet vēl sēž vecākiem uz kakla. Pēc šāda mana paziņojuma «teļš» turpināja ēst klusējot un pēc vakariņām vēl nomurmināja, ka bija ļoti garšīgi.
It kā ar to nepietiktu, pie durvīm piezvanīja kaimiņš. Dzejnieks. Kad atvēru, viņš, nemaz nesatraukdamies par vēlo stundu, priecīgs un enerģijas pārpilns paziņoja, ka vēlas mani iepazīstināt ar savu jaunāko garadarbu. Ņemot vērā, ka es ar dzeju esmu uz jūs un dzejoļus lasīju tikai skolā kā obligātos, sajūsmā nebiju. Man pat nepietika spēka izraidīt viņu. Sēdēju, kā pa miglu klausījos un domāju, kā bez meliem pateikt, ko es domāju par viņa dzeju. Vai viņš nevarēja atvilkties citu dienu?
Tad es to izdarīju. Pateicu visu, ko domāju par viņu, viņa dzeju, nekaunīgi vēlo vizīti un manu attieksmi pret dzejniekiem vispār. Patiesību un tikai patiesību. Šķiet, viņš pirmo reizi mūžā, atslēdzies pats no savām rožainajām domām, paskatījās uz mani un ieklausījās teiktajā. Kad durvis aiz viņa aizvērās, nopūtos gandrīz vai laimīga, ka nu dzejas dienas man vismaz būs beigušās.
Pašā vakarā piezvanīja mamma un uzdeva tradicionālos jautājumus: «Kā jums klājas? Kā jūties?» Šis patiesuma pārbaudījums izrādījās visgrūtākais. Parastā «viss ir okei» vietā es ar smagu sirdi atzinos, ka garastāvoklis nav īpaši labs un kur nu bez sīkām nepatikšanām. Mamma satraucās un sabēdājās. Arī es, klausoties viņas bēdīgajā balsī, jutos arvien sliktāk. Kam vajadzīga tāda patiesība? Vai tiešām vecāki jāapgrūtina ar mūsu nepatikšanām? Vecāki ir jāsaudzē. It kā es nezinātu, ka arī mamma man daudz ko nestāsta par savām kaitēm un nogurumu.
Ar manu otru draudzeni bez parastajām sieviešu tēmām mūžīgās apspriešanas objekts ir viņas attiecības ar vīru. Pareizāk, nesaskaņas laulības dzīvē. Man viņas vīrs šķiet neciešams, un sen bija laiks viņu padzīt, taču mēs parasti nedodam viena otrai šādus padomus. Viņas vietā es nebūtu ar tādu apprecējusies, bet toreiz man padomu neprasīja. Kad viņa pusdivpadsmitos naktī piezvanīja un sāka kārtējo reizi žēloties par vīru, es paklausījos un tad paziņoju: «Zini ko? Triec vienreiz to pretīgo mērkaķi ratā! Būs mierīgāk gan tev, gan man!» Šķiet, ka draudzene aizrijās. Klausule tika nolikta. Saka jau, ka rīts gudrāks par vakaru, un tad redzēšu, vai man būs par vienu draudzeni mazāk.
Pēc pusnakts pārdomāju sava eksperimenta rezultātu. Patiesība «meliem ir tiesības dzīvot» man kļuva daudz tuvāka. Meli pārliecinoši iekļāvušies mūsu ikdienā. Mums pat ir tāda iemīļota frāze «Godīgi sakot...», un neviļus rodas doma - tad kas bija viss līdz šim teiktais? Ir arī teiciens «Pirms saki, ka gribi dzirdēt visu patiesību, padomā, vai tu varēsi to izturēt».
Iespējams, patiesību var paust biežāk un mēs pārspīlējam tās paredzamās negatīvās sekas. Bet ir situācijas, kad tā ir nevietā, nežēlīga un var nodarīt lielāku kaitējumu nekā samelošana. Piemēram, sapņojot par seksu ar sievas māsu, nekavējoties pastāstīt to abām.
Par laimi, Blantons nav vienīgais melu pētnieks. Psihologs Boriss Ciruļņiks kādā intervijā paziņojis: «Mums ir tiesības un pat pienākums runāt nepatiesību. Protams, ļaunprātīgi meli ar mērķi nodarīt kaitējumu ir nosodāmi. Īstajam melu mērķim jābūt - aizsargāt. Meli palīdz saglabāt attiecības, dod cilvēkam ticību un cerības, nevis sagrauj ar patiesību. Patiesības sludināšana neatkarīgi no situācijas vienmēr un visur būtu dīvaina un pat biedējoša.»
Kā teorijas iemiesojas dzīvē, no rīta demonstrēja dialogs ar meitu. «Mammu, es tā padomāju, tev taisnība. Izskatos briesmīgi.» Kad es jau laimīgi nopūtos, viņa turpināja: «Man tiešām zaļā nepiestāv. Nokrāsošu koši violetus. Tā esot viedo krāsa.» Ha!
Tā nu nevaru teikt, ka eksperiments izdevās lieliski, bet sapratu vienu - patiesību teikt ir iespējams. Cits jautājums - vai vajag? Un kā to pateikt? Uzskatu, ka patiesības dēļ izraisīt karu tik tiešām nav vērts. Un sirdsmieram labāk būt mazliet melim (nu labi, īpašās situācijās) nekā naida kurinātājam, soļojot un ar patiesības zobenu cērtot pa labi un pa kreisi. Mums dzīvē jāprot būt emocionāli inteliģentiem diplomātiem - jāsajūt, kad un kā labāk teikt patiesību, kad un kā prātīgākā izvēle ir samelot vai ko noklusēt.
