Prātīgi tūristi izvēlas ceļojumam vislabvēlīgāko laiku. Ja runājam par Islandi, tad tā diez vai būtu ziema, ja vien neesat nolēmuši baudīt tieši šā gadalaika piedāvātās iespējas, nepatīkamākās no kurām varētu būt sniegs un vējš, ko nosaka Islandes ģeogrāfiskā atrašanās vieta (Atlantijas okeāna vidū, netālu no polārā loka, Golfa straumes iedarbība) un klimats (mainīgs – no asa vēja, spēja lietus un sniega līdz saulainām un mierīgām stundām, un tas viss diennakts laikā). Taču arī nesezonā apmeklēt Islandi nebūt nav pārsteidzīgs lēmums. Kaut vai tālab, lai pārliecinātos, vai ir taisnība, ka islandiešu valodā sniegu un ar to saistītas parādības apzīmē ar 100, bet vēju – ar 150 vārdiem.
Nesezonas periods Islandē liedz apskatīt, piemēram, vaļus, bet tūristi par to tiek brīdināti - varbūt vaļi būs, bet varbūt nebūs.
Nesezonā ir lētākas gan naktsmītnes, gan lidojums.
Ja paveicas, tad var piedzīvot arī vulkāna izvirdumu, un tad ir iespēja izbaudīt Islandes galējības - ledājus un lavu.
Islandē dzīvo mazliet vairāk nekā 300 000 cilvēku. Puse no Rīgas iedzīvotāju skaita.
Islandiešu saknes veidojuši skandināvi un ķelti. Jau kopš islandiešu sabiedrības veidošanās viņi organizēja altingu - tautas sapulci - parlamentu un augstāko tiesu vienā personā. Ne karaļu, ne vergu tur nav bijis. Katrs indivīds ir vērtība, un visi kopā veido vienlīdzīgu sabiedrību. Viņi atšķirībā no latviešiem neīd un nevaimanā, bet dzīvo savā valstī un tajos dabas apstākļos, kādi ir. Ja islandiešu sievietei no lauku ciema ir jādodas dzemdēt uz lielāku apdzīvotu vietu pat trīs nedēļas pirms plānotā dzemdību datuma, jo vēlāk būs slikti laika apstākļi, tad viņa to dara un nevaino helikoptera pilotu, kurš, lūk, nespēj atlidot tad, kad viņai vajadzētu. Tāda ir islandiešu attieksme - jāpiemērojas dabai.
Islandieši ir pašpietiekami. Jā, šī bija viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Jā, Islande bija Dānijas kolonija. Bet tagad Islandes Republika ir neatkarīga valsts un ekonomiski nebuksē. Jā, Islande arī piedzīvoja finanšu krīzi, bet atšķirībā no Latvijas tiesāja atbildīgos par krahu - banku vadītājus, premjeru, kā arī devalvēja kronu un atdeva parādu Starptautiskajam valūtas fondam. Tagad Islande ir pasaules pārtikušāko valstu desmitniekā. Islande 1991. gadā spēja būt tik drosmīga, lai pirmā atzītu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarību.
Islande pārtrauca sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Islande nepāriet uz vasaras laiku, un rudens periodā laika starpība ar Latviju ir divas stundas. Ziemas ieskaņā Islandē pulksten 9 no rīta vēl ir nakts, jo tumšs. Gaismiņa sāk lauzties caur mākoņiem ap pulksten 10. Un ap pieciem pēcpusdienā jau atkal ir krēsla. Tumsai ir savas ēnas puses, kā nu bez tām. Islandieši esot depresīvākā nācija, depresijas slimnieku ir 14 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Toties ja pirms 20 gadiem Islandes jaunieši bija visdzerošākie, tad šodien viņi ir vismazāk dzerošie un citas atkarības vielas lietojošie. Islandē par saviem bērniem un jauniešiem rūpējas. Tur ir aizliegts pārdot cigaretes bērniem un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam un alkoholu līdz 20 gadu vecumam, nav cigarešu un alkohola reklāmu. Pusaudži nedrīkst atrasties ārpus mājas pēc pulksten 10 vakarā ziemā, pēc pusnakts - vasarā. Valsts finansē ārpusskolas nodarbības, lai jaunākā islandiešu paaudze atpūstos veselīgi.
Internetā izlasītais, ka Reikjavīkā pietiek ar vienu dienu, lai apskatītu visu, kas interesē, var gan apstiprināties, gan neapstiprināties. Ja galopa solī izrikšo cauri Islandes galvaspilsētai, lai varētu ievilkt ķeksīti pie katra objekta, kuru apskatīt kāds ieteicis vai kurš ierakstīts ceļvedī, tad, protams, pilnīgi pietiek ar vairākām stundām. Jo pilsēta ir neliela. Un cilvēku tajā maz. Darba dienas rītā ap pulksten 10 mazliet tālāk no paša Reikjavīkas centra var staigāt un nesastapt nevienu cilvēku. Nevienu! Sirreāla sajūta.
Taču es nepiekrītu, ka Reikjavīkā vairāk par vienu dienu nav ko darīt. Ir muzeji, koncertzāle, baznīcas, kafejnīcas, kur patverties no asā vēja, notiek koncerti, ir atvērtas mākslas galerijas. Slavenākā ir Halgrīma baznīca. Arī no ārpuses tā atgādina ērģeļu stabules. Vai Dienvidislandes bazalta klintis, tikai baltas. No Halgrīma dievnama torņa Reikjavīka ir kā uz delnas.
«Harpa» jeb arfa ir koncertzāles nosaukums. Zili stikli, zaļi ledi - tādas rindas uzaust atmiņā, ieraugot stikla būvi. Iekšpusē «Harpa» ir viesmīlīga, tajā iekārtots konferenču centrs, suvenīru tirgotavas, protams, koncertzāle, arī telpa, kuru dēvē par Kubu un kurā demonstrē 3D filmu par Islandi. «Harpa» nu ir viens no Reikjavīkas simboliem. Tā tika uzbūvēta pēc krīzes. Rīga pēc krīzes par savu koncertzāli aizvien turpina sapņot. Reikjavīkā vajadzētu pavadīt vairākas dienas, lai novērtētu «Harpas» piedāvātās iespējas, bet tukša tā nav.
Islandē mītot 13 dažādi elfi, un, ja ir vēlēšanās, pat īsā tūrisma braucienā varot iemācīties tos atšķirt un pazīt. Pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgāja mūzikas skolotāja Erla Stefansdotira. Viņa bija Islandes amatpersona attiecībām ar elfiem un troļļiem Islandē. Te nu ir vietā racionāls skaidrojums par islandiešu aizraušanos ar elfiem un troļļiem, kā arī mierinājums tiem lasītājiem, kuri nonākuši pie secinājuma, ka šo rindu autore ir zaudējusi veselo saprātu. Vispirms jāizstāsta, ka, braucot pa Islandi, ceļš mēdz spēji pagriezties - tas nozīmē, ka islandieši brauktuvi veidojuši ar nolūku pasargāt elfus. Ielu nosaukumi arī to apliecina, nosaukumos parādās vārds elfs dažādos locījumos. Tā runā, ka Islandē, veidojot ceļus, padomu taujā folkloristiem, lai neizjauktu elfu ceļus un nenograutu elfu mājokļus. Pat kāda Islandes amatpersona pēc tam, kad cieta autoavārijā, savu dzīvojamo namiņu pārvietoja, jo cilvēks bija pārliecināts, ka māja uzbūvēta elfiem nepieciešamā vietā un viņš šīs sīkbūtnes ir iztraucējis. Erla Stefansdotira bija tas cilvēks, kurš konsultēja autoceļu būvētājus, taču islandiešu folkloras kontekstā. Salīdzinot ar Latviju, viņa pildīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes inspektora pienākumus, norādot, kuras vēsturiskas, kultūrvēsturiskas vietas būtu saglabājamas un kāpēc. Vai nu tur atrodas liels akmens, par kuru radītas teikas, vai akmens ir unikāls un tāpēc aizsargājams. Viņa sniedza ieteikumus, bet, kā var saprast no rakstītiem avotiem, oficiālas funkcijas elfu koordinatore nepildīja.
Erla Stefansdotira fejas, elfus un troļļus aprakstīja un kataloģizēja, pētīja leģendas un veidoja tā dēvētās elfu kartes. 2004. gadā viņa publicēja grāmatu, kurā apkopoja savas zināšanas par elfu pasauli.
Muzeju Reikjavīkā ir daudz. Daļa no tiem ir tā dēvētie ķēdes muzeji, kad, nopērkot biļeti vienā, ar to 24 stundu laikā var apmeklēt visus pārējos ķēdes muzejus. Tas ir izdevīgi. Vispirms jau finansiāli.
Ūdens atrakciju vieta Zilā lagūna ir Islandes klasika. Pusceļā starp Reikjavīku un Keplavīkas lidostu. Bet ģeotermālā ūdens priekus var baudīt arī pašā Islandes galvaspilsētā - pilsētas baseinā. Lēti un labi. Reikjavīkā ir pieci publiskie baseini. Četri - zem klajas debess. Sēdi tu, cilvēks, mazliet glumā karsto avotu piepildītā un pēc sērūdeņraža smaržojošā baseinā, bet virs galvas slinki krīt sniegs, un pasaule šķiet izbeigusies.
Netālu no Reikjavīkas tūristiem piedāvā vērot ziemeļblāzmu - «aurora borealis». Islandieši tic, ka izteiktā vēlēšanās piepildās, kad redz ziemeļblāzmu. Mans brauciens pēc ziemeļblāzmas notika divus vakarus pēc kārtas. Pirmajā biju dabas parkā, piķa melnā tumsā. Tovakar neko vairāk par krītošām zvaigznēm neredzējām. Skaisti tās krita. Kā tādas komētu mazmeitas žigli ievilka gaišu svītru debesīs un prom bija. Nākamajā vakarā veicās nedaudz labāk. Gaišzaļas svēdras kautrīgi pazibsnīja un izplēnēja. Jāteic, ka fotogrāfijās redzētā «aurora borealis» ir daudz iespaidīgāka. Taču - kā paveicas. Paziņa, kas Islandē bija nedēļu pirms manis, stāstīja, ka pa ceļam no Keplavīkas lidostas redzēja fantastisku ziemeļblāzmu - zaļas gaismas caursita rozā krāsa. Vislabāk ziemeļblāzmu, pat pusstundas brauciena attālumā ārpus Reikjavīkas, var redzēt septembrī un oktobrī. Ir gadi, kad arī augusts bijis piemērots mēnesis ziemeļblāzmas medībām.
Gaumes lieta, ko ēst. Pūdēta haizivs gaļa ir baudāma, skan baisāk nekā garšo. Islandiešu piena produkti izgriež pogas mūsējiem. Jogurts, biezpiens un siers ir tik garšīgi, ka pirkstus var aplaizīt. Santīmus tie nemaksā, bet katra Islandes krona ir izdošanas vērta.
Tie, kuru garšas kārpiņas protestē pret ūdeni ar puvušu olu smaržu arī lai tikai iztīrītu zobus, veikalos var nopirkt ūdeni pudelēs. Starp citu, Reikjavīkā ir diennakts veikali. Interesanti, ka saldēti un ātri bojājošies produkti tiek uzglabāti atsevišķā nodaļā, kas ir liels ledusskapis. Ziemā tur ieiet var, zobus neklabinot, bet kā ir vasarā, kad kājās sandales un šorti, nezinu gan.
Ja kāds Reikjavīkā grib saskatīt tikai vistālāk ziemeļos esošu galvaspilsētu, kurā ātri satumst, kurā viss ir dārgs un kas ir maza pilsētiņa, tad uz turieni nevajag lidot. Jo Reikjavīka ir ziemeļnieciski atturīga, toties viesmīlīga. Drīzāk introverta, taču ne noraidoša. Bez greznības, bet ar gaumi veidota un uzturēta. Stipra un izturīga kā vikingu laivu simbolizējošais piemineklis okeāna krastā.
PAR ISLANDI UN ISLANDIEŠIEM
Islandiešu dzīves ilgums ir viens no garākajiem pasaulē - 81,3 gadi sievietēm un 76,4 gadi vīriešiem.
Islande ir otrā lielākā sala Eiropā (pēc Lielbritānijas), bet tā ir mazapdzīvotākā valsts Eiropā. Islandiešu skaits ir apmēram 323 000.
Islandē nav armijas.
Vulkāni Islandē mostas vidēji reizi piecos gados.
Islandiešu valodā sniegam ir 100 apzīmējumu, bet vējam - 150.
Islandiešu valodā burts a var apzīmēt gan aitu, gan upi, gan ir apstākļa vārds.
Islandiešiem patīk uzsvērt, ka būt par islandieti ir dārgi. To nosaka valsts atrašanās un klimats - kaut arī apkures nodrošināšana nav problēma un tā nemaksā neko, daudz kas tiek importēts, un tas ir dārgi.
Pirms vairāk nekā 10 gadiem pētījumā atzīts, ka islandieši ir ceturtā laimīgākā nācija pasaulē, lai gan tam ir grūti noticēt. Citi - medicīniski - pētījumi liecina, ka Islandē dzīvojošie ļoti bieži sirgst ar depresiju. Islandē vasarā ir gaišs tikpat kā visu diennakti, bet ziemā un rudenī tumsa iestājas pēc nedaudzām gaišām stundām.
Islandes pusaudžiem ir stilīgi runāt dāņu valodā, nevis islandiski.
Islandes alfabētu veido 32 burti.
Islande 2017. gadā atkal saglabājusi pirmo vietu pasaulē dzimumu vienlīdzības ziņā, savukārt Latvija tad bija ierindojusies 20. vietā.
Par Islandes prezidentu var kļūt persona no 35 gadu vecuma.
Islandē ir stājies spēkā likums, ar kuru ir novērsts nevienlīdzīgs atalgojums vīriešiem un sievietēm. Tādējādi Islande kļuvusi par pirmo valsti, kurā ar likuma spēku nostiprināta šāda norma.
Neilgi pirms Padomju Savienības sabrukšanas, 1986. gadā, divu lielvaru valstsvīri - Mihails Gorbačovs un Ronalds Reigans - tikās neitrālā teritorijā Reikjavīkā.
Viņu tikšanās vieta - baltais namiņš - ir saglabājusies.
Ziemassvētku večuku apmeklējumi Islandē sākas 13 naktis pirms Ziemassvētkiem.
Islandē ir atļautas komerciālas vaļu medības. Tūristiem piedāvā vērot vaļus to dabiskajā vidē. Līdz 2024. gadam Islande varētu atteikties no komerciālām vaļu medībām, jo pieprasījums pēc vaļu gaļas pasaulē krītas.
Mežu Islandē nav, bet tos krūmus un dažus kokus, ko islandieši ar lepnumu dēvē par mežu, latvietis tikai aiz pieklājības piekritīs atzīt par kaut ko attāli līdzīgu mežam. Islandiešu attieksme pret kokiem ir cieņpilna. Privātmāju pudurītis krūmiem līdzīgā teritorijā aiz Reikjavīkas esot dārgs rajons, kur māja var maksāt pāris miljonus Islandes kronu.
*****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
