Fotogrāfija, kurā Liāna Langa redzama kopā ar izcilo dzejnieku Knutu Skujenieku, 2014. gadā tapusi viņu kolēģa Pētera Brūvera piemiņas pasākumā viņa «Kalēju» mājās. «Tāpēc saku paldies fotogrāfijām, kas saglabā draugu smaidu un mīlestību,» piebilst Liāna.
Dzejniece un publiciste Liāna Langa, sākot stāstu par savu mīļāko fotogrāfiju, atminas tuvo kolēģi un draugu - ārkārtīgi talantīgo un jaudīgo dzejnieku un atdzejotāju Pēteru Brūveri, kurš pāragri devās mūžībā skaistā 16. jūlija rītā 2011. gadā Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā: «Kopš tā laika viņa meitas - dvīnes Zane un Indra Brūveres - Ulbrokas novada dzimtas mājās «Kalējos» Dzejas dienu laikā rīko piemiņas pasākumu savam tēvam ar mūziku un viņa dzejoļu lasījumiem draugu un aktieru izpildījumā. Gods un slava Ulbrokas novada domei un bibliotēkai, kuri kopj un atbalsta sava novadnieka piemiņas saglabāšanu. Dzimtas sētā sanāk raibu raibais Pētera Brūvera draugu un paziņu loks, atmosfēra vienmēr ir silta un laba - ar Brūveru ģimenes svētību tiek svinēta valoda un kultūra.»
Atgriežoties pie stāsta par fotogrāfiju, Liāna piebilst: «Skatoties savā foto arhīvā, uzdūros šai 2014. gada fotogrāfijai no saieta «Kalēju» sētā, kurā esmu redzama kopā ar Knutu Skujenieku. Lielais latviešu liriķis atstāja šo sauli šogad 25. jūlija rītā. Diemžēl man nav saglabājies šīs fotogrāfijas autora vārds. Abi ar Knutu esam priecīgi par tikšanos, labvēlīgajiem laikapstākļiem un atmosfēru, esot starp domubiedriem, kolēģiem un draugiem, kurus vieno Pētera Brūvera kolorītā personība un dzeja.
Skatoties uz šo fotogrāfiju, man jādomā par to, cik ļoti pietrūkst un pietrūks Knuta Skujenieka šķelmīgā, dzirkstošā, vienmēr optimistiskā smaida un kā mums abiem jau tobrīd pietrūkst Pētera Brūvera draudzības siltuma kopā ar brīžam dzēlīgo un vienmēr pašironisko humora sajūtu. Šodien, kad Knuts un Pēters ir prom, visvairāk pietrūkst viņu abu kalpošanas mūzām un valodām, no kurām latviešu mēle, protams, bijusi vissvarīgākā.
Dzejnieku attiecības mēdz būt sarežģītas. Manas un Knuta paaudzes dzejnieku koleģialitāte, smalkjūtība un solidaritāte šodien šķiet kā izsapņots dzīves sapnis.
Tur mēs ar Knutu saulainā rudens dienā uz sola «Kalējos» sēžam un smaidām priekā par kopā sanākšanu. Pēc astoņiem gadiem vairs nebūs arī Knuta, kurš nesagaidīja savu gada mīļāko mēnesi augustu, vārda dienu un tradicionālo Knuta dienas atzīmēšanu, ko ar vērienu un augstā kvalitātē ik gadu rīko Salaspils novada bibliotēka ar pašvaldības atbalstu.»
Dzejniece vēl piebilst, ka šā gada Dzejas dienās viņa lasījusi Knuta Skujenieka liriku gan Klasiskās dzejas vakarā, gan pie Gunāra Astras pieminekļa, un uzsver: kamēr vien skan mirušu autoru dzeja, viņi ir dzīvi. Savukārt Salaspils Romas katoļu baznīcā, kur 25. septembrī notika «Citāda Knuta diena» - piemiņas koncerts, sanākušie klausījās dziesmas ar Knuta vārdiem un viņa dzejas iedvesmotu kamermūziku. «Finālā, kad baznīcas koris ar mūziķiem izpildīja Imanta Kalniņa «Lūgšanu», sanākušie piecēlās, un ne viens vien nespēja noslēpt saviļņojumu un arī asaras. Mēs to dziedājām kopā, un Knuta dzejas gars bija ar mums,» vēl piebilst Liāna. «Paldies fotogrāfijām, ka saglabā draugu smaidu un mīlestību. Palieciet vēl kādu brīdi pie mums!»
***
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
