Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētājs, tiesnesis ar 24 gadu darba stāžu Jānis Grīnbergs ir saimnieks diviem taksīšiem – deviņus gadus vecajam Rodžeram un divus gadus vecajai Grētai. Ģimenē abus mīluļus dēvē par brāli un māsu, taču realitātē radniecība tos nesaista. Vairākus gadus foto un video koplietošanas lietotnē «Instagram» apskatāms profils «Rodžers & Grēta», kurā Jānis Grīnbergs šad un tad ievieto vislabāk izdevušās abu taksīšu fotogrāfijas un video. Viņš atzīst, ka to dara paša priekam, kā arī tāpēc, ka, laikam ejot, ir interesanti paskatīties, kā mainījušies viņa draugi.
Publiskajā telpā Jānis Grīnbergs vairākkārt komentējis jautājumus, kas skar cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. «Arī kā tiesnesis esmu skatījis lietas, kas saistītas ar cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Mūsu sabiedrība, pieklājīgi izsakoties, pret «mazākajiem brāļiem» ir neiecietīga. Ir situācijas, kad cilvēki pret dzīvniekiem izturas ļoti ļauni. Likums ne vienmēr šos indivīdus ļauj saukt pie atbildības. Tiesību normas šajā jautājumā ir nesakārtotas.» Ņemot vērā, ka tiesnešiem vienmēr jāsaglabā neitralitāte, Grīnbergs, pat ja to vēlētos, nevarētu ļoti iestāties par dzīvnieku tiesībām, tāpēc arī mūsu saruna būs par ko citu, proti, par viņa mājas mīluļiem Rodžeru un Grētu.
«Stāsts par to, kā mūsmājās nokļuva Rodžers, droši vien līdzinās daudzu citu ģimeņu pieredzei,» tiesnesis pasmejas. «Kad mūsu bērni vēl bija nepilngadīgi, viņi daudzreiz izteica vēlmi, ka mājās vajag sunīti. Uzstādījums bija, ka tam jābūt taksītim. Kādā reizē tētis «salūza». Staigājot pa tirgu, pamanīju mazus taksīšus, ko pārdevējs turēja kastē. Tā kā biju saņēmis savas sievas attālinātu piekrišanu, viens no suņukiem tika atvests mājās.» Jānis Grīnbergs atceras, ka viņa dzīvesbiedre vien noteikusi, ka nodarbosies ar suņa barošanu, bet ne vešanu ārā. To no visas sirds apsolīja darīt bērni. Kā jau tas piedzīvots ne vienā vien ģimenē, bērnu rūpes par kucēnu beigušās jau samērā drīz pēc tā iegādes. Ko darīt? Rodžers pilnībā pārgāja pieaugušo aprūpē. «Es esmu tas, kurš katru dienu divreiz, trīsreiz ved suni ārā visu tā dzīvi,» pasmejas Grīnbergs. Viņa sieva vairāk rūpējas par taksīša ēdienreizēm.
Tiesnesis piebilst, ka šobrīd, kad abi viņa bērni ir pieauguši un ģimenes ligzdu pametuši, Rodžers un Grēta kompensē tā saucamo pamestās ligzdas sindromu.
Pie Grētas Grīnbergu ģimene tikusi pirms diviem gadiem. «Manā dzimšanas dienā meita bija atbraukusi ciemos un rādīja feisbuka ierakstu, ka sieviete pārdod kucēnus ar piebildi - ja neviens tos neiegādāsies, sunīšus noslīcinās. Tas ieraksts iežēlināja sirdi, turklāt tajā laikā mums jau bija privātmāja. Nolēmām, ka vieta atradīsies arī otram sunītim, un meita aizbrauca kucēnam pakaļ. Tā Rodžers tika pie «māsiņas».» Sākumā vecākais «brālis» savu konkurentu neuztvēra pozitīvi, jo visu dzīvi bija pieradis starp cilvēkiem būt vienīgais suns. Pagājis samērā ilgs laiks, līdz Rodžeram pārgāja greizsirdība un suns samierinājās, ka mājās dzīvos arī Grēta. Tā kā abi taksīši ir ar samērā lielu gadu starpību, sākumā tie nespēlējās nemaz, jo Rodžeram spēļu un mantiņu vietā vairāk tīk miers. Tagad situācija nedaudz mainījusies, abiem taksīšiem ir kopējas mantiņas, kuras tie dažkārt kopā paplosa.
Diemžēl arī Grīnbergu ģimene saskārusies ar takšiem raksturīgo kaiti - mugurkaula diska trūci. «Pērnajā vasarā Rodžeram bija mugurkaula operācija. Tā, šķiet, ir pieredze, ko vērts nodot citu takšu īpašniekiem, jo minētā problēma šīs šķirnes pārstāvjiem nav retums. Lielu daļu sava mūža Rodžers ir nodzīvojis daudzstāvu mājas trešajā stāvā. Zinot, ka sunim nedrīkst ļaut lēkāt pa kāpnēm, reizēm tomēr grēkojām: ļāvām kāpt augšā. Tagad, deviņu gadu vecumā, sunim ir diska trūce,» nopūšas saimnieks. «Rodžers ir izoperēts un atlabis, taču vēl aizvien ir stīvs un nespēj dzīvot tik pilnvērtīgi kā pirms tam.» Taksītis vairs nespēj noiet lielus gabalus, jo tam nogurst muguriņa un ķepas.
«Tagad mēs esam izmācīti, ka takši ir jātaupa! Nedrīkst tiem ļaut lēkāt uz un no dīvāna un kāpelēt pa kāpnēm! Kad Rodžers bija mazs, mums tas tika stāstīts, taču tagad esam «izbaudījuši» uz savas ādas, ko tas nozīmē,» Jānis Grīnbergs ir atklāts. Ģimene iegādājās lietotus bērnu ratus, lai tajos Rodžeru, kurš nedrīkstēja skriet un trakot, varētu izvest pastaigā. Suns sēdēja ratos piesprādzēts un sasegts. Protams, tam ļāva arī mazliet pastaigāt, taču pēc tam lika atpakaļ. «Cilvēki nāca mums pretī, domādami, ka ratos būs bērniņš. Ieraugot, ka tajos guļ taksis, sekoja izbrīns un visādas replikas,» pasmaida Jānis Grīnbergs. Tiesnesis izbrīnītajiem paskaidrojis, ka suns ratos guļ tāpēc, ka tam nesen bija mugurkaula operācija.
Iepriekš ne vienam, ne otram sunim veselības problēmu nav bijis.
Ir daļa cilvēku, kuri pamatoti uzskata, ka taksis ir medību suns. Grīnbergu ģimenē šādas pieredzes nav, jo neviens no viņiem nav mednieks. Taču abu mīluļu saimnieks ir novērojis, ka medību instinkts viņa suņiem piemīt. Īpaši tas redzams, kad Rodžers un Grēta ir brīvā dabā un pamana vai nu kurmju, vai cita maza dzīvnieciņa, piemēram, ūdensžurkas, alu. Tad abi sacenšas, kurš labāk tajā varēs iekļūt. Rakts tiek tik ilgi, līdz beidzas spēki. Rodžers savā mūžā ir nomedījis vairākus mazos dzīvnieciņus. «Vienreiz redzu - Rodžers noķēris kurmi, tas sunim jau ir mutē. Saprotu, ka kaut kas jādara, kurmis jāatņem. Es kā liecos, tā Rodžeram laikam nostrādāja instinkts, rezultātā viņš kurmi norija,» smejas Jānis Grīnbergs. Par laimi, viss beidzies bez nopietnām sekām. No Rodžera cenšas neatpalikt arī Grēta - pagājušajā vasarā sunīte noķērusi ūdensžurku. «Īstas medības nav izbaudījis ne viens, ne otrs. Par takšiem - medniekiem esmu dzirdējis dažādus stāstus, taču man pašam nav ko pastāstīt,» atzīst suņu saimnieks.
Savu vaļasprieku - rakšanu - Rodžers un Grēta galvenokārt īsteno piemājas pļavās un mežā. Iepriekš ģimenei piederējusi vasarnīca; suņu puisis ar aizrautību racies arī tur. «Kas attiecas uz rakšanu, suņus esam ieradinājuši, ka ir vietas, kur to darīt nedrīkst. Par laimi, lielus brīnumus dārzā viņi nav sastrādājuši. Pavasaros piemājas mauriņā suņi saož maijvaboļu kāpurus, tad arī rok,» rezumē Jānis Grīnbergs. Rakšanas māka tiek likta arī lietā, darot palaidnības. Rodžeram īpaši patīk norakt pagalmā kauliņus. Šim nolūkam dažkārt tiek izmantotas puķu dobes. Grēta to vēl nav apguvusi, taču, paliekot mājās viena, kucīte mēdz puķu dobē nokost tulpju ziedus.
Kaut arī abi suņi ir vienas šķirnes pārstāvji, to raksturi ļoti atšķiras. Rodžers brīžiem var būt neprognozējams, kaut arī saimnieki to ir audzinājuši un disciplinējuši. Piemēram, ģimene mazliet baidās savās mājās ielaist svešus cilvēkus, jo nav zināms, ko suns izdomās. «Esam piedzīvojuši, ka Rodžers, ejot garām, cilvēkam ieķer kājā vai vismaz biksēs, it kā šādi demonstrēdams, ka tas tips viņam nepatīk. Ir gadījies, ka ieķerts tiek cilvēkam, kuru suns redz ne pirmo reizi. Savā jaunībā bez nekāda iemesla Rodžers ir ieķēris arī man. Taksis ir neprognozējams, un es nedomāju, ka vecumdienās mēs to pāraudzināsim. Kad esam uz ielas, es Rodžeru nelaižu bez pavadiņas,» spriež Jānis Grīnbergs. Nereti gadās, ka, ieraugot sunīšus, bērni vēlas nākt klāt, taču saimnieki, zinot Rodžera raksturu, ļoti uzmanās. «Man savulaik jokojot teica, ka takšus ņem tikai trakie. Sanāk, ka to esmu izbaudījis!» Saimnieks pēc brītiņa piebilst, ka, runājot par suņu palaidnībām, viņam jādomā par kādām Rodžera neprognozējamām rīcībām. «Esmu novērojis, ka cilvēki, kuri suņiem tuvojas droši, piemēram, veterinārārsti, no to zobiem cietīs retāk vai necietīs nemaz. Dzīvnieks sajūt cilvēka bailes,» ir pārliecināts Jānis Grīnbergs. Tāpat ir dzirdētas dažādas versijas, ka suņa patiku vai nepatiku pret kādu cilvēku ietekmējot tas, vai šis indivīds patīk vai nepatīk dzīvnieka saimniekam. Suns prot to «nolasīt», un tas varot ietekmēt dzīvnieka uzvedību, precīzāk, agresiju. Vai tā ir taisnība, būtu jājautā suņu psihologiem.
Grētas raksturs esot diametrāli pretējs. Šo suni cilvēki varot ņurcīt un murcīt pēc sirds patikas; Grēta nekad nav izrādījusi agresiju. Arī ejot pastaigās, taksīti droši drīkst pielaist klāt jebkuram cilvēkam. «Grēta, esot lielākā attālumā, varbūt var pariet uz kādu vīrieti ar koku rokā. Instinkts, ka jārej, saglabājas, taču sunīte pret visiem ir noskaņota draudzīgi.»
